Content uploaded by Karīna Horsta
Author content
All content in this area was uploaded by Karīna Horsta on Feb 12, 2024
Content may be subject to copyright.
70
Raksti
atvijas Sarkanā Krusta (LSK) Tērvetes sanatorija bija
vērienīgākā un modernākā starpkaru periodā uzceltā
sanatorijas jaunbūve Latvijā. Tā bija arī lielākā Baltijas
valstīs un varēja uzņemt 250 slimnieku. Provincei netipiski
iespaidīgā ēka kļuva par pievilcīgu apskates objektu
daudzām ārzemju delegācijām – sanatorijas viesu grāmatā
ierakstus veikuši apmeklētāji no ASV, Lielbritānijas,
Vācijas, Itālijas, Polijas, Somijas un pat Ķīnas.1 Interesi par
Tērvetes sanatoriju izrādīja arī ārvalstu prese, piemēram,
1937. gadā to apmeklēja Lielbritānijas Žēlsirdīgo māsu
savienības pārstāve no žurnāla The Nursing Times.2
Var apgalvot, ka Tērvetes sanatorija radīja modernās
arhitektūras tūrisma aizsākumus Latvijā, jo Zemgales
apceļošanas maršrutos līdzās Jelgavas pilij un Rundāles
pilij kā arhitektūras meistardarbiem nereti iekļāva arī
“Klinklāva konstruktīvo (..) sanatoriju Tērvetē”3.
No 1918. līdz pat 1940. gadam LSK bija nozīmīgākā
un turīgākā labdarības biedrība Latvijā. Tas iekļāvās
1863. gadā dibinātajā starptautiskajā Sarkanajā Krustā,
kas bija ietekmīgākā humānās palīdzības organizācija
pasaulē. LSK ierīkoja slimnīcas, aptiekas, veselības
kopšanas punktus un sanatorijas, kā arī izglītoja sabiedrību
par veselības jautājumiem un rūpējās par dažādu slimību
profilaksi. Latvijas Sarkanā Krusta ciešā sadarbība
ar citām Sarkanā Krusta dalībvalstīm Rietumeiropā
un Ziemeļamerikā veicināja augstu veselības aprūpes
standartu ieviešanu tikko proklamētajā Latvijas valstī.
1938. gadā Saeimā pat tika pieņemts likums “Par Latvijas
Sarkano Krustu”, kas īpaši akcentē tā nozīmību
starpkaru Latvijā.
VESELĪBAS PILS
Tērvetes sanatorijas
būvvēsture, arhitektūra
un dizains
LSK bija pārdomāti organizēts un sastāvēja no vairākām
nodaļām. Arhitektūras vēsturē nozīmīga ir Tehniskā
nodaļa, kurā vismaz no 1922.4 līdz 1928.5 gadam kā
galvenās valdes arhitekts darbojās Konstantīns Pēkšēns
(1859–1928), taču viņš piedalījies galvenokārt pārbūvju
uzraudzīšanā un interjeru projektēšanā, bet jaunbūves
nav projektējis. Redzamāko devumu atstājis arhitekts
Aleksandrs Klinklāvs (1899–1982), kurš bija Tehniskās
nodaļas vadītājs no 1930. līdz 1940. gadam. Viņš
projektēja un pārraudzīja gandrīz visas LSK iestādes – gan
jaunceltnes, gan to pārbūves – un radīja arī standartizēto
mēbeļu metus.6 Ilgstoši LSK biedrs bija arī arhitekts
Eižens Laube (1880–1967).
Karīna Horsta
L
1. Kalnamuižas sanatorija (Pālenu medību pils).
19. gs. beigas – 20. gs. sākums. Fotogrāja. 20. gs. 30. gadi.
MVM, inv. Nr. F 26298-1
71
Tērvetes sanatorijas būvvēsture, arhitektūra un dizains
Līdzekļus LSK ieguva, pateicoties valsts atbalstam un
pārdomātai saimnieciskajai darbībai7, kurā svarīgākais
ienākumu avots bija loterija, kas deva ap pusotru miljonu
latu gadā. Papildu līdzekļus nodrošināja ziedojumi,
pēc mākslinieka Riharda Zariņa (1869–1939) meta
darināto spēļu kāršu pārdošana, piemaksas no dzelzceļa
satiksmes biļetēm, kā arī elektropiegāde atsevišķām
Zemgales pilsētām un pagastiem.8 Tādējādi LSK varēja
atļauties būvēt modernas, laikmeta prasībām un Eiropas
arhitektūras tendencēm atbilstošas jaunceltnes, piemēram,
Tērvetes sanatoriju (1930–1932), ortopēdisko darbnīcu
un medikamentu noliktavu Rīgā (1933–1934), lipīgo
slimību nodaļu Rēzeknes slimnīcā (1933–1934) un
žēlsirdīgo māsu skolu Rīgā (1935–1936). Tās visas celtas
funkcionālisma stilā pēc Aleksandra Klinklāva projekta.9
Kopumā Latvijā bija desmit Sarkanā Krusta slimnīcas,
vairākas aptiekas, teju simt veselības kopšanas punktu,
kas aptvēra visu valsts teritoriju, savs ātrās palīdzības
dienests un astoņas sanatorijas, kas gadu gaitā gan
mainīja piederību, gan tika slēgtas un reorganizētas. LSK
sanatorijas visbiežāk tika iekārtotas pielāgotās telpās,
ko piešķīra Valsts zemes fonds, un vienīgā sanatorijas
jaunceltne atradās Tērvetē.
Tērvetes (agrāk Kalnamuižas) plašās skujkoku
audzes, paugurainais apvidus un novada specifiskais
klimats (mazākais nokrišņu daudzums valstī un daudz
saulainu dienu) noteica Latvijas Sarkanā Krusta Jelgavas
nodaļas izvēli plaušu tuberkulozes sanatoriju ierīkot
tieši tur. Sākot ar 1923. gadu, LSK no Valsts zemes
fonda nomāja Kalnamuižas centru ar ēkām, 86 hektārus
zemes palīgsaimniecībai un aptuveni 37 hektārus
priežu meža. 1924. gada 29. jūnijā dibināto sanatoriju
sākotnēji sauca par Kalnamuižas sanatoriju – par Tērvetes
sanatoriju to pārdēvēja tikai pēc jaunbūves atklāšanas.
