Content uploaded by Ineta Lipša
Author content
All content in this area was uploaded by Ineta Lipša on Apr 10, 2023
Content may be subject to copyright.
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
Ineta Lipša
https://doi.org/10.22364/lviz.116.02
VALSTS SANKCIONĒTĀ VARDARBĪBA
PRET SIEVIETĒM 1905.GADAREVOLŪCIJĀ:
MATILDES KRĒGERES UN
EMMASLIETUVIETES GADĪJUMI
Ineta Lipša
Dr. hist., vadošā pētniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts
Izmantojot biogrāsko pieeju, rakstā tiks parādīta valsts sankcionētā vardarbība pret
sievietēm 1905.–1907.gada revolūcijā. Matildes Krēgeres (1880–?) un Emmas Rigertes,
dz. Liet uvietes, (1879–?) stāsti ir pagaidām vienīg ie zināmie detalizēti vēstīt ie sieviešu
pieredzes gadījumi. Abu pierakstīšanu veicināja biedrības “Piektais gads” 1926.gada
aicinājums aktīvajiem revolūcijas dalībniekiem iesniegt anketas par pieredzēto.
1930.–1931.gadā daži autori latviešu presē pieminēja seksuālo vardarbību, ko soda
ekspedīciju karavīri īstenoja pret sievietēm, tomēr citi preses izdevumi sabiedrībā
dominējošo patriarhālo priekšstatu dē neizmantoja šietamo aicinājumu vēstīt
par tādām pieredzēm. 1905.–1907.gada revolūcijas piemias institucionalizēšanas
iniciatore bija Latvijas Sociāldemokrātisk ā strādnieku partija, bet pēc 1934.gada, kad
autoritārā režīma valdība likvidēja partijas, vairs nebija politiskā spēka, kas varētu
pievērst uzmanību ziskā un seksuālā vardarbībā cietušo sieviešu pieredzei.
Atslēgas vārdi: Vardarbība pret sievietēm, 1905.gada revolūcija, Krievijas impērija,
Latvijas Republika, biedrība “Piektais gads”.
IE VAD S
1905.gada revolūcijai Latvijā ir bagātīga historiogrāja, kas galve-
nokārt ir veltīta politiskā naratīva noskaidrošanai (Pūce 1997; Bērziš
2006; Lapa 2007; Plakans 2007; Lapa 2010; White 2012; Zalite 2016; Lapa
2018a, Lapa 2019, Lapa 2020) un tās atspoguojumam attiecīgā laika presē
(Zelče2006).
1
Pētnieki ir pievērsušies arī vardarbībai revolūcijā kā sociālam
1
Autore izsaka pateicību anonīmajiem recenzentiem par vērtīgajiem ieteikumiem,
kas palīdzēja izstrādāt šī raksta gala versiju.
24 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
fenomenam un tiešam izpētes objektam, analizējot vardarbības situāciju
rāmējumu avīzes “Dienas Lapa” publikācijās galvenokārt 1905.gada bei-
gās (Tunne 2005) un pētot kaujinieku un mežabrāu vardarbību Latvijā
1905.–1907.gadā (Lapa 2018b). Komunikācijas vēstures pētnieces Marita
Zitmane un Vita Zelče ir aprakstījušas sieviešu atspoguojumu revolūcijas
notikumos 1905.gadā, analizējot latviešu presi (Zitmane, Zelče 2006).
Ārpus uzmanības loka līdz šim ir palicis jautājums par valsts sankcionēto
vardarbību dzimtes kontekstā. Nav pētīts, kā šī vardarbība ietekmēja vīrie-
šus, kamēr vardarbība pret sievietēm 1905.gada revolūcijā ir aplūkota vienā
populārzinātniskā publikācijā (Lapa 2014). Uz Latvijas historiogrāju var
attiecināt secinājumu, ko vēsturniece Mariana Muravjeva formulējusi par
Krieviju, proti, minēto fenomenu izpēti apgrūtina tas, ka darbu vairākums
neem vērā dzimtes problemātiku un ignorē dzimti kā svarīgu analītisku
kategoriju un/vai izpētes teorētisku ietvaru (Muravyeva 2016, 218). Valsts
sankcionētās vardarbības pret sievietēm 1905.gada revolūcijā izpēte ir
tikai sākta, kā avotu izmantojot 1926.gadā izveidotās biedrības “Piektais
gads” (1926–1941) savāktās anketas ““Piektā gada” laikmeta brīvības cīu
dalībnieku aptaujas liste” (Lipša, Lapa, gaidāms 2022).
VARDARBĪBAS PIEREDZES APZINĀŠANA
Latvijas valsts proklamēšana bija iespējama, pateicoties arī tam, ka
daudzi iedzīvotāji iesaistījās sociāldemokrātiskajā kustībā pret cara pat-
valdību, cenšoties pēc demokrātiskajām pilsou brīvībām un tiesībām.
Sociāldemokrātiskās kustības galvenais nopelns bija Baltijas provinču
sabiedrības uzmanības pievēršana iedzīvotāju sociālekonomiskajām pro-
blēmām (Plakans 1996, 113). Tomēr pēc valsts nodibināšanas par brīvības
cīnītājiem tika godināti galvenokārt Pirmā pasaules karā karojušie latviešu
strēlnieki un karavīri, kuri piedalījās Latvijas Neatkarības karā. Misiju
atgādināt, ka brīvības cīas sākās jau 19.gadsimta beigās un 1905.gada
revolucionārie notikumi bija to būtiska sastāvdaa, uzēmās 1926.gadā
izveidotā biedrība “Piektais gads”.
Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP), Latvijas
Strādnieku sociāldemokrātu mazinieku partijas un Laukstrādnieku
savienības deputāti panāca, ka Saeima 1928.gadā pieēma Likumu par
zemes pieširšanu Latvijas brīvības cīnītājiem. Likums noteica, ka par
brīvības cīnītājiem uzskatāmi tie pilsoi, kuri no 1897.gada līdz 1918.gada
25
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
18.novembrim piedalījās cīās par demokrātisku republiku pret bijušo
Krievijas patvaldību vai pret Vācijas okupācijas varu, ja policija vai soda
ekspedīcijas vius par to spīdzināja, ja vius ar administratīviem lēmu-
miem vai tiesas spriedumiem sodīja ar ieslodzījumu cietoksnī, cietumā,
pārmācības namā, katorgā vai izsūtīja nometināšanai uz mūžu vai uz
nenoteiktu laiku attālos Krievijas apgabalos (Lapa 2010, 167). Savukārt
1905.gadā cietušajiem cīnītājiem iztiku plānoja atvieglot, papildinot
likumu par cietušo karavīru un viu imenes loceku pensijām, kas stājās
spēkā 1927.gada 28.jūnijā.
