ArticlePDF Available

Valsts sankcionētā vardarbība pret sievietēm 1905. gada revolūcijā: Matildes Krēgeres un Emmas Lietuvietes gadījumi

Authors:

Abstract

Izmantojot biogrāfisko pieeju, rakstā tiks parādīta valsts sankcionētā vardarbība pret sievietēm 1905.–1907. gada revolūcijā. Matildes Krēgeres (1880–?) un Emmas Rigertes, dz. Lietuvietes, (1879–?) stāsti ir pagaidām vienīgie zināmie detalizēti vēstītie sieviešu pieredzes gadījumi. Abu pierakstīšanu veicināja biedrības “Piektais gads” 1926. gada aicinājums aktīvajiem revolūcijas dalībniekiem iesniegt anketas par pieredzēto. 1930.–1931. gadā daži autori latviešu presē pieminēja seksuālo vardarbību, ko soda ekspedīciju karavīri īstenoja pret sievietēm, tomēr citi preses izdevumi sabiedrībā dominējošo patriarhālo priekšstatu dēļ neizmantoja šķietamo aicinājumu vēstīt par tādām pieredzēm. 1905.–1907. gada revolūcijas piemiņas institucionalizēšanas iniciatore bija Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, bet pēc 1934. gada, kad autoritārā režīma valdība likvidēja partijas, vairs nebija politiskā spēka, kas varētu pievērst uzmanību fiziskā un seksuālā vardarbībā cietušo sieviešu pieredzei.
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
Ineta Lipša
https://doi.org/10.22364/lviz.116.02
VALSTS SANKCIONĒTĀ VARDARBĪBA
PRET SIEVIETĒM 1905.GADAREVOLŪCIJĀ:
MATILDES KRĒGERES UN
EMMASLIETUVIETES GADĪJUMI
Ineta Lipša
Dr. hist., vadošā pētniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts
Izmantojot biogrāsko pieeju, rakstā tiks parādīta valsts sankcionētā vardarbība pret
sievietēm 1905.–1907.gada revolūcijā. Matildes Krēgeres (1880–?) un Emmas Rigertes,
dz. Liet uvietes, (1879–?) stāsti ir pagaidām vienīg ie zināmie detalizēti vēstīt ie sieviešu
pieredzes gadījumi. Abu pierakstīšanu veicināja biedrības “Piektais gads” 1926.gada
aicinājums aktīvajiem revolūcijas dalībniekiem iesniegt anketas par pieredzēto.
1930.–1931.gadā daži autori latviešu presē pieminēja seksuālo vardarbību, ko soda
ekspedīciju karavīri īstenoja pret sievietēm, tomēr citi preses izdevumi sabiedrībā
dominējošo patriarhālo priekšstatu dē neizmantoja šietamo aicinājumu vēstīt
par tādām pieredzēm. 1905.–1907.gada revolūcijas piemias institucionalizēšanas
iniciatore bija Latvijas Sociāldemokrātisk ā strādnieku partija, bet pēc 1934.gada, kad
autoritārā režīma valdība likvidēja partijas, vairs nebija politiskā spēka, kas varētu
pievērst uzmanību ziskā un seksuālā vardarbībā cietušo sieviešu pieredzei.
Atslēgas vārdi: Vardarbība pret sievietēm, 1905.gada revolūcija, Krievijas impērija,
Latvijas Republika, biedrība “Piektais gads”.
IE VAD S
1905.gada revolūcijai Latvijā ir bagātīga historiogrāja, kas galve-
nokārt ir veltīta politiskā naratīva noskaidrošanai (Pūce 1997; Bērziš
2006; Lapa 2007; Plakans 2007; Lapa 2010; White 2012; Zalite 2016; Lapa
2018a, Lapa 2019, Lapa 2020) un tās atspoguojumam attiecīgā laika presē
(Zelče2006).
1
Pētnieki ir pievērsušies arī vardarbībai revolūcijā kā sociālam
1
Autore izsaka pateicību anonīmajiem recenzentiem par vērtīgajiem ieteikumiem,
kas palīdzēja izstrādāt šī raksta gala versiju.
24 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
fenomenam un tiešam izpētes objektam, analizējot vardarbības situāciju
rāmējumu avīzes “Dienas Lapa” publikācijās galvenokārt 1905.gada bei-
gās (Tunne 2005) un pētot kaujinieku un mežabrāu vardarbību Latvijā
1905.–1907.gadā (Lapa 2018b). Komunikācijas vēstures pētnieces Marita
Zitmane un Vita Zelče ir aprakstījušas sieviešu atspoguojumu revolūcijas
notikumos 1905.gadā, analizējot latviešu presi (Zitmane, Zelče 2006).
Ārpus uzmanības loka līdz šim ir palicis jautājums par valsts sankcionēto
vardarbību dzimtes kontekstā. Nav pētīts, kā šī vardarbība ietekmēja vīrie-
šus, kamēr vardarbība pret sievietēm 1905.gada revolūcijā ir aplūkota vienā
populārzinātniskā publikācijā (Lapa 2014). Uz Latvijas historiogrāju var
attiecināt secinājumu, ko vēsturniece Mariana Muravjeva formulējusi par
Krieviju, proti, minēto fenomenu izpēti apgrūtina tas, ka darbu vairākums
neem vērā dzimtes problemātiku un ignorē dzimti kā svarīgu analītisku
kategoriju un/vai izpētes teorētisku ietvaru (Muravyeva 2016, 218). Valsts
sankcionētās vardarbības pret sievietēm 1905.gada revolūcijā izpēte ir
tikai sākta, kā avotu izmantojot 1926.gadā izveidotās biedrības “Piektais
gads” (1926–1941) savāktās anketas ““Piektā gada” laikmeta brīvības cīu
dalībnieku aptaujas liste” (Lipša, Lapa, gaidāms 2022).
VARDARBĪBAS PIEREDZES APZINĀŠANA
Latvijas valsts proklamēšana bija iespējama, pateicoties arī tam, ka
daudzi iedzīvotāji iesaistījās sociāldemokrātiskajā kustībā pret cara pat-
valdību, cenšoties pēc demokrātiskajām pilsou brīvībām un tiesībām.
Sociāldemokrātiskās kustības galvenais nopelns bija Baltijas provinču
sabiedrības uzmanības pievēršana iedzīvotāju sociālekonomiskajām pro-
blēmām (Plakans 1996, 113). Tomēr pēc valsts nodibināšanas par brīvības
cīnītājiem tika godināti galvenokārt Pirmā pasaules karā karojušie latviešu
strēlnieki un karavīri, kuri piedalījās Latvijas Neatkarības karā. Misiju
atgādināt, ka brīvības cīas sākās jau 19.gadsimta beigās un 1905.gada
revolucionārie notikumi bija to būtiska sastāvdaa, uzēmās 1926.gadā
izveidotā biedrība “Piektais gads”.
Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP), Latvijas
Strādnieku sociāldemokrātu mazinieku partijas un Laukstrādnieku
savienības deputāti panāca, ka Saeima 1928.gadā pieēma Likumu par
zemes pieširšanu Latvijas brīvības cīnītājiem. Likums noteica, ka par
brīvības cīnītājiem uzskatāmi tie pilsoi, kuri no 1897.gada līdz 1918.gada
25
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
18.novembrim piedalījās cīās par demokrātisku republiku pret bijušo
Krievijas patvaldību vai pret Vācijas okupācijas varu, ja policija vai soda
ekspedīcijas vius par to spīdzināja, ja vius ar administratīviem lēmu-
miem vai tiesas spriedumiem sodīja ar ieslodzījumu cietoksnī, cietumā,
pārmācības namā, katorgā vai izsūtīja nometināšanai uz mūžu vai uz
nenoteiktu laiku attālos Krievijas apgabalos (Lapa 2010, 167). Savukārt
1905.gadā cietušajiem cīnītājiem iztiku plānoja atvieglot, papildinot
likumu par cietušo karavīru un viu imenes loceku pensijām, kas stājās
spēkā 1927.gada 28.jūnijā.
Minēto likumu dotās iespējas veicināja bijušo 1905.gada notikumu
dalībnieku interesi pierakstīt datus par savulaik pieredzēto, lai lielākoties
atstātu liecības vēsturei, bet dažkārt arī pieteiktu brīvības cīnītāja tiesības
uz zemi vai pensiju, ja darba spējas bija zaudētas Krievijas patvaldības
sankcionētās vardarbības rezultātā.
Vardarbības pieredzes apzināšanos veicināja ne tikai materiālu iegu-
vumu sološais brīvības cīnītāja statuss, bet arī LSDSP ieinteresētība insti-
tucionalizēt Piektā gada atmiu, padarot to par partijas politisko kapitālu.
1926.gada janvārī Latvijas vēstures pētīšanas biedrības muzejs Rīgā atklāja
ceojošo 1905.gada revolūcijas izstādi, ko vēlāk eksponēja daudzās Lat-
vijas pilsētās (1905.gada… 20.06.1926., Sludinājums, 25.12.1927.). Izstāde
uzmanības centrā izvirzīja 1905.gada cīas un cīnītājus, 1906.gada sodu
ekspedīciju akcijas un tālākās represijas. Liecību pierakstīšanu veicināja
arī biedrības organizētais 1905.gada revolūcijas aktīvo dalībnieku Pirmais
kongress 1927.gada 26.janvārī (1905.g. …27.01.1927.). Kongress uzdeva
biedrībai “Piektais gads” dibināt Vēstures komisiju un aicināja vākt arī
emocionālās pieredzes, jo bez tām “sausie vēstures fakti būs nepilnīgi”
(Beierbahs, 29.01.1927.). 1927.gada kongress sapulcēja dau bijušo revolū-
cijas dalībnieku, deva iespēju dalīties atmiās par pieredzēto un nonākt
pie idejas uzrakstīt revolūcijas vēsturi.
Piemēram, 1929.gadā izdotajā apskatā par 1905.gada revolūciju sociāl-
demokrāts Jānis Augškalns-Aberbergs pieminēja arī tādu valsts sankcionēto
vardarbības veidu kā miesas sods, rakstot, ka tā “morālisko iespaidu nav
iespējams attēlot. Lielākā daa pērto bij augsti intelienti un savā apkārt
cienījami cilvēki.” (Augškalns-Aberbergs 1929, 85) Augškalna-Aberberga
frāze “nav iespējams attēlot” nozīmēja, ka grūti atrast vārdus, lai precīzi
formulētu pērto cilvēku emocijas. Vienlaikus tāds formulējums neaici-
nāja kādu citu verbalizēt piedzīvoto. 1930.gadā Otrā revolūcijas aktīvo
dalībnieku kongresa laikā arī Rīgas publiskajā telpā iedzīvotāji pirmo reizi
26 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
svinēja revolūcijas 20.gadadienu, dodoties masu gājienā uz 13.janvāra ielu
pie Dzelzs tilta, kur 1905.gada 13.janvārī policija un karaspēks apšāva mie-
rīgos demonstrantus. Pie nama iepretim notikuma vietai sociāldemokrātu
līderi uzrunāja klātesošos un atklāja piemias plāksni. Gadadienas atzī-
mēšana veicināja arī privāti organizētu dalībnieku satikšanos. Piemēram,
1931.gadā 25 gadus pēc 1906.gada Latviešu sociāldemokrātu savienības
dalībnieku arestiem, kam sekoja viu tiesāšana 1908.gadā, bijušo savie-
nības biedru sanāksmi savās mājās sarīkoja Emma Liekne-Vittenberga,
Rīgas trešās imnāzijas direktore (Bīriš 2010, 1, 139). Iespējams, tas vias
toreizējo partijas biedru Eduardu Bīriu, kurš 20.gadsimta 20.gados dar-
bojās Latvijas Strādnieku sociāldemokrātu mazinieku partijā, bija Latvijas
enerālkonsuls Londonā (1919–1927), 1935.gadā pamudināja uzrakstīt
atmias (Bīriš 2006–2012). Bīriš detalizēti pierakstīja to, kā policijas
izmeklētāji ar piekaušanas metodēm mēināja izsist no aizturētajiem
informāciju. Rezumējot policijas darbinieku īstenotās ziskās vardarbības
sekas, viš konstatēja, ka “nekas cilvēka pašcieu tik dzii nevar aizskart kā
miesas sods. Ne tik daudz sāpes mani mocīja kā apzia, ka esi pilnīgi padots
necilvēku rīcībā, kuru asins kārībai un nežēlībai nav nekādas robežas.”
(Bīriš 2010, 1, 143)
1931.gadā biedrība bija savākusi 20676 anketas. Līdz 30.gadu beigām to
kopējais skaits sasniedza vismaz 26,5 tūkstošus (LNA-LVVA, 5570–1–128,
1.lp.; turpat, 8, 48.lp.; turpat, 123, 39. lp.). Lielu dau no tām radīja biedrības
darbinieki, pārsvarā izrakstot datus no preses ziām vai citām anketām,
par ko liecina fakts, ka anketas aizpildītas vienā un tajā pašā rokrakstā
un tās nav parakstījis cilvēks, par kuru anketa ir izveidota. Tomēr vismaz
5123 anketās zias ir snieguši paši notikumu dalībnieki. Daudzu liecības
bija apstiprinājuši divi liecinieki notāra klātbūtnē. Sievietes ir iesniegušas
277 anketas (5%) no minētajām 5123 anketām. Savukārt 136 jeb apmēram
puse ir liecinājušas par valsts sankcionētu zisku un seksuālu vardarbību
(Lipša, Lapa, gaidāms 2022). Miesas sods jeb sišana ar nagaiku un pletni
bija visplašāk lietotais ziskās vardarbības līdzeklis.