T. s. veco sanatoriju ierīkoja grāfu Pālenu medību pilī.
Tā bija vienkārša, 19.–20. gs. mijā neoklasicisma stilā
celta divstāvu koka ēka ar asimetriski novietotu ieejas
rizalītu, ko izcēla trīsstūra frontona izbūve jumta daļā
un četru kolonnu portiks, kurš balstīja balkonu (1). Lai
arī kara laikā izpostītā un vēlāk atjaunotā medību pils
nebija piemērota medicīnas iestādes vajadzībām, ēkā jau
sākotnēji uzņēma ap 50 pacientu, bet vēlāk vietu skaitu
palielināja līdz 120.10 Celtnes dienvidu galā bija iekārtota
plaša vaļēja vasaras veranda, ko vēlāk iestikloja, taču bija
arī apkurināma ziemas veranda11. 1929. gadā sanatorijas
kompleksā uzbūvēja vēl vienu slēgtu verandu, kurā
vasarā varēja izmitināt slimniekus. Muižas kompleksa
saimniecības ēkās pakāpeniski ierīkoja arī citas sanatorijas
darbībai nepieciešamas telpas – sarīkojumu zāli ar skatuvi,
personāla dzīvokļus u. tml. Ārstniecības iestādi vispirms
vadīja pazīstamais ftiziatrs Arvīds Rogulis (1897–1965),
bet 1926. gadā par Kalnamuižas sanatorijas direktoru
kļuva ārsts un zinātnieks Eižens Puriņš (1888–1956),
kurš pētīja klimata ietekmi uz plaušu slimniekiem,
medikamentu efektivitāti, tuberkulīna terapijas izmanto-
šanu un tika uzskatīts par vienu no labākajiem tuberku-
lozes speciālistiem Latvijā.12
Lielais pacientu pieplūdums un sanitārajām prasībām
neatbilstošās un šaurās telpas jau 1927. gadā lika domāt
par jaunas, modernas sanatorijas ēkas nepieciešamību.13
1930. gadā LSK izsludināja starptautisku konkursu,
kurā piedalījās 27 dalībnieki. Žūrijas komisijā bez LSK
un valsts amatpersonām bija arhitekti Eižens Laube un
Artūrs Krūmiņš (1879–1969). Komisija konkursā pirmo
vietu nepiešķīra, jo neviens no projektiem neapmierināja
visas medicīnas iestādes vajadzības, taču dalītu otro vietu
ieguva Baltijas vāciešu arhitekta Ēriha Gramca (Erich
Gramtz, 1884–?) darbs ar moto Windschutz (“Aizvējš”) un
2. Ansis Kalniņš.
Tērvetes (Kalnamuižas)
sanatorijas projektu
konkursa priekšlikums
“457”. 1930. LVVA,
4712. f., 7. apr.,
371. l., 45. lp.
72
Raksti
var uzskatīt celtnes garo taisnstūrveida korpusu, bet it
īpaši savdabīgo dienvidu fasādes risinājumu – sanatorijas
būvplānu materiālos saglabāta tieši šīs fasādes perspektīva
(2).16 Dienvidu fasādi izcēla pusaploces izvirzījums uz
centrālās simetrijas ass, kā arī monumentāli sānu rizalīti
ar gaišiem stabveidīgiem pilastriem un kāpņutelpu
izbūvēm galos. Lai arī šie galvenie arhitektoniskās
kompozīcijas elementi tika saglabāti, Aleksandra
Klinklāva izstrādātais galavariants bija racionālāks,
veiksmīgāk sasaistīts ar apkārtējo vidi un kopumā tuvāks
funkcionālisma stilam (3).
Projekta tapšanā svarīgi bija Rietumeiropas arhitektūras
paraugi. To pierāda Tērvetes sanatorijas būvprojekta
materiāliem pievienotā starpkaru perioda slimnīcu
arhitektūrā hrestomātiskā objekta – Božonas (Beaujon)
slimnīcas Klišī, Francijā – iekštelpu plānojuma lapa (4).17
Šo slimnīcu cēla no 1932. līdz 1935. gadam pēc arhitekta
Žana Valtēra (Jean Walter, 1883–1957) projekta, taču
informācija par tās būvplānu sabiedrībai acīmredzot
bijusi pieejama jau agrāk. Vienpadsmit stāvus augstās
ēkas kompozīciju veidoja garš taisnstūra korpuss, ko visā
garumā vidusdaļā šķērsoja gaitenis. Slimnīcas dienvidu
fasādi izcēla četri izteiksmīgi guļverandām paredzēti
rizalīti ar pusloka noslēgumu, bet ziemeļu fasādes centrā
atradās platāks rizalīts, kas tika tieši pārņemts Tērvetes
sanatorijas ziemeļu fasādē (5).
Sanatorijas jaunbūves pamatakmeni lika 1930. gada
23. septembrī, un tā tika uzcelta 15 mēnešu laikā – jau
1931. gada decembrī trešajā stāvā varēja uzņemt pirmos
pacientus, bet celtni oficiāli atklāja 1932. gada 24. jūlijā.
Ēku uzcēla par tautas ziedojumiem – nauda galvenokārt
tika iegūta no LSK loterijām.18 Ar 1932. gadu apjomīgo
ieguldīto finanšu līdzekļu dēļ (jaunbūve izmaksāja 1,7
miljonus latu) valsts sanatorijas zemesgabalu nodeva LSK
īpašumā.19 Vecā ēka saglabājās kā ārstniecības kompleksa
sastāvdaļa: to apdzīvoja personāls un – liela pacientu
pieplūduma laikā vasarās – arī slimnieki. Pēc sanatorijas
atklāšanas bija paredzēts uzbūvēt personāla dzīvojamo
ēku un atsevišķu ēku darba terapijas vajadzībām, jo
arhitektūras studenta Anša Kalniņa (1903–1944) mets
ar moto “457”.14 No abiem labākajiem priekšlikumiem
Tehniskās nodaļas galvenajam arhitektam Aleksandram
Klinklāvam bija jārada jauns – uzlabots – projekts.
Izstrādājot sanatorijas būvprojekta galīgo versiju,
Klinklāvs sākuma stadijā sadarbojās ar Ansi Kalniņu
un attīstīja viņa radīto konkursa metu, tāpēc Kalniņš
pamatoti uzskatāms par projekta līdzautoru, lai arī lapās
redzams tikai Klinklāva paraksts. Konsultējoties ar LSK
tehniskās komisijas speciālistiem un mediķiem, projektu
veiksmīgi pielāgoja plaušu tuberkulozes sanatorijas
specifiskajām prasībām.15 Par būtiskāko Anša Kalniņa
pienesumu realizētajā Tērvetes sanatorijas būvapjomā
3. Aleksandrs Klinklāvs. Tērvetes (Kalnamuižas) sanatorijas
dienvidu fasādes vidusdaļas perspektīva. 1930. LVVA,
4712. f., 7. apr., 371. l., 34. lp.
4. Žans Valtērs. Božonas slimnīcas Klišī plānojums.
1930–1935. LVVA, 4712. f., 7. apr., 371. l., 279. lp.
5. Aleksandrs Klinklāvs. Tērvetes (Kalnamuižas) sanatorijas perspek-
tīva no putna lidojuma. 1930. LVVA, 4712. f., 7. apr., 371. l., 72. lp.
73
Tērvetes sanatorijas būvvēsture, arhitektūra un dizains
tai pielāgotās telpas cokolstāvā bija pārāk šauras un
“primitīvas”, tomēr ierobežoto materiālo apstākļu dēļ šie
plāni netika realizēti.20
Atbilstoši starpkaru periodā nostiprinātā sanatoriju
būvtipa plānojuma tendencēm Tērvetes sanatorija celta,
ievērojot klimatterapijas vajadzības, t. i., pakļaujot ēkas
konfigurāciju debespusēm. Taču atšķirībā no citiem
sanatoriju piemēriem šajā gadījumā celtnes viena
garenfasāde bija pilnībā pavērsta pret dienvidiem (parku)
un otra – pret ziemeļiem (piebraucamo ceļu, saimniecisko
pagalmu). Tādējādi vairums slimnieku palātu, kopējās
telpas un guļverandas atradās siltākajā – dienvidu pusē,
bet ārstu kabineti un sanitārās telpas – ziemeļu pusē.