Minēto likumu dotās iespējas veicināja bijušo 1905.gada notikumu
dalībnieku interesi pierakstīt datus par savulaik pieredzēto, lai lielākoties
atstātu liecības vēsturei, bet dažkārt arī pieteiktu brīvības cīnītāja tiesības
uz zemi vai pensiju, ja darba spējas bija zaudētas Krievijas patvaldības
sankcionētās vardarbības rezultātā.
Vardarbības pieredzes apzināšanos veicināja ne tikai materiālu iegu-
vumu sološais brīvības cīnītāja statuss, bet arī LSDSP ieinteresētība insti-
tucionalizēt Piektā gada atmiu, padarot to par partijas politisko kapitālu.
1926.gada janvārī Latvijas vēstures pētīšanas biedrības muzejs Rīgā atklāja
ceojošo 1905.gada revolūcijas izstādi, ko vēlāk eksponēja daudzās Lat-
vijas pilsētās (1905.gada… 20.06.1926., Sludinājums, 25.12.1927.). Izstāde
uzmanības centrā izvirzīja 1905.gada cīas un cīnītājus, 1906.gada sodu
ekspedīciju akcijas un tālākās represijas. Liecību pierakstīšanu veicināja
arī biedrības organizētais 1905.gada revolūcijas aktīvo dalībnieku Pirmais
kongress 1927.gada 26.janvārī (1905.g. …27.01.1927.). Kongress uzdeva
biedrībai “Piektais gads” dibināt Vēstures komisiju un aicināja vākt arī
emocionālās pieredzes, jo bez tām “sausie vēstures fakti būs nepilnīgi”
(Beierbahs, 29.01.1927.). 1927.gada kongress sapulcēja dau bijušo revolū-
cijas dalībnieku, deva iespēju dalīties atmiās par pieredzēto un nonākt
pie idejas uzrakstīt revolūcijas vēsturi.
Piemēram, 1929.gadā izdotajā apskatā par 1905.gada revolūciju sociāl-
demokrāts Jānis Augškalns-Aberbergs pieminēja arī tādu valsts sankcionēto
vardarbības veidu kā miesas sods, rakstot, ka tā “morālisko iespaidu nav
iespējams attēlot. Lielākā daa pērto bij augsti intelienti un savā apkārtnē
cienījami cilvēki.” (Augškalns-Aberbergs 1929, 85) Augškalna-Aberberga
frāze “nav iespējams attēlot” nozīmēja, ka grūti atrast vārdus, lai precīzi
formulētu pērto cilvēku emocijas. Vienlaikus tāds formulējums neaici-
nāja kādu citu verbalizēt piedzīvoto. 1930.gadā Otrā revolūcijas aktīvo
dalībnieku kongresa laikā arī Rīgas publiskajā telpā iedzīvotāji pirmo reizi
26 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
svinēja revolūcijas 20.gadadienu, dodoties masu gājienā uz 13.janvāra ielu
pie Dzelzs tilta, kur 1905.gada 13.janvārī policija un karaspēks apšāva mie-
rīgos demonstrantus. Pie nama iepretim notikuma vietai sociāldemokrātu
līderi uzrunāja klātesošos un atklāja piemias plāksni. Gadadienas atzī-
mēšana veicināja arī privāti organizētu dalībnieku satikšanos. Piemēram,
1931.gadā 25 gadus pēc 1906.gada Latviešu sociāldemokrātu savienības
dalībnieku arestiem, kam sekoja viu tiesāšana 1908.gadā, bijušo savie-
nības biedru sanāksmi savās mājās sarīkoja Emma Liekne-Vittenberga,
Rīgas trešās imnāzijas direktore (Bīriš 2010, 1, 139). Iespējams, tas vias
toreizējo partijas biedru Eduardu Bīriu, kurš 20.gadsimta 20.gados dar-
bojās Latvijas Strādnieku sociāldemokrātu mazinieku partijā, bija Latvijas
enerālkonsuls Londonā (1919–1927), 1935.gadā pamudināja uzrakstīt
atmias (Bīriš 2006–2012). Bīriš detalizēti pierakstīja to, kā policijas
izmeklētāji ar piekaušanas metodēm mēināja izsist no aizturētajiem
informāciju. Rezumējot policijas darbinieku īstenotās ziskās vardarbības
sekas, viš konstatēja, ka “nekas cilvēka pašcieu tik dzii nevar aizskart kā
miesas sods. Ne tik daudz sāpes mani mocīja kā apzia, ka esi pilnīgi padots
necilvēku rīcībā, kuru asins kārībai un nežēlībai nav nekādas robežas.”
(Bīriš 2010, 1, 143)
1931.gadā biedrība bija savākusi 20676 anketas. Līdz 30.gadu beigām to
kopējais skaits sasniedza vismaz 26,5 tūkstošus (LNA-LVVA, 5570–1–128,
1.lp.; turpat, 8, 48.lp.; turpat, 123, 39. lp.). Lielu dau no tām radīja biedrības
darbinieki, pārsvarā izrakstot datus no preses ziām vai citām anketām,
par ko liecina fakts, ka anketas aizpildītas vienā un tajā pašā rokrakstā
un tās nav parakstījis cilvēks, par kuru anketa ir izveidota. Tomēr vismaz
5123 anketās zias ir snieguši paši notikumu dalībnieki. Daudzu liecības
bija apstiprinājuši divi liecinieki notāra klātbūtnē. Sievietes ir iesniegušas
277 anketas (5%) no minētajām 5123 anketām. Savukārt 136 jeb apmēram
puse ir liecinājušas par valsts sankcionētu zisku un seksuālu vardarbību
(Lipša, Lapa, gaidāms 2022). Miesas sods jeb sišana ar nagaiku un pletni
bija visplašāk lietotais ziskās vardarbības līdzeklis.
Soda ekspedīcijas
dau komandieru piespriesto pārsvarā 50, 100, 200 sitienu izpildīšana
pati par sevi bija cilvēka cieu pazemojoša. Cilvēku nogrūda zemē vai
uz kāda sola, karavīri viu turēja aiz abām rokām, lai neautu kustēties,
norāva kreklu, bikses un viens pēc otra dauzīja ar sitamajiem ieročiem
līdz brīdim, kamēr sistais zaudēja samau. Ja līdz samaas zaudēšanas
brīdim cilvēkam nebija iesists noteiktais sitienu skaits, tad eksekūciju
atkārtoja kādā no nākamajām dienām, kamēr piespriestie sitieni bija
27
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
izpildīti. Tobrīd, 1905.gada beigās, kad soda ekspedīciju karavīri ar valsts
sankciju dauzīja iedzīvotājus Baltijas provincēs, Krievijas impērijā mie-
sas sods bija aizliegts. Tā lietošana nozīmēja, ka vara pret cilvēku izturas
kā pret dzimtcilvēku, kas tai pieder kā kustamais īpašums. Ar attiecīgu
cara manifestu to aizliedza jau 1904.gadā (Engelstein 1988, 464). Soda
ekspedīciju karavīri un izmeklēšanas policisti ar miesas sodu piekāva arī
sievietes. Biedrības “Piektais gads” anketu dati liecina, ka 92 no kopumā
minētajām 136 sievietēm bija piedalījušās 1905.gada notikumos, piemē-
ram, glabājušas varas aizliegtu literatūru. Savukārt apmēram trešo dau–
44sievietes (32%)– soda ekspedīciju karavīri piekāva ar nagaikām tāpēc,
ka revolucionārajos notikumos bija iesaistīti viu aizbēgušie radinieki.