Soda ekspedīcijas
dau komandieru piespriesto pārsvarā 50, 100, 200 sitienu izpildīšana
pati par sevi bija cilvēka cieu pazemojoša. Cilvēku nogrūda zemē vai
uz kāda sola, karavīri viu turēja aiz abām rokām, lai neautu kustēties,
norāva kreklu, bikses un viens pēc otra dauzīja ar sitamajiem ieročiem
līdz brīdim, kamēr sistais zaudēja samau. Ja līdz samaas zaudēšanas
brīdim cilvēkam nebija iesists noteiktais sitienu skaits, tad eksekūciju
atkārtoja kādā no nākamajām dienām, kamēr piespriestie sitieni bija
27
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
izpildīti. Tobrīd, 1905.gada beigās, kad soda ekspedīciju karavīri ar valsts
sankciju dauzīja iedzīvotājus Baltijas provincēs, Krievijas impērijā mie-
sas sods bija aizliegts. Tā lietošana nozīmēja, ka vara pret cilvēku izturas
kā pret dzimtcilvēku, kas tai pieder kā kustamais īpašums. Ar attiecīgu
cara manifestu to aizliedza jau 1904.gadā (Engelstein 1988, 464). Soda
ekspedīciju karavīri un izmeklēšanas policisti ar miesas sodu piekāva arī
sievietes. Biedrības “Piektais gads” anketu dati liecina, ka 92 no kopumā
minētajām 136 sievietēm bija piedalījušās 1905.gada notikumos, piemē-
ram, glabājušas varas aizliegtu literatūru. Savukārt apmēram trešo dau–
44sievietes (32%)– soda ekspedīciju karavīri piekāva ar nagaikām tāpēc,
ka revolucionārajos notikumos bija iesaistīti viu aizbēgušie radinieki.
Astoas sievietes no 136 piekautajām sievietēm anketās ir norādījušas,
ka izvaroja soda ekspedīciju karavīri, bet sešas citas– ka ir pārdzīvojušas
izvarošanas mēinājumus.
Tomēr anketās vias nav izstāstījušas stāstus, bet lietiši pieksējušas
faktus, piemēram, piespriesto miesas soda sitienu skaitu. Uz tādu lako-
nismu mudināja pats anketas formāts, kur zem katra jautājuma atbildei
bija atstāta ierobežota vieta. Piemēram, tikai divas rindas bija paredzētas,
lai atbildētu uz jautājumu, vai informācijas sniedzēja ir cietusi no adminis-
trācijas, muižniekiem, soda ekspedīcijas vai karaspēka un kādā veidā via
ir cietusi– pērta (sitienu skaits), spīdzināta, sakropota (nosaukt miesas vai
gara bojājumus) vai izvarota. Atbildei atvēlētais laukuma apjoms signali-
zēja, ka jautājuma mēris ir iegūt informāciju par attiecīgās vardarbības
rezultātu, nevis detalizētu stāstījumu un cietušās izjūtas par notikušo.
MATILDE KRĒGERE: “LIKA, LAI ES IZĒRBJOS KAILA
Ar izvērstu stāstu par savulaik piedzīvoto ir dalījusies tikai viena sie-
viete, kura 1928.gada 6.decembrī bija uzrakstījusi savu dzīvesstāstu uz
vairākām lapām un nosūtījusi to Latvijas Saeimas priekšsēdētājam Paulam
Kalniam, kurš bija pazīstams LSDSP politiis. Matildes Krēgeres vēstule
ir pievienota vias anketai biedrības “Piektais gads” aptauju kopojumā.
Tobrīd via lielā trūkumā dzīvoja Ogrē, Mazajā Smilšu ielā 4.
Tobrīd 48 gadus vecā Matilde Krēgere uzrunāja Saeimas priekšsēdētāju
“ar vispazemīgu lūgumu likt Saeimai priekšā apspriest manu bezizejas stā-
vokli un pieširt manim kaut kādu palīdzību, kā cietušai no 1905.g. revo-
lūcijas”. Krēgeri 1906.gada rudenī nopratināšanā Lielvārdes muižā policijas
28 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
izmeklētāji sakropoja tādā mērā, ka via pavadīja divus gadus apcietinā-
jumā bez tiesas sprieduma Rīgas Centrālcietuma slimnīcā. 1909.gadā, kad
Sanktpēterburgas Tiesu Palāta izbraukuma sēdē Rīgā iztiesāja vias lietu,
Krēgeri vias veselības stāvoka dē tiesas zālē ienesa un via liecināja
sēdus. Tiesas spriedums bija pilnībā attaisnojošs. Vēstulē Saeimas priekšsē-
dētājam Krēgere detalizēti izklāstīja piedzīvoto vardarbību– policisti viu
vairākas reizes piekāva līdz samaas zaudēšanai. Vispirms viu noprati-
nāšanā piekāva, izpildot 50 sitienus ar nagaikām, vēlāk– 50 sitienus ar
pletnēm. Nākamajā dienā izmeklētāji mainīja taktiku un izrādīja viai
laipnību. Pratinātāju priekšnieks Krēgeri nosēdināja sev blakus uz sola
un, citējot cietušo, “sāka mani glāstīt kā kai un laipnā mīlīgā veidā solīt
diezi kādus labumus” (LNA-LVVA, 5570–1–62, 207. lp. o.p.). Krēgeres
atteikšanās atbildēt uz jautājumiem un seksuālās uzmākšanās noraidīšana
viu saniknoja. Par to, kas sekoja, Krēgere raksta: “Vispirms mani apbēra
ar visneītrākiem lamu vārdiem un sāka mani grūstīt, pieprasot, lai saku
taisnību, citādi nositīšot, žēlastības nebūšot. Lika, lai es izērbjos kaila,
ko, protams, nedarīju, pat lakatiu no galvas nenoemdama. Tad sāka sist
mani ar kulakiem un raut drēbes nost, noraujot blūzei tikai rokas, rumpis
palika nenorauts. Tā kā panākumu vēl nebija, tad saēmu atkal 100 sitienus
un zaudēju samau.” (Turpat.)
Vēstulē Saeimas priekšsēdētājam Krēgere atklāja to, ko no vias neiz-
devās izzināt vias spīdzinātājam. Via darbojās Lielvārdes un Rembates
sociāldemokrātu pulcios un Rīgas Sociāldemokrātu komitejā, piegādāja
no Rīgas uz laukiem revolucionāro literatūru (proklamācijas), aitēja
strādniekus 1905.gadā Vasarsvētkos Lielvārdes baznīcā. Tāpat Krēgere
piedalījās Rembates monopola (dzertuves) slēgšanā un Skrīveros, Lielvār-
des muižnieku karā 1905.gada novembrī. (Turpat, 203., 207.–210.lp. o.p.)
Biedrības darbinieks, balstoties uz minētajiem faktiem, secināja, ka Krēgere
piedalījās “cīās par demokrātisku republiku pret Krievijas patvaldību” un
par to tika vajāta un apcietināta (turpat, 204. lp.).
Krēgere labprāt būtu gribējusi stāstīt par pieredzēto plašāk. Via
raksta:
“Varbūt kādu reizi kāds gribētu sīkāki zināt par citu biedru mocībām,
ko pieredzēju, un arī par Centrāa [Rīgas Centrālcietuma] iekšpusi.
Tāpat, kādas sarunas bija ar izmeklēšanas tiesnesi un žandarmērijas
priekšniekiem. Arī vii man draudēja, laj ciešot klusu par man noda-
rīto. Tagad nākas ciest no jauna, slimības mācas katru dienu vairāk
29
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
virsū, spēki zūd. Karš atkal galīgi izpostīja manu dzīvi. Otru tādu
ziemu gan nebūšu spējīga pārdzīvot, kā to pēdējo, slimību, aukstumu
un pat nepieciešamo uzturu. Tagad pat, ja arī būtu darbs, man vese-
lība vairs neatautu strādāt.”
(LNA-LVVA, 5570–1–62, 210.lp. o.p.)