Šāds novietojums nozīmēja tiešu saules gaismu palātās
un verandās visas dienas garumā, kas atšķirībā no
dienvidaustrumu vai dienvidrietumu virziena vasarās
radīja telpu pārkaršanas risku, it īpaši plaši stiklotajās stūru
guļverandās. Tērvetes sanatorijas verandu novietojumu
1937. gadā, izskatot sanatorijas “Rāzna” būvniecības
ieceri, asi kritizēja Veselības departamenta Tuberkulozes
apkarošanas nodaļas vadītājs Nikolajs Vētra (1897–1955),
sakot: “Kā nevajag ierīkot šādas verandas, var mācīties
Tērvetes sanatorijā, kur karstās dienās neviens nespēj iet
iekšā.”21 Savukārt tagadējā rehabilitācijas centra “Tērvete”
grāmatvede Daina Kaufmane, kuras ģimene sanatorijā
strādā vairākās paaudzēs, stāsta, ka ziemas mēnešos, kolīdz
saule iespīd noteiktā leņķī, telpas kļūst pavasarīgi siltas.22
Lai arī, projektējot ēku, arhitekts noteikti domājis par
pacientu ērtībām, iespējams, tieši atbilstošu dzesēšanas
vai ventilācijas iekārtu un arī vienkāršu žalūziju trūkums
radīja telpu izmantošanas problēmas vasaras mēnešos.
Sanatorijas lineāri izstieptais būvķermenis sastāv no
cokola daļas un trīs pilniem stāviem (7). Celtnes skaidri
dalītajos, ģeometriskajos būvapjomos var nolasīt iespaidus
no Rietumeiropas modernās arhitektūras paraugiem.
To pasvītro ne vien funkcionālisma kanona ievērošana –
horizontāla apjomu kompozīcija, būvapjomu atbilstība
telpu funkcijai un izteiksmīgas lielu logu joslas, ko vēl
vairāk izceļ okera krāsojums starp logailām,23 – bet arī
ēkas modernais būvtehniskais risinājums: dzelzsbetona
karkasa konstrukcija. Jūtama arī Ziemeļeiropas valstu
modernajai arhitektūrai raksturīgā celtnes ciešā sasaiste
ar apkārtējo vidi – to apliecina sanatorijas tiešā tuvumā
saglabātās priežu audzes. Šī pazīme ļauj vilkt paralēles
ar slavenāko sanatoriju Baltijas reģionā – Alvara Ālto
(Alvar Aalto, 1898–1976) projektēto Paimio sanatoriju
Somijā (6). Arī Latvijas arhitektūras vēsturei veltītajās
publikācijās nereti norādīts uz Tērvetes sanatorijas
līdzībām ar Paimio sanatoriju.24 Lai gan ēkas garenais
korpuss, slimnieku palātu lielo logu rindas, dzelzsbetona
konstrukcijas lietojums un celtnes novietojuma pakļaušana
debespusēm tiešām vieno abas sanatorijas, Aleksandrs
Klinklāvs atšķirībā no Alvara Ālto neizvēlējās asimetrisku
un brīvu korpusu plānojumu un visu veidoja vienā regulārā
apjomā. Arī Ālto pieeja katrai funkcijai projektēt jaunu,
gandrīz autonomu korpusu nesaskan ar Klinklāva radīto
stingro plānojuma un apjomu simetriju. Tomēr abu
sanatoriju būvtehnoloģiskais vēriens, modernās inovatīvās
iekārtas un arhitektu uzmanība pret smalkākajām
interjera iekārtojuma detaļām apliecina tālaika sanatoriju
arhitektūras kopējās tendences un abu celtņu augstvērtīgo
arhitektonisko izpildījumu.
7. Aleksandrs Klinklāvs, Ansis Kalniņš. Tērvetes sanatorijas dienvidu fasāde. 1930–1932.
Fotogrāja. 20. gs. 30. gadi. VKPAI Latvijas Arhitektūras muzejs, inv. Nr. K1-83
6. Alvars Ālto. Paimio sanatorija Somijā.
1932–1933. Foto: Sami Heikinheimo, 2014.
No: http://www.paimiosanatorium.
74
Raksti
Jāuzsver, ka Tērvetes sanatorijas risinājumā atklājas arī
lokālās savdabības meklējumi. Zemes reformas rezultātā
lielāko daļu Latvijas sanatoriju iekārtoja bijušajās muižu
kungu mājās. Tas izraisīja tālejošu iespaidu uz sanatoriju
arhitektūru – pat funkcionālisma stilā celtās jaunbūvēs
gandrīz visos gadījumos saglabāta modernajai arhitektūrai
neraksturīga apjomu un fasāžu simetrija. Tādējādi var
secināt, ka Latvijas lauku kultūrvidē dominējošās muižu
celtnes, to plānošanas un projektēšanas tradīcijas (arī
novietojums ainavā) spēcīgi ietekmēja funkcionālisma
sanatoriju arhitektūru, kas bija tikpat cieši saistīta ar dabas
vidi. Tas palīdz izskaidrot to, kāpēc Tērvetes sanatorijā
ievērota fasāžu simetrija un ēkas centrā radīts pusloka
izvirzījums, kas tās arhitektūru izcili saplūdina ar parku
un iekštelpas – ar ārtelpu, taču neatbilst tradicionālajiem
funkcionālisma formveides paņēmieniem. Atšķirīgi
risinātā sanatorijas dārza un galvenā fasāde, simetriskā
fasāžu kompozīcija, sānu rizalīti un pusloka izvirzījums
pret dārzu uz ēkas centrālās simetrijas ass savdabīgi
sasaucas ar Zemgales klasicisma muižu arhitektūru.
Netālajās Mežotnes (1798–1802) un Elejas (1810) muižas
pilīs (arh. Johans Georgs Ādams Berlics (Johann Georg
Adam Berlitz)) ir ļoti līdzīgs telpiskais risinājums –
taisnstūrveida korpuss ar izvirzītiem sānu rizalītiem un
pusaploci pret dārzu. Līdzīgi kā šajās muižās, arī Tērvetes
sanatorijā pusapaļas formas zāle kļuva par galveno telpisko
akcentu interjerā: pirmajā stāvā tā bija ēdamzāle ar
skatuves paaugstinājumu (8), bet abos augšējos stāvos –
lielā guļveranda (10).25
Lai izceltu pusloka izvirzījumu un uzsvērtu modernisma
sanatorijām raksturīgās pacientu palātu logu rindas,
dienvidu fasāde bija izteikti gluda. Pirmajā stāvā ēdamzāles
telpisko akcentu papildināja āra terase ar ieejas durvīm
abās pusēs. Tikai abos būvķermeņa galos nelieli rizalīti
iezīmēja vēl trīs palātu un stūra guļverandu atrašanās vietu.
8. Ēdamzāle Tērvetes sanatorijā. Fotogrāja. 1932.
MVM, inv. Nr. F27598-7
10. Lielā guļveranda Tērvetes sanatorijas trešajā stāvā.
Foto: Vilis Rīdzenieks, “Klio”, 1935. MVM, inv. Nr. 44160 Ff5498
11. Aleksandrs Klinklāvs. Tērvetes (Kalnamuižas) sanatorijas
perspektīva skatā no austrumiem. 1930.
LVVA, 4712. f., 7. apr., 371. l., 37. lp.