Astoas sievietes no 136 piekautajām sievietēm anketās ir norādījušas,
ka izvaroja soda ekspedīciju karavīri, bet sešas citas– ka ir pārdzīvojušas
izvarošanas mēinājumus.
Tomēr anketās vias nav izstāstījušas stāstus, bet lietiši pieksējušas
faktus, piemēram, piespriesto miesas soda sitienu skaitu. Uz tādu lako-
nismu mudināja pats anketas formāts, kur zem katra jautājuma atbildei
bija atstāta ierobežota vieta. Piemēram, tikai divas rindas bija paredzētas,
lai atbildētu uz jautājumu, vai informācijas sniedzēja ir cietusi no adminis-
trācijas, muižniekiem, soda ekspedīcijas vai karaspēka un kādā veidā via
ir cietusi– pērta (sitienu skaits), spīdzināta, sakropota (nosaukt miesas vai
gara bojājumus) vai izvarota. Atbildei atvēlētais laukuma apjoms signali-
zēja, ka jautājuma mēris ir iegūt informāciju par attiecīgās vardarbības
rezultātu, nevis detalizētu stāstījumu un cietušās izjūtas par notikušo.
MATILDE KRĒGERE: “LIKA, LAI ES IZĒRBJOS KAILA”
Ar izvērstu stāstu par savulaik piedzīvoto ir dalījusies tikai viena sie-
viete, kura 1928.gada 6.decembrī bija uzrakstījusi savu dzīvesstāstu uz
vairākām lapām un nosūtījusi to Latvijas Saeimas priekšsēdētājam Paulam
Kalniam, kurš bija pazīstams LSDSP politiis. Matildes Krēgeres vēstule
ir pievienota vias anketai biedrības “Piektais gads” aptauju kopojumā.
Tobrīd via lielā trūkumā dzīvoja Ogrē, Mazajā Smilšu ielā 4.
Tobrīd 48 gadus vecā Matilde Krēgere uzrunāja Saeimas priekšsēdētāju
“ar vispazemīgu lūgumu likt Saeimai priekšā apspriest manu bezizejas stā-
vokli un pieširt manim kaut kādu palīdzību, kā cietušai no 1905.g. revo-
lūcijas”. Krēgeri 1906.gada rudenī nopratināšanā Lielvārdes muižā policijas
28 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
izmeklētāji sakropoja tādā mērā, ka via pavadīja divus gadus apcietinā-
jumā bez tiesas sprieduma Rīgas Centrālcietuma slimnīcā. 1909.gadā, kad
Sanktpēterburgas Tiesu Palāta izbraukuma sēdē Rīgā iztiesāja vias lietu,
Krēgeri vias veselības stāvoka dē tiesas zālē ienesa un via liecināja
sēdus. Tiesas spriedums bija pilnībā attaisnojošs. Vēstulē Saeimas priekšsē-
dētājam Krēgere detalizēti izklāstīja piedzīvoto vardarbību– policisti viu
vairākas reizes piekāva līdz samaas zaudēšanai. Vispirms viu noprati-
nāšanā piekāva, izpildot 50 sitienus ar nagaikām, vēlāk– 50 sitienus ar
pletnēm. Nākamajā dienā izmeklētāji mainīja taktiku un izrādīja viai
laipnību. Pratinātāju priekšnieks Krēgeri nosēdināja sev blakus uz sola
un, citējot cietušo, “sāka mani glāstīt kā kai un laipnā mīlīgā veidā solīt
diezi kādus labumus” (LNA-LVVA, 5570–1–62, 207. lp. o.p.). Krēgeres
atteikšanās atbildēt uz jautājumiem un seksuālās uzmākšanās noraidīšana
viu saniknoja. Par to, kas sekoja, Krēgere raksta: “Vispirms mani apbēra
ar visneītrākiem lamu vārdiem un sāka mani grūstīt, pieprasot, lai saku
taisnību, citādi nositīšot, žēlastības nebūšot. Lika, lai es izērbjos kaila,
ko, protams, nedarīju, pat lakatiu no galvas nenoemdama. Tad sāka sist
mani ar kulakiem un raut drēbes nost, noraujot blūzei tikai rokas, rumpis
palika nenorauts. Tā kā panākumu vēl nebija, tad saēmu atkal 100 sitienus
un zaudēju samau.” (Turpat.)
Vēstulē Saeimas priekšsēdētājam Krēgere atklāja to, ko no vias neiz-
devās izzināt vias spīdzinātājam. Via darbojās Lielvārdes un Rembates
sociāldemokrātu pulcios un Rīgas Sociāldemokrātu komitejā, piegādāja
no Rīgas uz laukiem revolucionāro literatūru (proklamācijas), aitēja
strādniekus 1905.gadā Vasarsvētkos Lielvārdes baznīcā. Tāpat Krēgere
piedalījās Rembates monopola (dzertuves) slēgšanā un Skrīveros, Lielvār-
des muižnieku karā 1905.gada novembrī. (Turpat, 203., 207.–210.lp. o.p.)
Biedrības darbinieks, balstoties uz minētajiem faktiem, secināja, ka Krēgere
piedalījās “cīās par demokrātisku republiku pret Krievijas patvaldību” un
par to tika vajāta un apcietināta (turpat, 204. lp.).
Krēgere labprāt būtu gribējusi stāstīt par pieredzēto plašāk. Via
raksta:
“Varbūt kādu reizi kāds gribētu sīkāki zināt par citu biedru mocībām,
ko pieredzēju, un arī par Centrāa [Rīgas Centrālcietuma] iekšpusi.
Tāpat, kādas sarunas bija ar izmeklēšanas tiesnesi un žandarmērijas
priekšniekiem. Arī vii man draudēja, laj ciešot klusu par man noda-
rīto. Tagad nākas ciest no jauna, slimības mācas katru dienu vairāk
29
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
virsū, spēki zūd. Karš atkal galīgi izpostīja manu dzīvi. Otru tādu
ziemu gan nebūšu spējīga pārdzīvot, kā to pēdējo, slimību, aukstumu
un pat nepieciešamo uzturu. Tagad pat, ja arī būtu darbs, man vese-
lība vairs neatautu strādāt.”