Saeimas priekšsēdētāja kanceleja Krēgeri informēja, ka par vias inte-
resēm gādās biedrība “Piektais gads”, ko biedrība izdarīja. Jau 1929.gadā
vias pensijas lietu izskatīja Rīgas apria karā cietušo pensiju komisija
(LNA-LVVA, 5570–1167, 117.lp.). Krēgerei uz mūžu piešīra piektās kate-
gorijas pensiju, kas bija augstākā pensija, ko varēja pieširt (LNA-LVVA,
5213–12–7, 116.lp. o.p.). Tās apjoms pensijas pieširšanas dokumentā
nav norādīts, bet par to spriest atauj fakts, ka 1926.gadā kara invalīda
pensija bija vidēji 30 latu, kamēr iztikas minimums bija 70 latu (Ja cilvēks…
1927). Pensijas apjoms bija atkarīgs no darbaspēju zaudēšanas pakāpes.
Piemēram, cilvēks, kurš soda ekspedīciju eksekūciju rezultātā bija zaudējis
75% darba spēju, varēja pretendēt uz 21 lata pensiju. Pretendentu skaits
gan bija neliels. Piemēram, Rīgas apria karā cietušo pensiju komisijā līdz
1934.gadam bija pieteikušies 64cilvēki, kuri sevi uzskatīja par 1905.gada
brīvības cīnītājiem (LNA-LVVA, 5213–12–9, 7.lp. o.p.). Pēc faktu pārbau-
des komisija piešīra pensijas tikai 30 cilvēkiem.
Biedrības “Piektais gads” mērauditorija bija revolūcijas aktīvie dalīb-
nieki. Tas nozīmē, ka sievietes, kuras pieredzēja vardarbību ne savas aktīvas
darbības dē, bet nejauši vai tāpēc, ka bija aktīvo dalībnieku radinieces vai
pazias, netika aptaujātas. Tiesa, vias kā mātes vai sievas varēja cerēt
gūt nansiālu palīdzību par saviem mirušajiem apgādniekiem, ja varēja
pierādīt, ka viām nepietiek iztikas līdzeku. Kritušo revolucionāru sievām
piešīra pensijas pārsvarā uz vienu gadu, toties viu mātēm– uz mūžu.
EMMA LIETUVIETE: “NEAUDAMA SEVI
AIZVEST UZ KAZARMĀM”
Biedrības “Piektais gads” krājums dod norādi arī uz otru gadījumu, kur
sieviete detalizēti bija informējusi par to, ka viu kazaki smagi piekāva par
to, ka via pretojās izvarošanas mēinājumam, proti, vias sagrābšanai,
lai nogādātu kazarmās. Emma Rigerte, dzimusi Lietuviete, 20.gados, kad
aizpildīja anketu, dzīvoja Madonā, Baložu ielā 4. Vias apgādībā atradās
četri cilvēki. Rigerte norādīja, ka piekaušanas rezultātā viai bija traumēta
30 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
redze, savukārt anketas aizpildīšanas brīdī redze bija zaudēta. Via aktīvo
dalību revolucionārajos notikumos pierādīja, nosaucot savu vēstuli, kurā
via detalizēti bija aprakstījusi piedzīvoto un ko avīze “Dienas Lapa” bija
publicējusi 1905.gada 3.novembrī. Rigertes anketa biedrībai “Piektais
gads” bija piesaistījusi kāda darbinieka uzmanību, jo 1930.gada novembrī
anketā norādīto 1905.gada rakstu pārpublicēja avīze “Sociāldemokrāts”
bez pavadoša komentāra un analīzes ar nosaukumu “Raksturīgi 1905.gada
notikumi” (Raksturīgi, 18.11.1930., Kazaku, 03.11.1905.).
Vēstuli toreiz 25 gadus vecā Emma Lietuviete bija parakstījusi ar pilnu
vārdu, pat norādot savu adresi. Tekstā par sevi via runāja trešajā personā
kā par E.L. jaunkundzi un informēja avīzes lasītājus par to, ko bija pie-
dzīvojusi. Lietuviete rakstīja:
“2.augusta vakarā š.g. jaunava E.L. gāja ar savu brāli un vēl diviem
jauniem cilvēkiem pa Rumpmuižas ielu uz mājām. Te tiem piejāja klāt
kazaki, ielenca tos un sāka dauzīt nagaikām. Bet galvenais kazaku
nolūks bija– pastrādāt pie E.L. jaunkundzes varas darbus. Fridriis
Bramans, kas jaunavu aizstāvēja, tika no kazakiem smagi piekauts,
tāpat arī otrs jaunais cilvēks P. un via māsa, kuri beidzot aizbēga.
E.L. viena pati palika nezvēru rokās. Nelaimīgā pretojās briesmoiem
līdz pēdējiem spēkiem, neaudama sevi aizvest uz kazarmām. Tādē
kazaki to dauzīja nagaikām un spārdīja kājām. Galva tai asioja vie-
nās brūcēs. Drānas bija saplosītas, un visa miesa neganti sadauzīta.
Par laimi, uzbrukuma vietai tuvojās dzelzcea sargs Š. Via klātbūtne
izglāba jaunavu. Tomēr via bija tā sadauzīta, ka to nācās tūda aizvest
uz slimnīcu, kur viai bija jānogu divi mēneši. Bet, arī no slimnīcas
iznākusi, via vēl nejutās vesela: no sitiena pa pieri viai sabojāta acs.
Lieta nodota izmeklēšanai. Pie jaunavas un vias radinieces ieradās
vainīgie kazaki un lūdza piedošanu, solīdami sāpju naudu– kādus
3 vaj 3 simts rubu, lai tikai nesūdzot, jo viiem draudot katorga.
Saprotams– neēus strupi atraidīja. Tomēr par izmeklēšanas tālāko
gaitu jaunavai E.L. līdz šim vēl nekas nav ziots. Emma Lietuviet,
Rumpmuižas ielā 6, dz. 11.” (Ra ksturīgi, 18.11.1930.)
“Sociāldemokrāts” neizstāstīja, kas ar Lietuvieti notika vēlāk. Lasītājs
neuzzināja, kā viai izdevās panākt, ka vias lieta tika nodota izmeklēša-
nai. Sūdzība pret kazakiem Jegoru Devjatkinu (Jegor Deviatkin), Antonu
Jegorovu (Anton Iegorov) un Fjodoru Dronovu (Fjodor Dronov) par vieglu
miesas bojājumu nodarīšanu izsprieda 1906.gada jūlijā Rīgas–Valmieras
31
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
19.iecirka miertiesā (LNA-LVVA, 117–1–33, 94.lp.). Zināms tikai, ka tā
tika izbeigta, pusēm vienojoties.