9. Tērvetes sanatorijas ieejas rizalīts no rietumu puses.
Foto: Vilis Rīdzenieks, “Klio”, 1932. MVM, inv. Nr. 44159-3 Ff 5497-3
75
Tērvetes sanatorijas būvvēsture, arhitektūra un dizains
Sanatorijas ziemeļu pusē arhitekts veidojis vairākus
simetriski kārtotus, spēcīgi izvirzītus ieejas mezgla un
kāpņutelpu rizalītus, kas fasādi padara grūtāk uztveramu,
taču tektoniski to uzirdina un – sevišķi skatā no celtnes
gala (no šīs puses tai piekļāvās piebraucamais ceļš) – atklāj
bagātīgu telpisko kompozīciju (11).26 Apjomīgākais no
rizalītiem bija novietots uz fasādes centrālās simetrijas
ass, tieši pretī dienvidu fasādes pusloka izvirzījumam. Tā
plašie stiklojumi atzīmēja galvenās apmeklētāju ieejas,
operāciju zāles un augšstāva guļverandas atrašanās vietas
(9). Būvprojektā virs ieejas daļas bija paredzēts arī plats
lievenis ar līmenisku pārsegumu, zem kura varētu iebraukt
automašīna, tomēr tas netika realizēts (12). Abpus ieejas
rizalītam atradās divi mazāki izvirzījumi ar ieeju, kas
ļāva uzreiz nokļūt kāpņutelpā un pie lifta; fasādē tos
izcēla vertikāls stiklojums. Tiem blakus bija vēl divi
platāki rizalīti ar atsevišķām ieejas durvīm pacientiem.
Kāpņutelpu rizalīti ar vertikālu iestiklojumu pret
rietumiem un austrumiem bija izbūvēti arī abos celtnes
galos. Šo izvirzījumu aklās fasādes veiksmīgi papildina
tēlnieka Kārļa Zemdegas (1894–1963) mākslīgajā akmenī
veidotie zemciļņi (meti tapa 1931. gadā). Abu rizalītu
plaknes risinātas savstarpēji simetriski. Austrumu pusē
sienas augšdaļā attēlots ozollapu apvīts krusts (ausekļa
zīme), kas apzīmē sanatorijas piederību LSK (13), bet
diagonāli zem tā ir figurāla, kristīgajai ikonogrāfijai
atbilstoša aina: vīrieša tēls uz saules staru fona ar uzveiktu
pūķi pie kājām – slimības un nāves uzveikšanas alegorija
(14). Rietumu pusē bez dekoratīvā ciļņa ar krustu redzama
poētiskāka aina – žēlsirdīgā māsa, kas aprūpē slimnieku
(15). Šajos ciļņos veidoto tēlu skarbumā un statiskumā
atklājas tēlnieka iespaidi no Senās Ēģiptes mākslas27
un tālaika aktuālās stilistiskās tendences. Tie vērtējami
kā vieni no spilgtākajiem Art Deco paraugiem
Latvijas būvtēlniecībā.
12. Aleksandrs Klinklāvs. Tērvetes (Kalnamuižas) sanatorijas ieejas
daļas perspektīva. 1930. LVVA, 4712. f., 7. apr., 371. l., 39. lp. 13. Kārlis Zemdega. Dekoratīvs cilnis ar LSK simbolu Tērvetes
sanatorijas ziemeļu fasādē. 1931–1932. Foto: Karīna Horsta, 2013
14. Kārlis Zemdega. Cilnis
Tērvetes sanatorijas austrumu
gala kāpņutelpas rizalīta fasādē.
1931–1932. Foto: Karīna
Horsta, 2013
15. Kārlis Zemdega. Cilnis
Tērvetes sanatorijas rietumu
gala kāpņutelpas rizalīta fasādē.
1931–1932. Foto: Karīna
Horsta, 2013
16. Aleksandrs Klinklāvs. Tērvetes (Kalnamuižas) sanatorijas pirmā
stāva plāns. 1930. LVVA, 4712. f., 7. apr., 371. l., 113. lp.
76
Raksti
Iekštelpu plānojums bija pakļauts sanatorijas kompleksa
kopējai simetrijai. Visus celtnes stāvus garenvirzienā
šķērsoja taisns gaitenis, kas vairākos posmos piekļāvās
tieši ziemeļu sienai un veidoja tālaika medicīnas
iestādēs izplatītāko un par sanitārāko uzskatīto koridora
sistēmu (16). Sanatorijas cokolstāvā bija saimnieciskās
un tehniskās telpas, noliktavas, kā arī darba terapijas
telpas – tās visas izvietojās ap garo gaiteni. Trīs lielajos
ziemeļu puses rizalītos atradās personāla ēdamistaba,
veļas mazgātava, virtuve ar tai nepieciešamajām telpām,
dezinfekcijas iekārtas veļai, krēpām un traukiem. Visu
sanatoriju apkalpoja 14 firmas Schlieren Šveicē ražotie lifti,
kuros pārvadāja ēdienu, veļu un instrumentus; ēkā bija
arī divi pasažieru lifti. Sanatorijas pirmā stāva dienvidu
pusē abos galos atradās pa verandai ar kāpņutelpām,
blakus tām – četras slimnieku istabas, bet vidusdaļā
rietumu pusē – vēl piecas istabas. Abpus pusloka formas
ēdamzālei, ko varēja ērti transformēt par sarīkojumu
zāli, jo tai bija skatuve, izvietojās divas “dienas telpas”
(stacionārs) un divas garderobes. Uz austrumiem no
ēdamzāles bija vēl trīs slimnieku istabas, kā arī māsas
un ārsta kabinets. Slimnieku istabas sanatorijā bija
diferencētas atbilstoši cenrādim – tajās varēja novietot
vienu, divus vai četrus pacientus.28 Ziemeļu fasādes
centrālajā rizalītā uz simetrijas ass atradās plašs vestibils ar
apmeklētāju garderobi, bibliotēku un lasītavu vienā pusē
un apmeklētāju telpu, kanceleju un direktora kabinetu
otrā pusē. Sānu rizalītos bija sanitārais mezgls, slimnieku
kopēju un izolācijas telpas. Otrajā stāvā dienvidu pusē
tādā pašā plānojumā izvietojās verandas un slimnieku
istabas, bet pusloka izbūvē – lielā guļveranda. Centrālajā
ziemeļu puses rizalītā atradās operāciju zāle, laboratorija
un dažādi ārstnieciskie kabineti, bet abos sānu rizalītos,
tāpat kā pirmajā stāvā, bija ierīkotas sanitārās telpas,
kopēju un medmāsu istabas. Trešā stāva telpu plānojums
bija identisks otrajam stāvam, tikai centrālajā ziemeļu
19. Tērvetes sanatorijas trešā stāva gaitenis. Foto: Vilis Rīdzenieks,
“Klio”, 1932. MVM, inv. Nr. F27598-4
20. Atpūtas telpa Tērvetes sanatorijā. Foto: Indriķis Kalcenavs,
20. gs. 30. gadi. MVM, inv. Nr. 55091-1 Ff6919-1
17. Austrumu spārna guļveranda Tērvetes
sanatorijā. Fotogrāja. 1932. MVM, inv. Nr. F 27598-3
18. Davosas tipa zviļņi Šatzalpas sanatorijā. Foto:
Elke Bakerte (Elke Backert), 2015. No: http://www.
elkebackert.de
77
Tērvetes sanatorijas būvvēsture, arhitektūra un dizains
puses rizalītā bija izvietota viena plaša veranda, septiņas
slimnieku istabas un viena vannasistaba.