(LNA-LVVA, 5570–1–62, 210.lp. o.p.)
Saeimas priekšsēdētāja kanceleja Krēgeri informēja, ka par vias inte-
resēm gādās biedrība “Piektais gads”, ko biedrība izdarīja. Jau 1929.gadā
vias pensijas lietu izskatīja Rīgas apria karā cietušo pensiju komisija
(LNA-LVVA, 5570–1–167, 117.lp.). Krēgerei uz mūžu piešīra piektās kate-
gorijas pensiju, kas bija augstākā pensija, ko varēja pieširt (LNA-LVVA,
5213–12–7, 116.lp. o.p.). Tās apjoms pensijas pieširšanas dokumentā
nav norādīts, bet par to spriest atauj fakts, ka 1926.gadā kara invalīda
pensija bija vidēji 30 latu, kamēr iztikas minimums bija 70 latu (Ja cilvēks…
1927). Pensijas apjoms bija atkarīgs no darbaspēju zaudēšanas pakāpes.
Piemēram, cilvēks, kurš soda ekspedīciju eksekūciju rezultātā bija zaudējis
75% darba spēju, varēja pretendēt uz 21 lata pensiju. Pretendentu skaits
gan bija neliels. Piemēram, Rīgas apria karā cietušo pensiju komisijā līdz
1934.gadam bija pieteikušies 64cilvēki, kuri sevi uzskatīja par 1905.gada
brīvības cīnītājiem (LNA-LVVA, 5213–12–9, 7.lp. o.p.). Pēc faktu pārbau-
des komisija piešīra pensijas tikai 30 cilvēkiem.
Biedrības “Piektais gads” mērauditorija bija revolūcijas aktīvie dalīb-
nieki. Tas nozīmē, ka sievietes, kuras pieredzēja vardarbību ne savas aktīvas
darbības dē, bet nejauši vai tāpēc, ka bija aktīvo dalībnieku radinieces vai
pazias, netika aptaujātas. Tiesa, vias kā mātes vai sievas varēja cerēt
gūt nansiālu palīdzību par saviem mirušajiem apgādniekiem, ja varēja
pierādīt, ka viām nepietiek iztikas līdzeku. Kritušo revolucionāru sievām
piešīra pensijas pārsvarā uz vienu gadu, toties viu mātēm– uz mūžu.
EMMA LIETUVIETE: “NEAUDAMA SEVI
AIZVEST UZ KAZARMĀM”
Biedrības “Piektais gads” krājums dod norādi arī uz otru gadījumu, kur
sieviete detalizēti bija informējusi par to, ka viu kazaki smagi piekāva par
to, ka via pretojās izvarošanas mēinājumam, proti, vias sagrābšanai,
lai nogādātu kazarmās. Emma Rigerte, dzimusi Lietuviete, 20.gados, kad
aizpildīja anketu, dzīvoja Madonā, Baložu ielā 4. Vias apgādībā atradās
četri cilvēki. Rigerte norādīja, ka piekaušanas rezultātā viai bija traumēta
30 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
redze, savukārt anketas aizpildīšanas brīdī redze bija zaudēta. Via aktīvo
dalību revolucionārajos notikumos pierādīja, nosaucot savu vēstuli, kurā
via detalizēti bija aprakstījusi piedzīvoto un ko avīze “Dienas Lapa” bija
publicējusi 1905.gada 3.novembrī. Rigertes anketa biedrībai “Piektais
gads” bija piesaistījusi kāda darbinieka uzmanību, jo 1930.gada novembrī
anketā norādīto 1905.gada rakstu pārpublicēja avīze “Sociāldemokrāts”
bez pavadoša komentāra un analīzes ar nosaukumu “Raksturīgi 1905.gada
notikumi” (Raksturīgi, 18.11.1930., Kazaku, 03.11.1905.).
Vēstuli toreiz 25 gadus vecā Emma Lietuviete bija parakstījusi ar pilnu
vārdu, pat norādot savu adresi. Tekstā par sevi via runāja trešajā personā
kā par E.L. jaunkundzi un informēja avīzes lasītājus par to, ko bija pie-
dzīvojusi. Lietuviete rakstīja:
“2.augusta vakarā š.g. jaunava E.L. gāja ar savu brāli un vēl diviem
jauniem cilvēkiem pa Rumpmuižas ielu uz mājām. Te tiem piejāja klāt
kazaki, ielenca tos un sāka dauzīt nagaikām. Bet galvenais kazaku
nolūks bija– pastrādāt pie E.L. jaunkundzes varas darbus. Fridriis
Bramans, kas jaunavu aizstāvēja, tika no kazakiem smagi piekauts,
tāpat arī otrs jaunais cilvēks P. un via māsa, kuri beidzot aizbēga.
E.L. viena pati palika nezvēru rokās. Nelaimīgā pretojās briesmoiem
līdz pēdējiem spēkiem, neaudama sevi aizvest uz kazarmām. Tādē
kazaki to dauzīja nagaikām un spārdīja kājām. Galva tai asioja vie-
nās brūcēs. Drānas bija saplosītas, un visa miesa neganti sadauzīta.
Par laimi, uzbrukuma vietai tuvojās dzelzcea sargs Š. Via klātbūtne
izglāba jaunavu. Tomēr via bija tā sadauzīta, ka to nācās tūda aizvest
uz slimnīcu, kur viai bija jānogu divi mēneši. Bet, arī no slimnīcas
iznākusi, via vēl nejutās vesela: no sitiena pa pieri viai sabojāta acs.
Lieta nodota izmeklēšanai. Pie jaunavas un vias radinieces ieradās
vainīgie kazaki un lūdza piedošanu, solīdami sāpju naudu– kādus
3 vaj 3 simts rubu, lai tikai nesūdzot, jo viiem draudot katorga.
Saprotams– neēus strupi atraidīja. Tomēr par izmeklēšanas tālāko
gaitu jaunavai E.L. līdz šim vēl nekas nav ziots. Emma Lietuviet,
Rumpmuižas ielā 6, dz. 11.” (Ra ksturīgi, 18.11.1930.)
“Sociāldemokrāts” neizstāstīja, kas ar Lietuvieti notika vēlāk. Lasītājs
neuzzināja, kā viai izdevās panākt, ka vias lieta tika nodota izmeklēša-
nai. Sūdzība pret kazakiem Jegoru Devjatkinu (Jegor Deviatkin), Antonu
Jegorovu (Anton Iegorov) un Fjodoru Dronovu (Fjodor Dronov) par vieglu
miesas bojājumu nodarīšanu izsprieda 1906.gada jūlijā Rīgas–Valmieras
31
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
19.iecirka miertiesā (LNA-LVVA, 117–1–33, 94.lp.). Zināms tikai, ka tā
tika izbeigta, pusēm vienojoties.