Lietuviete bija sociāldemokrātiskā pulcia dalībniece, proklamāciju
izplatītāja, saimniece LSDSP IIIkongresā 1906.gada augustā (LVVA, 5570–
1–71, 133.lp.). Tas nozīmē, ka via bija personiski pazīstama ar kustības
līderiem. Pēc piekaušanas uz laiku zaudējusi redzi. Rigerte norādīja, ka par
vias politisko darbību var liecināt Roberts Valdmanis, Voldemārs Salnais,
Marers Skujenieks, Andrejs Veckalns, kuri bija pazīstami LSDSP un sociāl-
demokrātu mazinieku politii. Iespējams, kāds no viiem arī bija ierosinājis
Lietuvietes 1905.gada raksta pārpublicēšanu. Tāda rīcība varētu liecināt par
vairākām lietām. Pirmkārt, kāda grupa sociāldemokrātu uzskatīja, ka būtu
jāvērš uzmanība uz sieviešu pieredzi revolucionārajos notikumos. Otrkārt,
vēlējās parādīt, ka svarīgas ir izvērstākas liecības par piedzīvoto (nevis tikai
fakta konstatācija), lai rādītu aktīvas sievietes un mudinātu vias iesūtīt
savus stāstus. Tomēr vienlaikus Lietuvietes piemērs it kā radīja paraug-
modeli tam, kādu vardarbības saturu būtu pieklājīgi apspriest publiskajā
telpā. Šis modelis varēja derēt tikai tām sievietēm, kurām izdevās izvairīties
no izvarošanas, bet neko nevarēja palīdzēt tām, kuras tika izvarotas vai
kuras bija spiestas paciest karavīru seksuālu uzmākšanos. Tomēr iespējams,
ka raksts tika pārpublicēts vienkārši tāpēc, ka 1930.gada novembrī bija
tā publicēšanas un arī Piektā gada 25 gadu jubileja, liecinot, ka kopumā
sociāldemokrāti toreizējo uzdrīkstēšanos atzina par nozīmīgu. Tomēr tik-
pat labi vii varēja uzskatīt, ka uzmanība ir jāvērš uz pretinieka agresijas
attēlošanu, lai parādītu, cik stiprs ir bijis ienaidnieks, kurš tagad ir sakauts.
Sieviešu pārdzīvojumi varēja palikt otrajā plānā. Lai kāda būtu bijusi avī-
zes “Sociāldemokrāts” motivācija, pārpublicējot Lietuvietes liecību, citas
avīzes nereaēja, un arī pats “Sociāldemokrāts” tēmu neturpināja, tādējādi
pats neizskaidrojot raksta publicēšanas iespējamo jēgu. Iespējams, ka ar
rakstu avīzes redaktori vēlējās iekaut sievietes revolucionārās varonības
diskursā. Par labu tam liecina 1930.gada 25. un 26.janvārī– 1905.gada
revolūcijas aktīvo dalībnieku 2. kongresā teiktās runas (1905.gada cīnī-
tāju…26.01.1930.). LSDSP Sieviešu centra vadītāja Klāra Kalnia aicināja
atcerēties neminētās un aizmirstās varones, “kas tumšos reakcijas brīžos
cēli nesa sarkano karogu cīnītāju priekšgalā, kas klusi veica pašaizliedzīgo
darbu ilegālās drukātavās un nobeidza savu straujo, īso, bet revolucionā-
rās pārliecības un skaistuma pilno mūžu– cietuma mūros, katorgā un
Sibīrijas tundrās” (Kalnia, 26.01.1930.). Kalnia heroizēja mirušās revo-
lucionāro notikumu dalībnieces, jo par dzīvajām nebija pieemts runāt.
32 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
MĒINĀJUMI FIKSĒT SEKSUĀLĀS
VARDARBĪBAS FAKTUS
Tomēr LSDSP iniciatīvas, kas bija saistītas ar brīvības cīnītāju statusa
pieširšanu Piektā gada aktīvajiem dalībniekiem un piemias institucio-
nalizēšanu, sāka ietekmēt to, ka publiskajā diskursā pirmo reizi saistībā ar
1905.gadu tika pieminēta seksuālā vardarbība (izvarošana). Bez Emmas
Lietuvietes raksta, kurā via aprakstīja izvarošanas mēinājumu, 20.gad-
simta 30.gadu sākumā latviešu presē bija publicēti vēl vismaz divi raksti,
kuros autori ksēja faktu par to, ka soda ekspedīciju karavīri izvarojuši
sievietes.
1930.gadā kreisās ievirzes žurnālā “Signāls” revolucionāro notikumu
dalībnieks Jānis Stūre tikai konstatēja, ka vairākās vietās Latvijā “kazaki
un dragūni izvaroja sievietes” (Stūre 1930, 51). Savukārt 1931.gadā Siguldā
sakarā ar masu sapulci pie 1905.gadā nošauto revolucionāru piemineka
vietējā avīze “Siguldas Zias” pieminēja vietējos revolucionāru nodevējus.
Avīze vēstīja, ka toreiz arestēja šī nodevēja drauga– skolotāja Saulīša
kalponi Almu Bireli. “Viu nodeva mežonīgo zaldātu rīcībā Siguldas pilī.
Vispirms viu pēra un pēc tam, kā to varot apliecināt tie, kuri tanī lai
atradās apcietināti dārznieka mājā, starp tiem Kārlis Zemlers, zaldāti pēc
kārtas izvarojuši. Skolotājs Saulītis ne pirkstu nav pacēlis, lai glābtu šo
nelaimīgo sievieti.” (Pēc divdesmit …01.08.1931.) Vias tālākais liktenis
nav zināms, jo sieviete tika uzskatīta par bezvēsts pazudušu. Sievietes,
kuras nebija saistītas ar sociāldemokrātiem un pret kurām soda ekspedī-
cijas lietoja zisku vardarbību kā pret īlniecēm, lai pakautu apkārtējos,
iedzenot vios bailes, presē pat nepieminēja.
Arī Krēgeres un Lietuvietes gadījumos seksuālas vardarbības draudi
bija klātesoši. Krēgerei pratināšanas laikā lika izērbties, uzmācās ar
glāstiem, lai sišana ar nagaikām pa kailu miesu būtu efektīvāka, uzrāva
svārkus, norāva apakšveu. Savukārt Krēgere juta seksuālas vardar-
bības draudus un pretojās vardarbīgai aizvešanai uz kazarmām. Viu
gadījumi apstiprina vispārējo feminisma pieēmumu, ka “seksualitāte
ir svarīgākā arēna, kurā tiek paustas un apstrīdētas varas patriarhālās
attiecības, bet vardarbība ir viens no līdzekiem, kā iegūt un konsolidēt
varu šajās attiecībās”, savukārt “baiu atmosfēras uzturēšana [ziskā
vardarbība] palīdz pakaut visas sievietes patriarhālajai sociālajai kār-
tībai” (Engelstein 1988, 378, 382). Krēgeres un Lietuvietes piekaušanu
33
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
izraisīja viu nebaidīšanās (vai baiu neizrādīšana) un atteikšanās no
pasīvas notikumu pieemšanas, bet aktīva rīcība– atsakoties liecināt vai
ziski pretojoties uzbrucēju nodomam. Tādējādi vias izaicināja pastā-
vošās sociālās kārtības hierarhiju, kas paredzēja sieviešu pakaušanos un
pakaušanu vīrietim.