Starpkaru periodā vien dažas Latvijas sanatorijas
izcēlās ar patiesu vērienu un medicīnas iestādei piemērotu
plānojumu, taču vienīgi Tērvetē arhitekta uzmanība
pievērsta vissīkākajām detaļām, rūpēs par cilvēku
tuvinoties izcilākajiem pasaules sanatoriju arhitektūras
paraugiem. Dažādi pārdomāti risinājumi atviegloja celtnes
tehnisko uzturēšanu, piemēram, zem jumta notekām
bija ierīkotas apkures caurules, kas ziemā neļāva tām
aizsalt.29 Tērvetes sanatorijā plašo gaiteņu un vestibilu
papildu apgaismošanai Klinklāvs izmantoja matēta stikla
starpsienas, kas bija īpaši raksturīgas viņa veidotajiem
interjeriem (19).30 Starp telpām nebija neviena sliekšņa,
kas traucētu pacientu un personāla kustību. Grīdas
klājums bija ozolkoka parketa vai gumijas, kas soļus
padarīja klusākus un grīdas vieglāk uzkopjamas. Arhitekta
vēlmi radīt sanatorijā estētisku vidi apliecina arī tas,
ka visas komunikācijas paslēptas zem apmetuma, kas
tagadējiem sanatorijas apsaimniekotājiem rada daudz
problēmu.31 Palātās un guļverandās pie gultām un
zviļņiem atradās radiouztvērēja austiņas un personāla
izsaukšanas poga. Lai netraucētu pacientu mieru,
izsaukšana notika ar gaismas, nevis skaņas signālu, un
signālu lampas bija virs katras palātas durvīm.32 Arī
sanatorijas griesti, durvis un grīdas bija veidotas ar skaņas
izolāciju.33 Sanatorijas iekštelpas bija gaiši krāsotas, taču
sienu krāsojums vairāk atgādināja slimnīcas interjeru.
Gandrīz visās telpās tika izmantotas arī griestu lampas
ar matēta stikla lodveida kupolu, kas bija ļoti izplatīts
apgaismes ķermeņu tips funkcionālisma interjeros. Tostarp
modernajā sanatorijā “Saulstari” Ogrē, kā arī Biķernieku
un Krimuldas sanatorijās.
Tērvetes sanatorijas mēbeles 1931. gadā konkursa
kārtībā pēc “LSK dota zīmējuma un aizrādījumiem”34
saražoja galdniecības firma “J. Robiņš”. Tā kā Klinklāvs
izstrādājis LSK veselības kopšanas punktu standartizēto
priekšmetu metus35, ļoti iespējams, ka vairums tieši
ārstniecības iestādes specifikai paredzēto mēbeļu (metāla
rāmja gultas, zviļņi, pārsienamie galdi u. tml.) tapušas
pēc viņa projekta, bet vienkāršākas mēbeles, kā galdi un
krēsli, veidotas pēc amatnieku ieskatiem. Visticamāk
arhitekts galdniekiem deva tikai vispārējas vadlīnijas
un shematisku skici – starpkaru periodā tā bija izplatīta
prakse. Šādi tika veidotas mēbeles arī arhitekta Kārļa
Bikšes (1887–1955) projektētajā sanatorijā “Saulstari”.36
Sanatorijas mēbeļu piegādes konkursa noteikumi liecina,
ka Klinklāvs vēlējies, lai sanatorijas ēka būtu vienotā
ansamblī ar interjeru un mēbelēm – “mēbelēm jābūt
piemērotām slimnīcas vajadzībām, vienkāršām, stiprām,
veidotām pēc moderniem konstruktīviem principiem un
ieturētām modernās formās [izcēlums mans – K. H.]”37.
Svarīga bija arī mēbeļu krāsa – slimnieku istabās mēbelēm
bija jābūt baltām, slimnieku ēdamistabā – ziloņkaula
krāsā, bet personāla ēdamistabā – kādā citā gaišā krāsā.38
Šāda izvēle bija racionāli pamatota – sanatorijās pastāvēja
stingri sanitārie noteikumi, kas paredzēja visu pacientu
priekšmetu dezinfekciju, tāpēc drošības nolūkos tos
vajadzēja atšķirt no personāla mēbelēm. Arī mēbeļu
kvalitātei tika izvirzītas augstas prasības: tām bija jābūt
21. Lekorbizjē, Šarlote Periāna, Pjērs
Žanerē. Krēsls “LC4”. 1928. Cassina
publicitātes attēls
22. Alvars Ālto. Zvilnis “Modelis Nr. 43”.
1936. Artek publicitātes attēls
23. Četrvietīga palāta Tērvetes sanatorijā. Foto: Vilis Rīdzenieks,
“Klio”, 1932. MVM, inv. Nr. F27598-6
78
Raksti
darinātām no augstvērtīga, bezzaraina koka, ar gludām
plaknēm (vieglai tīrīšanai), bet galdnieka darbam un
izmantotajam materiālam – pirmklasīgam.39 Fotoattēlos
redzams, ka pacientiem pieejamās telpās mēbeles bijušas
gaišas40 un funkcionālisma sanatorijas raksturam pieskaņoti
lietišķas, taču to maigi noapaļotās formas nerada slimnīcas
inventāra iespaidu, bet gan drīzāk mājīgu atmosfēru (20).
Šādas atsauces uz dzīvojamo telpu interjeru raksturīgas
gandrīz visu šī perioda sanatoriju iekārtai, jo tuberkulozes
ārstniecības specifika noteica ilgstošu (no pusgada
līdz pat pāris gadiem) pacienta ārstēšanos. Tērvetes
sanatorijas mēbeļu dizainā bija jūtamas 20. gs. sākuma
amatniecības tradīcijas, kas, lai arī modernizējās, tomēr
atšķīra šīs mēbeles no citiem tālaika pasaules sanatoriju
dizaina paraugiem, kuri bija ražoti rūpnieciski, piemēram,
Alvara Ālto radītajām liektā saplākšņa mēbelēm. Plašajās
apsauļošanas verandās bija novietotas sanatorijas interjera
dizainā iezīmīgākās mēbeles – pīti zviļņi izteiksmīgās
formās (17), kurus Klinklāvs bija veidojis kā plastiskāku
variāciju par pazīstamo Davosas guļkrēslu (Davoser
Liegestuhl, 18), saglabājot tā tradicionālo konstrukciju. To
liektajās formās redzamas paralēles ar citu modernistu
radītajiem zviļņiem, piemēram, Lekorbizjē (Le Corbusier,
1887–1965), Šarlotes Periānas (Charlotte Perriand,
1903–1999) un Pjēra Žanerē (Pierre Jeanneret, 1896–1967)
1928. gadā kopīgi tapušo guļkrēslu “LC4” (21) vai Ālto
1936. gada zvilni “Modelis Nr. 43” (22), kuri konstruktīvo
risinājumu ziņā bija daudz modernāki. Sanatorijas palātu
iekārtojums bija ļoti vienkāršs un atturīgs – metāla rāmja
gultas, naktsskapīši, galds un krēsli, kā arī izlietnes (23).
Daudz smagnējāks un ēkas interjeru raksturam neatbilstošs
bija direktora kabinets ar masīvām, tumšām ozolkoka
mēbelēm, kas visdrīzāk bija paša direktora izraudzītas (25).
Ārstniecības kompleksa galvenā pievienotā vērtība bija
ēkas izcilā saskaņa ar apkārtni – modernajā arhitektūrā tā
ir īpaši izjusta un nobrieduša stila pazīme, kā arī liecina
par kopējām Ziemeļeiropas modernajai arhitektūrai
raksturīgām tendencēm. Tērvetes kultūrvēsturisko ainavu –
pilskalnus un simtgadīgos priežu mežus – organiski
papildināja ainavu arhitekta Andreja Zeidaka (1874–1964)
no 1930. līdz 1932. gadam projektēts regulārs parks
(24), kas lielos, simetriskos puslokos ieskāva sanatoriju.