Lietuviete bija sociāldemokrātiskā pulcia dalībniece, proklamāciju
izplatītāja, saimniece LSDSP IIIkongresā 1906.gada augustā (LVVA, 5570–
1–71, 133.lp.). Tas nozīmē, ka via bija personiski pazīstama ar kustības
līderiem. Pēc piekaušanas uz laiku zaudējusi redzi. Rigerte norādīja, ka par
vias politisko darbību var liecināt Roberts Valdmanis, Voldemārs Salnais,
Marers Skujenieks, Andrejs Veckalns, kuri bija pazīstami LSDSP un sociāl-
demokrātu mazinieku politii. Iespējams, kāds no viiem arī bija ierosinājis
Lietuvietes 1905.gada raksta pārpublicēšanu. Tāda rīcība varētu liecināt par
vairākām lietām. Pirmkārt, kāda grupa sociāldemokrātu uzskatīja, ka būtu
jāvērš uzmanība uz sieviešu pieredzi revolucionārajos notikumos. Otrkārt,
vēlējās parādīt, ka svarīgas ir izvērstākas liecības par piedzīvoto (nevis tikai
fakta konstatācija), lai rādītu aktīvas sievietes un mudinātu vias iesūtīt
savus stāstus. Tomēr vienlaikus Lietuvietes piemērs it kā radīja paraug-
modeli tam, kādu vardarbības saturu būtu pieklājīgi apspriest publiskajā
telpā. Šis modelis varēja derēt tikai tām sievietēm, kurām izdevās izvairīties
no izvarošanas, bet neko nevarēja palīdzēt tām, kuras tika izvarotas vai
kuras bija spiestas paciest karavīru seksuālu uzmākšanos. Tomēr iespējams,
ka raksts tika pārpublicēts vienkārši tāpēc, ka 1930.gada novembrī bija
tā publicēšanas un arī Piektā gada 25 gadu jubileja, liecinot, ka kopumā
sociāldemokrāti toreizējo uzdrīkstēšanos atzina par nozīmīgu. Tomēr tik-
pat labi vii varēja uzskatīt, ka uzmanība ir jāvērš uz pretinieka agresijas
attēlošanu, lai parādītu, cik stiprs ir bijis ienaidnieks, kurš tagad ir sakauts.
Sieviešu pārdzīvojumi varēja palikt otrajā plānā. Lai kāda būtu bijusi avī-
zes “Sociāldemokrāts” motivācija, pārpublicējot Lietuvietes liecību, citas
avīzes nereaēja, un arī pats “Sociāldemokrāts” tēmu neturpināja, tādējādi
pats neizskaidrojot raksta publicēšanas iespējamo jēgu. Iespējams, ka ar
rakstu avīzes redaktori vēlējās iekaut sievietes revolucionārās varonības
diskursā. Par labu tam liecina 1930.gada 25. un 26.janvārī– 1905.gada
revolūcijas aktīvo dalībnieku 2. kongresā teiktās runas (1905.gada cīnī-
tāju…26.01.1930.). LSDSP Sieviešu centra vadītāja Klāra Kalnia aicināja
atcerēties neminētās un aizmirstās varones, “kas tumšos reakcijas brīžos
cēli nesa sarkano karogu cīnītāju priekšgalā, kas klusi veica pašaizliedzīgo
darbu ilegālās drukātavās un nobeidza savu straujo, īso, bet revolucionā-
rās pārliecības un skaistuma pilno mūžu– cietuma mūros, katorgā un
Sibīrijas tundrās” (Kalnia, 26.01.1930.). Kalnia heroizēja mirušās revo-
lucionāro notikumu dalībnieces, jo par dzīvajām nebija pieemts runāt.
32 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
MĒINĀJUMI FIKSĒT SEKSUĀLĀS
VARDARBĪBAS FAKTUS
Tomēr LSDSP iniciatīvas, kas bija saistītas ar brīvības cīnītāju statusa
pieširšanu Piektā gada aktīvajiem dalībniekiem un piemias institucio-
nalizēšanu, sāka ietekmēt to, ka publiskajā diskursā pirmo reizi saistībā ar
1905.gadu tika pieminēta seksuālā vardarbība (izvarošana). Bez Emmas
Lietuvietes raksta, kurā via aprakstīja izvarošanas mēinājumu, 20.gad-
simta 30.gadu sākumā latviešu presē bija publicēti vēl vismaz divi raksti,
kuros autori ksēja faktu par to, ka soda ekspedīciju karavīri izvarojuši
sievietes.
1930.gadā kreisās ievirzes žurnālā “Signāls” revolucionāro notikumu
dalībnieks Jānis Stūre tikai konstatēja, ka vairākās vietās Latvijā “kazaki
un dragūni izvaroja sievietes” (Stūre 1930, 51). Savukārt 1931.gadā Siguldā
sakarā ar masu sapulci pie 1905.gadā nošauto revolucionāru piemineka
vietējā avīze “Siguldas Zias” pieminēja vietējos revolucionāru nodevējus.
Avīze vēstīja, ka toreiz arestēja šī nodevēja drauga– skolotāja Saulīša–
kalponi Almu Bireli. “Viu nodeva mežonīgo zaldātu rīcībā Siguldas pilī.
Vispirms viu pēra un pēc tam, kā to varot apliecināt tie, kuri tanī laikā
atradās apcietināti dārznieka mājā, starp tiem Kārlis Zemlers, zaldāti pēc
kārtas izvarojuši. Skolotājs Saulītis ne pirkstu nav pacēlis, lai glābtu šo
nelaimīgo sievieti.” (Pēc divdesmit …01.08.1931.) Vias tālākais liktenis
nav zināms, jo sieviete tika uzskatīta par bezvēsts pazudušu. Sievietes,
kuras nebija saistītas ar sociāldemokrātiem un pret kurām soda ekspedī-
cijas lietoja zisku vardarbību kā pret īlniecēm, lai pakautu apkārtējos,
iedzenot vios bailes, presē pat nepieminēja.