Publicisti neproblematizēja un neiztirzāja vardarbību pret sievietēm
1905.gadā. Viens no iemesliem bija Latvijas iedzīvotāju pārsvarā pat-
riarhālie priekšstati par dzimumu lomām. Minētie priekšstati piešīra
vīriešiem patriarhālu autoritāti pār sievietēm, bet 1905.–1906. gadā
cara patvaldība sankcionēja viu patriarhālās autoritātes pazemošanu,
publiski izpildot miesas sodus. Turklāt vii nespēja novērst karavīru
vardarbību pret sievietēm, kurām saskaā ar tolaik dominējušajiem
priekšstatiem bija jābūt vīriešu patriarhālās autoritātes pasargātām. Otrs
iemesls bija fakts, ka brīvības cīnītāju statusu attiecināja uz revolūcijas
vadītājiem, kuri no valsts vardarbības paglābās, emigrējot uz ārzemēm,
bet zemniekiem un viu imenēm nācās izturēt soda ekspedīciju eksekū-
cijas. Trešais– 1919.gadā, kad ar Padomju Krievijas palīdzību Pēteris
Stučka izveidoja Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku, padomju
vara apbruoja komunistes un komjaunietes un Rīgā izmantoja pat-
rulēšanā un konvojēšanā (Lipša 2014, 100–101). 20.gadu sākumā kāda
autore viām piešīra apzīmējumu– nesievišīgās asiainās fanāties
(Lipša 2021, 252), attiecinot šo sajūtu uz citas revolūcijas dalībnie-
kiem. Daa iedzīvotāju uzskatīja, ka 1905.–1907. gada revolūcijā cietu-
šie, tajā skaitā sievietes, paši ir vainīgi valsts sankcionētajā vardarbībā
(LNA-LVVA, 5570–1–25, 182. lp.).
20.gadsimta 30.gadu sākumā pasaules ekonomiskās krīzes ietekmē
sabiedriskā doma ar jaunu jaudu uzspieda sievietēm patriarhālās dzi-
muma lomas (Lipša 2018). Tāpat kā citās valstīs, arī Latvijā nacionālistu
ideoloija sievietes godu prezentēja kā vias sociālo un emocionālo
kapitālu, kas jāsargā un jāuztur (Frevert 2011, 67–68; Lipša 2014, 526).
Piedzīvotas seksuālās vardarbības publiska pieminēšana drīzāk grautu
seksuālā respektabluma (goda) kapitālu, kamēr reputācija deva iespēju
piedalīties starpkaru Latvijas sociāli politiskajā dzīvē. Dalīšanās pieredzē
par piedzīvotu seksuālo vardarbību tādu kulturālo priekšstatu kontekstā
bija nesaprātīga. Nebija arī piemēru, kuriem sekot. Tāda īstenība novērsa
sieviešu vēlmi publiskot vardarbības gadījumus, ko vias bija piedzīvojušas
1905.–1907.gada revolūcijas laikā.
34 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
SECINĀJUMI
Sieviešu pieredzes ksēšanu par valsts sankcionēto vardarbību, ko vias
piedzīvoja 1905.–1907.gada revolūcijā, veicināja biedrības “Piektais gads” no
1926.gada organizētā revolūcijas aktīvo dalībnieku aptauja. Tā kā Krievijas
impērijas karavīri un policijas darbinieki, kuri revolūcijas laikā veica zisko
un seksuālo vardarbību, netika tiesāti, biedrības piedāvājums dokumentēt
piedzīvotās vardarbības epizodes, kaut arī lakonisku konstatējumu formā,
varēja šist kā pirmais solis ceā uz taisnīguma panākšanu. Avīze “Sociāl-
demokrāts” mēināja veicināt sieviešu pieredzes apkopošanu, publicējot
Emmas Rigertes stāstu par to, kā viu piekāva valdības kazaki par preto-
šanos izvarošanas mēinājumam. Turpretim Matildes Krēgeres emocionāli
iespaidīgo stāstu avīze “Sociāldemokrāts” pat neizmantoja. Tādējādi Riger-
tes stāsta publicēšana bija izēmuma (vienīgais) gadījums, ko raksta autorei
ir izdevies atrast starpkaru Latvijas presē. Papildus 1930.–1931.gadā divi
publicisti dažos vārdos pieminēja seksuālās vardarbības gadījumus, taču
neproblematizēja tos. Tāda LSDSP nekonsekvence liecina, ka partijai nebija
skaidra mēra, pārpublicējot Rigertes stāstu. Publikācijai bija gadījuma
raksturs. Tā kā 1905.–1907.gada revolūcijas piemias institucionalizēšanas
iniciatore bija LSDSP, bet pēc valsts apvērsuma autoritārā režīma valdība
1934.gadā partijas aizliedza, revolūcijā cietušo pieredžu vēstījumi 1930.–
1931.gadā tā arī palika vienreizēji pasākumi, kam nesekoja turpinājums.
PATEICĪBA
Izpēte nansēta VPP projektā “Indivīda, sabiedrības un valsts mijiedar
-
bība kopējā Latvijas vēstures procesā: vērtību konikti un kopīgu vērtību
veidošanās vēsturiskos lūzumu punktos” (VPP-IZM-2018/1-0018).
BIBLIOGRĀFIJA / BIBLIOGRAPHY
Augškalns-Aberbergs, Jānis (1929). Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija.
Vēsturisks atskats. Rīga: Nākotnes Kultūra.
Beierbahs (29.01.1927.). Pirmais Latvijas 1905. gada aktīvo dalībnieku kongress.
Sociāldemokrāts, 2.lpp.
Bērziš, Jānis (red.) (2006). 1905. gads Latvijā: 100. Pētījumi un starptautiskās
konferences materiāli, 2005.gada 11.12.janvāris, Rīga. Rīga: Latvijas vēstures
institūta apgāds.
35
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
Bīriš, Eduards (2006–2012). Manas atmias. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls,
3(2006): 115–138, 2 (2007): 137–151, 2 (2008): 112–120, 4 (2008): 120–125, 2 (2009):
128–134, 1 (2010): 139–147, 2 (2010): 137–142, 3 (2010): 125–136, 1(2011): 117–128,
4 (2011); 143–149, 2 (2012): 98–107; 3 (2012): 112–123.
D’Cruze, Shani (1992). Approaching thehistory of rape and sexual violence: notes
towards research. Women’s History Review, 1(3), 37 7–3 9 7.
Engelstein, Laura (1988). Gender and theJuridical Subject: Prostitution and Rape
in Nineteenth-Century Russian Criminal Codes. eJournal of Modern History
60(3), 458495.
Frevert, Ute (2011). Emotions in History – Lost and Found. Budapest– New York:
Central European University Press.
Kalnia, Klāra (26.01.1930.). Atceres vārdi! Sociāldemokrāts, 3.lpp.
Lapa, Līga (2007). 1905.gada 13.janvāra demonstrācijā ievainotie. Latvijas Vēstures
Institūta Žurnāls, 1, 87–109.
Lapa, Līga (2010). 1905.gada atskaas Latvijas Republikas parlamentārā perioda
likumdošanā. No: Jānis Bērziš (red.). Latvijas valstiskumam 90. Latvijas valsts
neatkarība: ideja un realizācija . Starptautiska konference 2008, 13.–14.novembris,
Rīga. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 157–177.
Lapa, Līga (2014). Sievietes un 1905.gada revolūcija. Tīrraksts, 2, 74–77; šeit 75.
Lapa, Līga (2018a). 1905.gads Latvijā. No: Jānis Stradiš (red.). Latvija un latvieši.
IIsējums. Akadēmiskie raksti. Rīga: Latvijas Zinātu akadēmija, 336–361.
Lapa, Līga (2018b). Kaujinieki un mežabrāļi 1905.gada revolūcijā Latvijā. Rīga: L atvijas
vēstures institūta apgāds.