Apkārtējā mežā bija izveidoti arī vijīgi lokveida
pastaigu celiņi (26).41
25. Tērvetes sanatorijas direktora kabinets. Foto: Vilis Rīdzenieks,
“Klio”, 20. gs. 30. gadi. MVM, inv. Nr. 55090 Ff 6918
24. Andrejs Zeidaks. Tērvetes (Kalnamuižas) sanatorijas tuvākās ap-
kārtnes izveidošanas mets. 1930. LVVA, 4712. f., 7. apr., 371. l., 7. lp.
26. Tērvetes sanatorijas aerofotogrāja. Foto: Vilis Rīdzenieks,
“Klio”, 1935. MVM, inv. Nr. 44158-3 Ff5496-3
79
Aleksandrs Klinklāvs profesionālo darbību attīstīja
funkcionālisma kā internacionālas arhitektūras parādības
ietvaros.42 Tādējādi Tērvetes sanatorija ir viņa stilistisko
rokrakstu apliecinošs un projektēšanas vēriena ziņā
nozīmīgs objekts. Nākamo sanatoriju Klinklāvs radīja pēc
pieciem gadiem, pilnībā pārbūvējot 20. gs. sākumā celtu
atpūtas namu Rēzeknes apriņķī (1937–1942). Sanatorijā
“Rāzna” ņemta vērā Tērvetes sanatorijas projektēšanā
uzkrātā pieredze – radītas darba terapijas veikšanai
piemērotas plašas telpas, kā Tērvetē ļoti trūka, aizgūts arī
kāpņutelpu rizalītu risinājums un galvenās ieejas fasādes
kompozīcija (28).
Tērvetes sanatorija bija vietēja mēroga sabiedriskais
centrs, kas nodrošināja ar elektrību tuvākās mājas.
Ciemojoties Tērvetē pie Annas Brigaderes (1861–1933),
rakstniece Zenta Mauriņa (1897–1978) sanatoriju
raksturoja kā “grandiozu” un teica, ka tā “vakaros (..)
mirdz elektriskās ugunīs kā milzīgs okeāna tvaikonis
melnā jūrā”.43 (29) Moderno sanatoriju ēku salīdzinājums
ar tehnikas progresu apliecinošajiem okeāna laineriem
tolaik bija izplatīts visā Eiropā – arī slaveno sanatoriju
Zonnestraal Nīderlandē lokāli pazina kā “veselības
kuģi”44. Presē Tērvetes sanatorija ieguva “veselības
pils” apzīmējumu, kas raksturo tautas priekšstatu par
iespaidīgo celtni Latvijas laukos, kura atšķirībā no vācu
muižniecībai atsavinātajās pilīs ierīkotajām sanatorijām
bija jaunceltne.45
Iestādes nozīmību apliecina arī kāda sanatorijas
ikdienai tipiska aina, kas pārsteidzošā kārtā tika iekļauta
1934. gadā tapušajā Tērvetes luterāņu baznīcas altāra
triptihā, kurš gan līdz mūsdienām nav saglabājies. Tajā
mākslinieks Augusts Annuss (1893–1984) uz pazīstamu
Tērvetes ainavu fona attēlojis latviska izskata Jēzu, bet
altāra sānu daļā uzgleznojis skatu ar funkcionālisma
sanatoriju, kuras priekšplānā Jēzus apmeklē parkā zviļņos
guļošos slimniekus (27).46
Tērvetes sanatorijā par aktīvu sabiedrisko dzīvi rūpējās
neliels orķestris un pašu izdots iknedēļas laikraksts
“Tērvetes Sanatorijas Dzīve”47, kas sniedz izsmeļošu
informāciju par pacientiem, viņu sadzīvi, tālaika higiēnas
paradumiem, jaunākajiem tuberkulozes ārstniecības
atklājumiem (izdošanā iesaistījās arī personāls un ārsti)
un pat slimnieku ēdienkarti. Ārstniecības iestāde un
pagasta sabiedriskais centrs sanatorija bija arī padomju
okupācijas laikā, taču jau bez starpkaru Latvijas
estētiskās izjūtas – ēku skāra vairāki neveiksmīgi interjera
pārveidojumi. Neraugoties uz to, sanatorijas saglabātības
pakāpe ir ļoti augsta, tāpēc celtnei piešķirts valsts nozīmes
arhitektūras pieminekļa statuss. Sanatorijas ēkā kopš
1995. gada atrodas rehabilitācijas centrs “Tērvete”,
un pirms desmit gadiem tā paglābta no slēgšanas
un privatizācijas.
28. Aleksandrs Klinklāvs. Sanatorijas “Rāzna” perspektīva. 1937.
No: Slimo kasu dzīve // Slimo Kasu Vēstnesis. –
1937. – Nr. 5. – 298. lpp.
29. Tērvetes sanatorijas dienvidu fasāde naktī.
Foto: Vilis Rīdzenieks, “Klio”, 1932. MVM, inv. Nr. 17796 Ffp3977
27. Augusts Annuss. Kristus ienāk Tērvetes sanatorijas
pagalmā. Altārglezna Tērvetes baznīcā. 1934.
LVA, 95. f., 1. apr., 489. l., 95. lp.
Tērvetes sanatorijas būvvēsture, arhitektūra un dizains
80
Raksti
1 Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs
(turpmāk MVM), inv. Nr. R 50657 | 35323.
Viesu grāmata aktīvi bez pārtraukuma izmantota
no 1932. līdz 1996. gadam – tajā atrodami
daudzu Latvijas kultūras vēsturē ievērojamu
personu ieraksti.
2 T. Angļi interesējas par mūsu veselības kopšanas
iestādēm // Latvijas Kareivis. – 1937. –
Nr. 193. – 28. aug.
3 FK. Ekskursija pa skaisto, vēsturisko Zemgali //
Latvijas Grāmatrūpnieks. – 1933. – Nr. 5. – 6. lpp.
4 Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk LVVA),
4712. f., 7. apr., 67. l., 24. lp.
5 Latvijas Sarkanā Krusta arhitekts Konstantīns
Pēkšēns.. // Pēdējā Brīdī. – 1928. – Nr. 143. –
30. jūn.
6 Krišane I. A. Klinklāva sabiedrisko funkciju
arhitektūra Rīgā: Maģistra darbs. – Rīga: Latvijas
Mākslas akadēmija, 2001. – 10. lpp.
7 LSK darbība tika atspoguļota rūpīgi
sagatavotajā žurnālā “Apskats. Latvijas Sarkanā
Krusta Žurnāls”, kas iznāca no 1920. līdz
1940. gadam. Tajā atrodami precīzi ienākumu un
izdevumu aprēķini, nekustamo īpašumu saraksti
un pārbūvju uzskaitījums, gada laikā ārstēto
pacientu statistika, kā arī visu lielāko LSK iestāžu
fotouzņēmumi.
8 Nagobads V., Vīksna A. Latvijas Sarkanais
Krusts. – Rīga: Latvijas Sarkanais Krusts, 2003. –
23. lpp. LSK piederēja 1931. gadā Tērvetes
sanatorijai ierīkotā augstsprieguma līnija Jelgava–
Tērvete.