Arī Krēgeres un Lietuvietes gadījumos seksuālas vardarbības draudi
bija klātesoši. Krēgerei pratināšanas laikā lika izērbties, uzmācās ar
glāstiem, lai sišana ar nagaikām pa kailu miesu būtu efektīvāka, uzrāva
svārkus, norāva apakšveu. Savukārt Krēgere juta seksuālas vardar-
bības draudus un pretojās vardarbīgai aizvešanai uz kazarmām. Viu
gadījumi apstiprina vispārējo feminisma pieēmumu, ka “seksualitāte
ir svarīgākā arēna, kurā tiek paustas un apstrīdētas varas patriarhālās
attiecības, bet vardarbība ir viens no līdzekiem, kā iegūt un konsolidēt
varu šajās attiecībās”, savukārt “baiu atmosfēras uzturēšana [ziskā
vardarbība] palīdz pakaut visas sievietes patriarhālajai sociālajai kār-
tībai” (Engelstein 1988, 378, 382). Krēgeres un Lietuvietes piekaušanu
33
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
izraisīja viu nebaidīšanās (vai baiu neizrādīšana) un atteikšanās no
pasīvas notikumu pieemšanas, bet aktīva rīcība– atsakoties liecināt vai
ziski pretojoties uzbrucēju nodomam. Tādējādi vias izaicināja pastā-
vošās sociālās kārtības hierarhiju, kas paredzēja sieviešu pakaušanos un
pakaušanu vīrietim.
Publicisti neproblematizēja un neiztirzāja vardarbību pret sievietēm
1905.gadā. Viens no iemesliem bija Latvijas iedzīvotāju pārsvarā pat-
riarhālie priekšstati par dzimumu lomām. Minētie priekšstati piešīra
vīriešiem patriarhālu autoritāti pār sievietēm, bet 1905.–1906. gadā
cara patvaldība sankcionēja viu patriarhālās autoritātes pazemošanu,
publiski izpildot miesas sodus. Turklāt vii nespēja novērst karavīru
vardarbību pret sievietēm, kurām saskaā ar tolaik dominējušajiem
priekšstatiem bija jābūt vīriešu patriarhālās autoritātes pasargātām. Otrs
iemesls bija fakts, ka brīvības cīnītāju statusu attiecināja uz revolūcijas
vadītājiem, kuri no valsts vardarbības paglābās, emigrējot uz ārzemēm,
bet zemniekiem un viu imenēm nācās izturēt soda ekspedīciju eksekū-
cijas. Trešais– 1919.gadā, kad ar Padomju Krievijas palīdzību Pēteris
Stučka izveidoja Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku, padomju
vara apbruoja komunistes un komjaunietes un Rīgā izmantoja pat-
rulēšanā un konvojēšanā (Lipša 2014, 100–101). 20.gadu sākumā kāda
autore viām piešīra apzīmējumu– nesievišīgās asiainās fanāties
(Lipša 2021, 252), attiecinot šo sajūtu uz citas revolūcijas dalībnie-
kiem. Daa iedzīvotāju uzskatīja, ka 1905.–1907. gada revolūcijā cietu-
šie, tajā skaitā sievietes, paši ir vainīgi valsts sankcionētajā vardarbībā
(LNA-LVVA, 5570–1–25, 182. lp.).
20.gadsimta 30.gadu sākumā pasaules ekonomiskās krīzes ietekmē
sabiedriskā doma ar jaunu jaudu uzspieda sievietēm patriarhālās dzi-
muma lomas (Lipša 2018). Tāpat kā citās valstīs, arī Latvijā nacionālistu
ideoloija sievietes godu prezentēja kā vias sociālo un emocionālo
kapitālu, kas jāsargā un jāuztur (Frevert 2011, 67–68; Lipša 2014, 526).
Piedzīvotas seksuālās vardarbības publiska pieminēšana drīzāk grautu
seksuālā respektabluma (goda) kapitālu, kamēr reputācija deva iespēju
piedalīties starpkaru Latvijas sociāli politiskajā dzīvē. Dalīšanās pieredzē
par piedzīvotu seksuālo vardarbību tādu kulturālo priekšstatu kontekstā
bija nesaprātīga. Nebija arī piemēru, kuriem sekot. Tāda īstenība novērsa
sieviešu vēlmi publiskot vardarbības gadījumus, ko vias bija piedzīvojušas
1905.–1907.gada revolūcijas laikā.
34 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
SECINĀJUMI
Sieviešu pieredzes ksēšanu par valsts sankcionēto vardarbību, ko vias
piedzīvoja 1905.–1907.gada revolūcijā, veicināja biedrības “Piektais gads” no
1926.gada organizētā revolūcijas aktīvo dalībnieku aptauja. Tā kā Krievijas
impērijas karavīri un policijas darbinieki, kuri revolūcijas laikā veica zisko
un seksuālo vardarbību, netika tiesāti, biedrības piedāvājums dokumentēt
piedzīvotās vardarbības epizodes, kaut arī lakonisku konstatējumu formā,
varēja šist kā pirmais solis ceā uz taisnīguma panākšanu. Avīze “Sociāl-
demokrāts” mēināja veicināt sieviešu pieredzes apkopošanu, publicējot
Emmas Rigertes stāstu par to, kā viu piekāva valdības kazaki par preto-
šanos izvarošanas mēinājumam. Turpretim Matildes Krēgeres emocionāli
iespaidīgo stāstu avīze “Sociāldemokrāts” pat neizmantoja. Tādējādi Riger-
tes stāsta publicēšana bija izēmuma (vienīgais) gadījums, ko raksta autorei
ir izdevies atrast starpkaru Latvijas presē. Papildus 1930.–1931.gadā divi
publicisti dažos vārdos pieminēja seksuālās vardarbības gadījumus, taču
neproblematizēja tos. Tāda LSDSP nekonsekvence liecina, ka partijai nebija
skaidra mēra, pārpublicējot Rigertes stāstu. Publikācijai bija gadījuma
raksturs. Tā kā 1905.–1907.gada revolūcijas piemias institucionalizēšanas
iniciatore bija LSDSP, bet pēc valsts apvērsuma autoritārā režīma valdība
1934.gadā partijas aizliedza, revolūcijā cietušo pieredžu vēstījumi 1930.–
1931.gadā tā arī palika vienreizēji pasākumi, kam nesekoja turpinājums.
PATEICĪBA
Izpēte nansēta VPP projektā “Indivīda, sabiedrības un valsts mijiedar
-
bība kopējā Latvijas vēstures procesā: vērtību konikti un kopīgu vērtību
veidošanās vēsturiskos lūzumu punktos” (VPP-IZM-2018/1-0018).
BIBLIOGRĀFIJA / BIBLIOGRAPHY
Augškalns-Aberbergs, Jānis (1929). Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija.
Vēsturisks atskats. Rīga: Nākotnes Kultūra.
Beierbahs (29.01.1927.). Pirmais Latvijas 1905. gada aktīvo dalībnieku kongress.
Sociāldemokrāts, 2.lpp.
Bērziš, Jānis (red.) (2006). 1905. gads Latvijā: 100. Pētījumi un starptautiskās
konferences materiāli, 2005.gada 11.–12.janvāris, Rīga. Rīga: Latvijas vēstures
institūta apgāds.