Lapa, Līga (2019). Jāa Ravas atmias par Saldus prāv u 1910.gadā. Latvijas Arhīvi,1/2,
125 –151.
Lapa, Līga (2020). 1905.gada revolūcija Latvijā: ietekme, idejas un reeksijas ceā
uz neatkarīgu valsti. No: Ēriks Jēkabsons (sast.). Valsts valstī. Latvijas zemes no
19.gadsimta beigām līdz 1918.gadam: ceļš līdz valstij. Rīga: Latvijas Nacionā
bibliotēka, 62–78.
Lipša, Ineta (2014). Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā, 19141939. Rīga: Zinātne.
Lipša, Ineta (2018). Nation Building and Gender Issues in Interwar Latvia:
Representations and Reality. In: Lazar Fleisman, Amir Weiner (eds.). War,
Revolution, and Governance: eBaltic Countr ies in theTwentieth Century. Boston:
Academic Studies Press, 30–55.
Lipša, Ineta (2021). Karš un izmaia s dzimšu attiecībās: sieviešu politiskā da rbība. No:
Ērik s Jēkabsons (ed.). Karš un sabiedrība La tvijā, 19141920. Rī ga: LUA kadēmiska is
apgāds, 223–264.
Lipša, Ineta, Lapa, Līga (tiks publicēts 2022). Beating and Sexual Abuse: e1905
Revolution and Violence Against Women in theBaltic Provinces of Russian
Empire. In: Marianna Muravyeva, Monika Kareniauskaite and Sigita Černeviciute
(eds.). eHistory of Violence against Women in Eastern Europe. London: Palgrave
MacMillan.
36 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
LNA-LVVA, 117–1–33, 94. lp. Prokurora V. Elmana protests Rīgas–Vamieras
miertiesnešu kongresam, 30.10.1906.
LNA-LVVA, 5213–12–9, 7.–8.lp. Rīgas apri a karā cietušo pensiju komisijas darbības
apskats, laikā no 1920. g. 20.februāra– 1934.g. 20.februārim.
LNA-LVVA, 5570–1–128, 1.lp. 1905.gads. Kustības dalībnieki-upuri [kopējais skaits
saskaā ar alfabētisko kartotēku], nedatēts.
LNA-LVVA, 5570–1–8, 48.lp.
LNA-LVVA, 5570–1–123, 39.lp.
LNA-LVVA, 5570–1–167, 117.lp.
LNA-LVVA, 5570–1–25, 182.lp. Annas Brodias anketa.
LNA-LVVA, 5570–1–62, 203.lp. Matildes Krēgeres anketa.
LNA-LVVA, 5570–1–62, 204.lp. Biedrības “Piektais gads” valdes izsniegta apliecība,
1928.gada decembris.
LNA-LVVA, 5570–1–62, 207.–210.lp. o. p.Matildes Krēgeres atmias.
LNA-LVVA, 5570–1–71, 133.lp. Emmas Rigertes, dz. Lietuvietes, anketa.
Muravyeva, Marianna (2016). Gender and Crime in Russian History. Russian History,
43 (3–4), 215–220.
Plakans, Andrejs (2007). Two 1905 Congresses in Latvia: AReconsideration. Journal
of Baltic Studies 38(4), 401 417.
Plakans, Andrejs (1996). Rusikācijas politika: latvieši. Latvijas Vēstures Institūta
Žurnāls, 2, 105–132.
Pūce, Olga (1997). 1905.–1907.gada revolūcija Latvijā: bibliogrāskais rādītājs. Rīga:
Latvijas Nacionālā bibliotēka.
Stūre, J. (1930). 1905.gads Rīgas apriī. Signāls, 10-2, 50–54.
Tunne, Ineta (2005). Vardarbības freims 1905. gada notikumu atspoguojumā
laikrakstā “Dienas Lapa”. Latvijas Arhīvi, 4, 31.–49.lpp.
White, Ha mes D. (2012). e1905 Revolution in Russia’s Baltic provinces. In: Jonatha n
D.Smele, Anthony Heywood (eds.). eRussian Revolution of 1905. Centenary
Perspectives. London, New York: Routledge, 63–78.
Zalite, Elga (2016). Aspects of the 1905 Revolution in Latvia: Looking through
the Library and Archival Collections of Stanford University. Slavic & East
European Information Resources, 17(4), 237–241.
Zelče, Vita (proj. vad .) (2006). Agora 4: Laikplaisa: Piektais gads. R īga: LU Akadēmisk ais
apgāds.
Zitmane, Marita, Zelče, Vita (200 6). Sievietes klāt(ne)būtne Piektajā gadā. No: V.Zelče
(proj. vad.). Agora 4: Laikplaisa: Piektais gads. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds,
267–284.
Ja cilvēks eksistences minimums prasa vismaz 70 latus mēnesī, tad kara invalīdam
(1927). Lāčplēsis, 9, 29.lpp.
1905.gada revolūcijas muzeja izstāde. Sociāldemokrāts, 20.06.1926., 3.lpp.
1905.g. revolūcijas aktīvo dalībnieku 1. kongress. Jaunākās Ziņas, 27.01.1927., 2.lpp.
37
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
Sludinājums. Sociāldemokrāts, 25.12.1927., 6.lpp.
Raksturīgi 1905.gada notikumi. Sociāldemokrāts, 18.11.1930., 6.lpp.
Kazaku briesmu darbi. Dienas Lapa, 03.11.1905., 3.lpp.
1905.gada cīnītāju kongress. Sociāldemokrāts, 26.01.1930., 5.lpp.
Pēc divdesmit sešiem gadiem. Siguldas Ziņas, 01.08.1931., 1.–2.lpp.
STATESANCTIONED VIOLENCE AGAINST
WOMEN IN THE1905REVOLUTION: THECASES OF
MATILDE KRĒGERE AND EMMALIETUVIETE
Ineta Lipša
Dr. hist., senior researcher, Institute of Latvian History, University of Latvia
earticle reveals thestate-sanctioned violence against women in the1905–1907
revolution, using abiographical approach to thecases of Matilde Krēgere (1880–?)
and Emma Rigerte, b. Lietuviete (1879–?). Both cases resulted from the 1926 call
of thesociety “eFih Year” for active revolutionaries to submit questionnaires
about their experiences. esoldiers and police ocers of theRussian Empire who
perpetrated physical a nd sexual violence during therevolution avoided thetrial; thus,
theoer of society to document episodes of violence, albeit in theform of laconic
ndings, seemed like therst step towards justice.
Key words: Violence against women, the1905 Revolution, Russian Empire, Republic
of Latvia, society “eFih Year”.
Summary
At theend of 1928, Matilde Krēgere wrote her life story on several pages and
sent it to theSpeaker of theLatvian Saeima, Pau ls Kalniš, awell-known politician
of theLatvian Social Democratic Workers’ Party. She would have liked to have
told more about her experience, but her story did not end up in public domain.
In aletter to theSpeaker of theSaeima, Krēgere explained theviolence she had
experienced. First, thepolice ocers beat her during interrogation, inicting
50 strokes with astick (nagaika), then– 50 blows with awhip. einvestigators
changed their tactics and sexually harassed her thefollowing day.
Emma Rigerte, on the other hand, proved her active participation in
therevolutionary events by indicating her publication in thenewspaper “Dienas
Lapa”, in which she described her ordeal in detail, it was published in 1905.