9 Krišane I. A. Klinklāva sabiedrisko funkciju
arhitektūra Rīgā. – 102. lpp.
10 Tērvetes sanatorijas galvenās ārstes Guntas
Štolceres atmiņu pieraksts. 2004. gada jūnijs. –
5. lp. MVM, inv. Nr. R 50659 | 35325.
11 Latvijas Sarkanā Krusta Jelgavas nodaļas
sanatorija Kalnamuižā // Apskats. Latvijas
Sarkanā Krusta Žurnāls. – 1924. – Nr. 3. – 29. lpp.
12 Tērvetes sanatorijas galvenās ārstes
Guntas Štolceres atmiņu pieraksts. 2004. gada
jūnijs. – 7. lp.
13 El. K. Valsts prezidents svētdien atklāja LSK
Tērvetes sanatoriju // Latvijas Kareivis. – 1932. –
Nr. 164. – 26. jūl.
14 Jaunbūves projekti sanatorijai // Pēdējā Brīdī. –
1930. – Nr. 124. – 4. jūn.
15 Latvijas Sarkanā Krusta darbība 1930. gadā //
Apskats. Latvijas Sarkanā Krusta Žurnāls. –
1931. – Nr. 1. – 5. lpp.
16 LVVA, 4712. f., 7. apr., 371. l., 45. lp.
17 Turpat, 279. lp.
18 Latvijas Sarkanā Krusta tuberkulozes sanatorija
Kalnamuižā // Valdības Vēstnesis. – 1932. –
Nr. 163. – 25. jūl.
19 Tērvetes sanatorijas darbība // Apskats. Latvijas
Sarkanā Krusta Žurnāls. – 1933. –
Nr. 28. – 50. lpp.
20 LVVA, 4712. f., 8. apr., 47. l., 60. lp.
21 LVVA, 1653. f., 1. apr., 1551. l., 28. lp.
22 Saruna ar Tērvetes sanatorijas grāmatvedi
Dainu Kaufmani 2015. gada maijā. Pieraksts
autores arhīvā.
23 LVVA, 4712. f., 7. apr., 371. l., 131. lp.
24 Krastiņš J. Arhitektūras stili Latvijā // Valsts
Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas
(VKPAI) nansētie pētījumi, tai skaitā no
kultūras pieminekļu glābšanas, izpētes un
restaurācijas programmas. Pieejams: http://
mantojums.lv/media/uploads/dokumenti/petijumi/
arhitekturas_stili_latvija.pdf (skatīts 10.05.2017.).
25 LVVA, 4712. f., 7. apr., 371. l., 111.–113. lp.
26 Turpat, 37. lp.
27 Gulbis F. Skulptors Kārlis Baumanis //
Bohēma. – 1933. – Nr. 2. – 30. lpp.
28 Latvijas Sarkanā Krusta darbība 1931. gadā //
Apskats. Latvijas Sarkanā Krusta Žurnāls. –
1932. – Nr. 27. – 4. lpp.
29 Saruna ar Tērvetes sanatorijas grāmatvedi
Dainu Kaufmani 2015. gada oktobrī. Pieraksts
autores arhīvā.
30 Krišane I. A. Klinklāva sabiedrisko funkciju
arhitektūra Rīgā. – 64. lpp.
31 Saruna ar Tērvetes sanatorijas grāmatvedi
Dainu Kaufmani 2015. gada oktobrī.
32 Igauņu statistiķi ceļo pa Zemgali // Jaunais
Zemgalietis. – 1933. – Nr. 119. – 30. maijs.
33 Latvijas Sarkanā Krusta darbība 1931. gadā. –
4. lpp.
34 LVVA, 4712. f., 7. apr., 302. l., 1. lp.
35 Krišane I. A. Klinklāva sabiedrisko funkciju
arhitektūra Rīgā. – 54. lpp.
36 Dirveiks I. Ogre, Saulstaru iela 2: Sanatorija
“Saulstari”: Arhitektoniski mākslinieciskā
inventarizācija, 2015. – 19. lpp. Ogres Vēstures
un mākslas muzeja Zinātniskais arhīvs, VKPAI
Pieminekļu dokumentācijas centrs.
37 LVVA, 4712. f., 7. apr., 301. l., 49. lp.
38 Turpat, 59. lp.
39 Turpat, 302. l., 1. lp.
40 Tumšas mēbeles atradās vienīgi bibliotēkā un
lasītavā.
41 LVVA, 4712. f., 8. apr., 47. l., 138. lp.
42 Krišane I. A. Klinklāva sabiedrisko funkciju
arhitektūra Rīgā. – 9. lpp.
43 Mauriņa Z. “Sprīdīšos” pie Annas Brigaderes //
Latvijas Jaunatne. – 1933. – Nr. 95. – 2. lpp.
44 O ve ry P. Light, Air and Openness: Modern
Architecture Between the Wars. – London:
ames & Hudson, 2007. – P. 26.
45 Baltā veselības pils, ko cēlusi latvju tauta //
Atpūta. – 1932. – Nr. 403. – 16.–17. lpp.; Pils
Tērvetes priežu mežā // Brīvā Zeme. – 1939. –
Nr. 142. – 29. jūn.
46 Putniņa M. Sakrālās arhitektūras un mākslas
mantojums Zemgalē. – Rīga: Neputns, 2015. –
315. lpp.
47 “Tērvetes Sanatorijas Dzīve” iznāca no 1935.
līdz 1940. gadam. Atbildīgā redaktore – ārste,
sanatorijas vecākā asistente Anna Gūtmane.
Līdzīgi izdevumi bija arī Krimuldas (“Kalna
Saule”) un Dikļu (“Vējava”) sanatorijās.
List of images
1. Kalnamuiža sanatorium (Von der
Pahlen family hunting lodge). Late
19th – early 20th century. Photographer
unknown, the 1930s. MHM, inv. No.
F 26298-1.
2. Proposal “457” for the Tērvete
(Kalnamuiža) sanatorium design compe-
tition. 1930. Arch. Ansis Kalniņš. LSHA,
coll. 4712, reg. 7, le 371, p. 45.
3. Perspectival middle view of the Tērvete
(Kalnamuiža) sanatorium south façade.
1930. Arch. Aleksandrs Klinklāvs. LSHA,
coll. 4712, reg. 7, le 371, p. 34.
4. Layout of the Beaujon Hospital in
Clichy. 1930–1935. Arch. Jean Walter.
LSHA, coll. 4712, reg. 7, le 371, p. 279.
5. Bird’s eye view of the Tērvete
(Kalnamuiža) sanatorium. 1930. Arch.
Aleksandrs Klinklāvs. LSHA, coll. 4712,
reg. 7, le 371, p. 72.
6. Paimio Sanatorium in Finland. 1932–
1933. Arch. Alvar Aalto. Photo: Sami
Heikinheimo, 2014. From: http://www.
paimiosanatorium./wp-content/up-
loads/2014/07/Paimio_sh_3.jpg.
7. Tērvete sanatorium south façade.
1930–1932. Arch. Aleksandrs Klinklāvs,
Ansis Kalniņš. Photographer unknown,
the 1930s. Latvian Museum of Architec-
ture, inv. No. K1-83.
8. Tērvete sanatorium dining-room.
Photographer unknown, 1932. MHM,
inv. No. F27598-7.
9. Entrance avant-corps of the Tērvete
sanatorium from the west. Photo: Vilis
Rīdzenieks, “Klio”, 1932. MHM, inv.