35
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
Bīriš, Eduards (2006–2012). Manas atmias. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls,
3(2006): 115–138, 2 (2007): 137–151, 2 (2008): 112–120, 4 (2008): 120–125, 2 (2009):
128–134, 1 (2010): 139–147, 2 (2010): 137–142, 3 (2010): 125–136, 1(2011): 117–128,
4 (2011); 143–149, 2 (2012): 98–107; 3 (2012): 112–123.
D’Cruze, Shani (1992). Approaching thehistory of rape and sexual violence: notes
towards research. Women’s History Review, 1(3), 37 7–3 9 7.
Engelstein, Laura (1988). Gender and theJuridical Subject: Prostitution and Rape
in Nineteenth-Century Russian Criminal Codes. eJournal of Modern History
60(3), 458–495.
Frevert, Ute (2011). Emotions in History – Lost and Found. Budapest– New York:
Central European University Press.
Kalnia, Klāra (26.01.1930.). Atceres vārdi! Sociāldemokrāts, 3.lpp.
Lapa, Līga (2007). 1905.gada 13.janvāra demonstrācijā ievainotie. Latvijas Vēstures
Institūta Žurnāls, 1, 87–109.
Lapa, Līga (2010). 1905.gada atskaas Latvijas Republikas parlamentārā perioda
likumdošanā. No: Jānis Bērziš (red.). Latvijas valstiskumam 90. Latvijas valsts
neatkarība: ideja un realizācija . Starptautiska konference 2008, 13.–14.novembris,
Rīga. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 157–177.
Lapa, Līga (2014). Sievietes un 1905.gada revolūcija. Tīrraksts, 2, 74–77; šeit 75.
Lapa, Līga (2018a). 1905.gads Latvijā. No: Jānis Stradiš (red.). Latvija un latvieši.
IIsējums. Akadēmiskie raksti. Rīga: Latvijas Zinātu akadēmija, 336–361.
Lapa, Līga (2018b). Kaujinieki un mežabrāļi 1905.gada revolūcijā Latvijā. Rīga: L atvijas
vēstures institūta apgāds.
Lapa, Līga (2019). Jāa Ravas atmias par Saldus prāv u 1910.gadā. Latvijas Arhīvi,1/2,
125 –151.
Lapa, Līga (2020). 1905.gada revolūcija Latvijā: ietekme, idejas un reeksijas ceā
uz neatkarīgu valsti. No: Ēriks Jēkabsons (sast.). Valsts valstī. Latvijas zemes no
19.gadsimta beigām līdz 1918.gadam: ceļš līdz valstij. Rīga: Latvijas Nacionālā
bibliotēka, 62–78.
Lipša, Ineta (2014). Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā, 1914–1939. Rīga: Zinātne.
Lipša, Ineta (2018). Nation Building and Gender Issues in Interwar Latvia:
Representations and Reality. In: Lazar Fleisman, Amir Weiner (eds.). War,
Revolution, and Governance: eBaltic Countr ies in theTwentieth Century. Boston:
Academic Studies Press, 30–55.
Lipša, Ineta (2021). Karš un izmaia s dzimšu attiecībās: sieviešu politiskā da rbība. No:
Ērik s Jēkabsons (ed.). Karš un sabiedrība La tvijā, 1914–1920. Rī ga: LUA kadēmiska is
apgāds, 223–264.
Lipša, Ineta, Lapa, Līga (tiks publicēts 2022). Beating and Sexual Abuse: e1905
Revolution and Violence Against Women in theBaltic Provinces of Russian
Empire. In: Marianna Muravyeva, Monika Kareniauskaite and Sigita Černeviciute
(eds.). eHistory of Violence against Women in Eastern Europe. London: Palgrave
MacMillan.
36 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
LNA-LVVA, 117–1–33, 94. lp. Prokurora V. Elmana protests Rīgas–Vamieras
miertiesnešu kongresam, 30.10.1906.
LNA-LVVA, 5213–12–9, 7.–8.lp. Rīgas apri a karā cietušo pensiju komisijas darbības
apskats, laikā no 1920. g. 20.februāra– 1934.g. 20.februārim.
LNA-LVVA, 5570–1–128, 1.lp. 1905.gads. Kustības dalībnieki-upuri [kopējais skaits
saskaā ar alfabētisko kartotēku], nedatēts.
LNA-LVVA, 5570–1–8, 48.lp.
LNA-LVVA, 5570–1–123, 39.lp.
LNA-LVVA, 5570–1–167, 117.lp.
LNA-LVVA, 5570–1–25, 182.lp. Annas Brodias anketa.
LNA-LVVA, 5570–1–62, 203.lp. Matildes Krēgeres anketa.
LNA-LVVA, 5570–1–62, 204.lp. Biedrības “Piektais gads” valdes izsniegta apliecība,
1928.gada decembris.
LNA-LVVA, 5570–1–62, 207.–210.lp. o. p.Matildes Krēgeres atmias.
LNA-LVVA, 5570–1–71, 133.lp. Emmas Rigertes, dz. Lietuvietes, anketa.
Muravyeva, Marianna (2016). Gender and Crime in Russian History. Russian History,
43 (3–4), 215–220.
Plakans, Andrejs (2007). Two 1905 Congresses in Latvia: AReconsideration. Journal
of Baltic Studies 38(4), 401– 417.
Plakans, Andrejs (1996). Rusikācijas politika: latvieši. Latvijas Vēstures Institūta
Žurnāls, 2, 105–132.
Pūce, Olga (1997). 1905.–1907.gada revolūcija Latvijā: bibliogrāskais rādītājs. Rīga:
Latvijas Nacionālā bibliotēka.
Stūre, J. (1930). 1905.gads Rīgas apriī. Signāls, 10-2, 50–54.
Tunne, Ineta (2005). Vardarbības freims 1905. gada notikumu atspoguojumā
laikrakstā “Dienas Lapa”. Latvijas Arhīvi, 4, 31.–49.lpp.
White, Ha mes D. (2012). e1905 Revolution in Russia’s Baltic provinces. In: Jonatha n
D.Smele, Anthony Heywood (eds.). eRussian Revolution of 1905. Centenary
Perspectives. London, New York: Routledge, 63–78.
Zalite, Elga (2016). Aspects of the 1905 Revolution in Latvia: Looking through
the Library and Archival Collections of Stanford University. Slavic & East
European Information Resources, 17(4), 237–241.
Zelče, Vita (proj. vad .) (2006). Agora 4: Laikplaisa: Piektais gads. R īga: LU Akadēmisk ais
apgāds.
Zitmane, Marita, Zelče, Vita (200 6). Sievietes klāt(ne)būtne Piektajā gadā. No: V.Zelče
(proj. vad.). Agora 4: Laikplaisa: Piektais gads. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds,
267–284.