Furthermore, Rigerte’s questionnaire for thesociety “eFih Year” attracted an
employee’s attention, and in November 1930, thenewspaper “Sociāldemokrāts”
(“The Social Democrat”) republished the 1905 article mentioned in
38 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
thequestionnaire without any commentary or analysis. In her questionnaire,
Rigerte pointed out that several well-known politicians of the Latvian Social
Democratic Workers’ Party and the Latvian Workers’ Social Democratic
Minority Party could testify to her political activities. One of them may have also
suggested republishing Lietuviete’s article of 1905. Republishing could indicate
several things. Firstly, some groups of Social Democrats felt that they should pay
attention to women’s experiences of revolutionary events. Secondly, theaim was
to demonstrate that more detailed evidence of theexperience (rather than just
astatement of fact) was essential to depict active women and encourage them
to submit their stories. At thesame time, however, Lietuviete’s example seemed
to be amodel for discussing thecontent of violence in public. is model could
only work for women who had managed to escape rape, but there was nothing to
help those who were raped or forced to endure thesexual harassment of soldiers.
However, thearticle could have been republished simply because November
1930 marked the25th anniversary of its publication and theexact anniversary
of the1905–1907 Revolution, showing that, in general, the Social Democrats
recognized thecourage of Lietuviete at thetime. erefore, its editors could
want to include women in thediscourse of revolutionary heroism. Nonetheless,
they might also think that thefocus should be on depicting theopponent’s
aggression to show theenemy’s strength. erefore, theexperiences of women
could remain in thebackground. Whatever themotivation of “Sociāldemokrāts”
was in republishing Lietuviete’s testimony, other newspapers did not react.
“Sociāldemokrāts” itself did not continue the topic, thus omitting explanation
behind thepurpose of republishing thearticle.
In addition to Emma Lietuviete’s article describing her resistance to
theforcible taking to barracks with thethreat of rape, at least two other articles
were published in the Latvian press of theearly 1930s. e authors recorded
thefact that punitive expeditionary soldiers had raped women. ethreat of
sexual violence was also present in Krēgere’s case. During the interrogation,
Krēgere was demanded to undress, harassed with caresses; thepolice ocers
took o her skirt and tore o her underwear to incur amore severe beating with
sticks on thebare body.
ebeatings of Krēgere and Lietuviete were caused by their refusal to show
fear and to accept events passively, but instead by taking active steps to decline
to testif y, or physica l resistance to theattackers’ intentions. us, they challenged
theexisting hierarchy of social order, which provided for thesubmission of
women to men.
In theearly 1930s, due to theglobal economic crisis, public opinion with
anew force imposed patriarchal gender roles on women. Openly speaking about
theexperienced sexual violence would rather undermine thecapital of awoman’s
sexual respect (honour). Sharing experiences of sexual abuse in thecontext of
39
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
such cultural perceptions was unreasonable. No further examples followed.
is reality prevented women from wanting to publicize theviolence they had
experienced during the revolution of 1905–1907. Besides, theLatvian Social
Democratic Workers’ Party, theinitiator of institutionalizing thememory of
the1905–1907 revolution, was abolished aer 1934, when the authoritarian
government dissolved theparties. us, there was no longer apolitical force
to draw attention to the experiences of female victims of physical and sexual
violence.
Saemts / Submitted 13.01.2022.
© 2022 Ineta Lipša. Latvijas Universitāte
Rak sts publicēts brīv pieejā saska ā ar Creative Com-
mons Attiec inājuma-Nekomerciāl s 4.0 Starp t autisko
licenci (CC BY-NC 4.0)
This is an open access article licensed under
theCreative Com mons Attribution 4.0 I nternationa l
License (CC BY-NC 4.0)
(https://creativecommons.org/licenses/by-nc/4.0/).
ResearchGate has not been able to resolve any citations for this publication.
Article
An introduction is presented where in the editor discusses articles published in the issue on topics including history of crime and criminality in Russia, themes on gender and crime, and rise in female criminality.
Article
This paper offers a look at some facets of the 1905 Revolution in Latvia, at the time part of the Russian Empire, and their interpretation in historiography from 1905 to 2015. Using resources in the Stanford University Libraries and the Hoover Institution Library and Archives, the paper provides an overview of the causes and the character of the 1905 Revolution in Latvia while also discussing various debates among historians of 1905. The main focus is on collective violence and political activism. The article is written from the point of view of a librarian and historian. It has two parallel goals: to tell the history of the Baltic collections at Stanford and to acquaint the reader with current scholarship on the subject of 1905 in Latvia. Even though some papers have been written that examine Baltic collections in American libraries, few, if any, of these have concentrated on individual historical topics.
Article
Coming to terms with emotions and how they influence human behaviour, seems to be of the utmost importance to societies that are obsessed with everything "neuro." On the other hand, emotions have become an object of constant individual and social manipulation since "emotional intelligence" emerged as a buzzword of our times. Reflecting on this burgeoning interest in human emotions makes one think of how this interest developed and what fuelled it. From a historian's point of view, it can be traced back to classical antiquity. But it has undergone shifts and changes which can in turn shed light on social concepts of the self and its relation to other human beings (and nature). The volume focuses on the historicity of emotions and explores the processes that brought them to the fore of public interest and debate.
Article
This article seeks an historical interpretation of sexual violence against women and children through a discussion of cultures of masculinity. By means of an interdisciplinary review of the available literature it argues against historical explanations of sexual violence as deviance and supports perspectives which see sexual violence as an integral part of the maintenance of historically located patriarchal power relations. The argument draws upon Jackson's concept of â–˜sexual scriptâ–™ as providing neutralisations of violent male sexuality which mediate between culture, behaviour and consciousness. Legal institutions can be shown to share many such neutralisations either embodied within or through subversions of their own rules and procedures. Primary evidence focuses the discussion on working-class communities in later nineteenth-and early twentieth-century Lancashire, UK. Police and lower court records are employed to illustrate a prevailing culture of masculinity which targets (frequently sexual) violence onto women and children, which, to the extent that it occupies public space in the town, becomes the concern of local policing. Sources also show women using local police and courts to assert their own definitions of injury and employing informal strategies through social support networks to redress their grievances.
Article
Two Congresses in November 1905–the Schoolteachers Congress and the Rural Delegates Congress–have played an important role in the narratives of the events of the year 1905 in the Latvian territories of the Russian Baltic provinces. When narrative descriptions of the two are contrasted with the information available about them in the most frequently used contemporary sources–newspaper accounts–the statements that can be made about the two Congresses turn out to be anchored in evidence that ranges from the certain, the plausible, and the uncertain. The nature of the evidence requires a reassessment of how the Congresses should be fitted in the larger narrative of the revolutionary year and how much importance can be attached to them in light of what is currently known.
Atceres vārdi! Sociāldemokrāts
  • Klāra Kalniņa
Kalniņa, Klāra (26.01.1930.). Atceres vārdi! Sociāldemokrāts, 3. lpp.
Kaujinieki un mežabrāļi 1905. gada revolūcijā Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds
  • Līga Lapa
Lapa, Līga (2018b). Kaujinieki un mežabrāļi 1905. gada revolūcijā Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds.
Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā
  • Ineta Lipša
Lipša, Ineta (2014). Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā, 1914-1939. Rīga: Zinātne.