No. 44159-3 Ff 5497-3.
10. Large hall for open-air treatment on
the Tērvete sanatorium third oor. Photo:
Vilis Rīdzenieks, “Klio”, 1935. MHM,
inv. No. 44160 Ff5498.
11. Perspectival view of the Tērvete
(Kalnamuiža) sanatorium from the east.
1930. Arch. Aleksandrs Klinklāvs. LSHA,
coll. 4712, reg. 7, le 371, p. 37.
12. Perspectival view of the Tērvete
(Kalnamuiža) sanatorium entrance part.
1930. Arch. Aleksandrs Klinklāvs. LSHA,
coll. 4712, reg. 7, le 371, p. 39.
13. Kārlis Zemdega. Decorative relief with
the symbol of LRC on the Tērvete sana-
torium north façade. 1931–1932. Photo:
Karīna Horsta, 2013.
14. Kārlis Zemdega. Relief on the east-
end staircase avant-corps façade of the
Tērvete sanatorium. 1931–1932. Photo:
Karīna Horsta, 2013.
15. Kārlis Zemdega. Relief on the west-
end staircase avant-corps façade of the
Tērvete sanatorium. 1931–1932. Photo:
Karīna Horsta, 2013.
Tērvetes sanatorijas būvvēsture, arhitektūra un dizains
16. Ground oor layout of the Tērvete
(Kalnamuiža) sanatorium. 1930. Arch.
Aleksandrs Klinklāvs. LSHA, coll. 4712,
reg. 7, le 371, p. 113.
17. East-wing veranda for open-air treat-
ment in the Tērvete sanatorium. Photo-
grapher unknown, 1932. MHM, inv. No.
F 27598-3.
18. Davos-type chaise longue in the
Schatzalp sanatorium. Photo: Elke Back-
ert, 2015. From: http://www.elkebackert.
de/wp-content/uploads/2015/03/Davos-
Hotel-Schatzalp-Liegestuehle.jpg.
19. Third-oor corridor of the Tērvete
sanatorium. Photo: Vilis Rīdzenieks,
“Klio”, 1932. MHM, inv. No. F27598-4.
20. Resting premise in the Tērvete sana-
torium. Photo: Indriķis Kalcenavs, the
1930s. MHM, inv. No. 55091-1 Ff6919-1.
21. Le Corbusier, Charlotte Perriand,
Pierre Jeanneret. Chaise longue LC4.
1928. Publicity photo from
Cassina.
22. Alvar Aalto. Chaise longue model 43.
1936. Publicity photo from Artek.
23. Four-bed ward in the Tērvete sana-
torium. Photo: Vilis Rīdzenieks, “Klio”,
1932. MHM, inv. No. F27598-6.
24. Andrejs Zeidaks. Design for the
nearest surroundings of the Tērvete
(Kalnamuiža) sanatorium. 1930. LSHA,
coll. 4712, reg. 7, le 371, p. 7.
25. Director’s oce in the Tērvete sana-
torium. Photo: Vilis Rīdzenieks, “Klio”, the
1930s. MHM, inv. No. 55090 Ff 6918.
26. Aerial photography of the Tērvete
sanatorium. Photo: Vilis Rīdzenieks,
“Klio”, 1935. MHM, inv. No. 44158-3
Ff5496-3.
27. Augusts Annuss. Christ Entering the
Tērvete Sanatorium Yard. Altarpiece in
the Tērvete Church. 1934. LSA, coll. 95,
reg. 1, le 489, p. 95.
28. Perspectival view of the sanato-
rium “Rāzna”. 1937. Arch. Aleksandrs
Klinklāvs. From: Slimo kasu dzīve //
Slimo Kasu Vēstnesis. – 1937. –
Nr. 5. – 298. lpp.
29. Tērvete sanatorium south façade
during night. Vilis Rīdzenieks, “Klio”,
1932. MHM, inv. No. 17796 Ffp3977.
Saīsinājumi attēlu parakstos /
Abbreviations in captions
LVA – Latvijas Valsts arhīvs /
LSA – Latvian State Archive
LVVA – Latvijas Valsts vēstures arhīvs /
LSHA – Latvian State History Archive
MVM – Paula Stradiņa Medicīnas vēstures
muzejs / MHM – Pauls Stradiņš Museum
for the History of Medicine
Summary
THE PALACE OF HEALTH
Construction History,
Architecture and Design
of Tērvete Sanatorium
The Tērvete sanatorium of the Latvian Red Cross (LRC) was the largest and the
most modern newly built sanatorium in the interwar period in Latvia.
The sanatorium for the treatment of pulmonary tuberculosis was established in the
countryside village of Tērvete because of the extensive surrounding conifer groves, hilly
terrain and the specific climate of the region. An international competition for a new
sanatorium building was announced in 1930. Despite the fact that 27 design proposals
were submitted, the first prize was not awarded. The shared second prize was given
to two participants – Baltic German architect Erich Gramtz and architecture student
Ansis Kalniņš. In the final construction plan Klinklāvs further developed Kalniņš’s
proposal. From Kalniņš’s ideas only the southern façade composition with semi-circular
avant-corps in the centre was retained, but the overall impression of the building
became more modern. We know that Klinklāvs was inspired by the layout and northern
façade of the hospital at Beaujon in France, designed by French architect Jean Walter.
The sanatorium officially opened in July 1932. It was a three-storey linear building
planned according to the compass with its longest façades facing north and south.
Patient wards and public spaces were located in the southern part of the building and
the northern part was reserved for treatment and sanitary facilities.
The structure of the building was characterized by features of Functionalism –
planning according to function, horizontal spatial and façade composition, ribbon-like
fenestration with large windows and the use of reinforced concrete. A regional approach
to modernism is also visible, which permits a comparison with the Paimio Sanatorium
designed by architect Alvar Aalto. In both cases the architecture was closely linked with
the surroundings; for example, pine groves were kept very close to the building and
the architectural composition blended harmoniously with the landscape. The Tērvete
sanatorium also reveals the principles of the Latvian local cultural milieu – the building
shows the visible impact of the nearby Classicist manor houses in Zemgale. The same
spatial composition was used – a rectangular block with imposing semi-circular avant-
corps in the garden façade and two smaller rectangular avant-corps in both ends of the
building and a symmetrical garden around the edifice.
The planning of the sanatorium was symmetrical and rational. A corridor system
considered to be the most hygienic at that time was also used. The spatial structure was
highlighted by the semi-circular halls on all three floors – an events hall/dining room
on the first floor and halls for open-air treatment on the two upper floors.
Klinklāvs paid particular attention to the interior of the sanatorium, which allows
to link it with other iconic examples of sanatorium architecture. The furniture
reflected strong joinery traditions but looked in the modernist direction. The architect
himself designed the projects for the furniture of the LRC healthcare institutions
but the simpler furniture in Tērvete was created by a joinery company under his
recommendation and supervision. Klinklāvs designed the most significant piece of
furniture in the pulmonary sanatorium – the chaise longue. He used the well-known
construction of the Davos Liegestuhl but curved the seating part, which resembled the
design of other modernists like Le Corbusier and Alvar Aalto. Overall the interior of
the Tērvete sanatorium was plain and even reminded one of a hospital.
Tērvete sanatorium is considered to be an architectural monument of national
importance and one of the most ambitious healthcare buildings of interwar
period Latvia.
Tērvetes sanatorijas būvvēsture, arhitektūra un dizains
81