Ja cilvēks eksistences minimums prasa vismaz 70 latus mēnesī, tad kara invalīdam
(1927). Lāčplēsis, 9, 29.lpp.
1905.gada revolūcijas muzeja izstāde. Sociāldemokrāts, 20.06.1926., 3.lpp.
1905.g. revolūcijas aktīvo dalībnieku 1. kongress. Jaunākās Ziņas, 27.01.1927., 2.lpp.
37
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
Sludinājums. Sociāldemokrāts, 25.12.1927., 6.lpp.
Raksturīgi 1905.gada notikumi. Sociāldemokrāts, 18.11.1930., 6.lpp.
Kazaku briesmu darbi. Dienas Lapa, 03.11.1905., 3.lpp.
1905.gada cīnītāju kongress. Sociāldemokrāts, 26.01.1930., 5.lpp.
Pēc divdesmit sešiem gadiem. Siguldas Ziņas, 01.08.1931., 1.–2.lpp.
STATESANCTIONED VIOLENCE AGAINST
WOMEN IN THE1905REVOLUTION: THECASES OF
MATILDE KRĒGERE AND EMMALIETUVIETE
Ineta Lipša
Dr. hist., senior researcher, Institute of Latvian History, University of Latvia
earticle reveals thestate-sanctioned violence against women in the1905–1907
revolution, using abiographical approach to thecases of Matilde Krēgere (1880–?)
and Emma Rigerte, b. Lietuviete (1879–?). Both cases resulted from the 1926 call
of thesociety “eFih Year” for active revolutionaries to submit questionnaires
about their experiences. esoldiers and police ocers of theRussian Empire who
perpetrated physical a nd sexual violence during therevolution avoided thetrial; thus,
theoer of society to document episodes of violence, albeit in theform of laconic
ndings, seemed like therst step towards justice.
Key words: Violence against women, the1905 Revolution, Russian Empire, Republic
of Latvia, society “eFih Year”.
Summary
At theend of 1928, Matilde Krēgere wrote her life story on several pages and
sent it to theSpeaker of theLatvian Saeima, Pau ls Kalniš, awell-known politician
of theLatvian Social Democratic Workers’ Party. She would have liked to have
told more about her experience, but her story did not end up in public domain.
In aletter to theSpeaker of theSaeima, Krēgere explained theviolence she had
experienced. First, thepolice ocers beat her during interrogation, inicting
50 strokes with astick (nagaika), then– 50 blows with awhip. einvestigators
changed their tactics and sexually harassed her thefollowing day.
Emma Rigerte, on the other hand, proved her active participation in
therevolutionary events by indicating her publication in thenewspaper “Dienas
Lapa”, in which she described her ordeal in detail, it was published in 1905.
Furthermore, Rigerte’s questionnaire for thesociety “eFih Year” attracted an
employee’s attention, and in November 1930, thenewspaper “Sociāldemokrāts”
(“The Social Democrat”) republished the 1905 article mentioned in
38 Ineta Lipša
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
thequestionnaire without any commentary or analysis. In her questionnaire,
Rigerte pointed out that several well-known politicians of the Latvian Social
Democratic Workers’ Party and the Latvian Workers’ Social Democratic
Minority Party could testify to her political activities. One of them may have also
suggested republishing Lietuviete’s article of 1905. Republishing could indicate
several things. Firstly, some groups of Social Democrats felt that they should pay
attention to women’s experiences of revolutionary events. Secondly, theaim was
to demonstrate that more detailed evidence of theexperience (rather than just
astatement of fact) was essential to depict active women and encourage them
to submit their stories. At thesame time, however, Lietuviete’s example seemed
to be amodel for discussing thecontent of violence in public. is model could
only work for women who had managed to escape rape, but there was nothing to
help those who were raped or forced to endure thesexual harassment of soldiers.
However, thearticle could have been republished simply because November
1930 marked the25th anniversary of its publication and theexact anniversary
of the1905–1907 Revolution, showing that, in general, the Social Democrats
recognized thecourage of Lietuviete at thetime. erefore, its editors could
want to include women in thediscourse of revolutionary heroism. Nonetheless,
they might also think that thefocus should be on depicting theopponent’s
aggression to show theenemy’s strength. erefore, theexperiences of women
could remain in thebackground. Whatever themotivation of “Sociāldemokrāts”
was in republishing Lietuviete’s testimony, other newspapers did not react.
“Sociāldemokrāts” itself did not continue the topic, thus omitting explanation
behind thepurpose of republishing thearticle.
In addition to Emma Lietuviete’s article describing her resistance to
theforcible taking to barracks with thethreat of rape, at least two other articles
were published in the Latvian press of theearly 1930s. e authors recorded
thefact that punitive expeditionary soldiers had raped women. ethreat of
sexual violence was also present in Krēgere’s case. During the interrogation,
Krēgere was demanded to undress, harassed with caresses; thepolice ocers
took o her skirt and tore o her underwear to incur amore severe beating with
sticks on thebare body.
ebeatings of Krēgere and Lietuviete were caused by their refusal to show
fear and to accept events passively, but instead by taking active steps to decline
to testif y, or physica l resistance to theattackers’ intentions. us, they challenged
theexisting hierarchy of social order, which provided for thesubmission of
women to men.
In theearly 1930s, due to theglobal economic crisis, public opinion with
anew force imposed patriarchal gender roles on women. Openly speaking about
theexperienced sexual violence would rather undermine thecapital of awoman’s
sexual respect (honour). Sharing experiences of sexual abuse in thecontext of
39
Valsts sankcionētā vardarbībapret sievietēm 1905.gadarevolūcijā ..
LATVI JAS VĒSTUR ES INSTITŪTA ŽUR NĀLS ◆ 2022 ◆ SPECIĀLI ZLAIDUMS (116)
such cultural perceptions was unreasonable. No further examples followed.
is reality prevented women from wanting to publicize theviolence they had
experienced during the revolution of 1905–1907. Besides, theLatvian Social
Democratic Workers’ Party, theinitiator of institutionalizing thememory of
the1905–1907 revolution, was abolished aer 1934, when the authoritarian
government dissolved theparties. us, there was no longer apolitical force
to draw attention to the experiences of female victims of physical and sexual
violence.
Saemts / Submitted 13.01.2022.
© 2022 Ineta Lipša. Latvijas Universitāte
Rak sts publicēts brīv pieejā saska ā ar Creative Com-
mons Attiec inājuma-Nekomerciāl s 4.0 Starp t autisko
licenci (CC BY-NC 4.0)
This is an open access article licensed under
theCreative Com mons Attribution 4.0 I nternationa l
License (CC BY-NC 4.0)
(https://creativecommons.org/licenses/by-nc/4.0/).