ThesisPDF Available

Latvian Dievturība and Japanese Shintō: A Comparative Study of Rituals, Their Sacred Space and Texts

December 2021

DOI:10.13140/RG.2.2.25879.44962

Thesis for: Ph.D. (Doctor of Philosophy in Theory of Culture)
Advisor: Rūta Muktupāvela

Authors:

University of Latvia

Regardless of globalization, consumerism, and the spread of universal religions, which dilute the borders of nations and their peculiarity, there are still communities committed to the preservation of their identity. The spirituality, manifesting as the most compelling factor of the originality of a nation in intercultural communication, comes to the fore. Similarities among Dievturība and Shintō, shown by authors from several fields, evoke the principal research question: What are the connecting factors underlying the similarities of the expression of the sacred between two autochthonous religions — Dievturība and Shintō? The aim of the doctoral thesis “Latvian Dievturība and Japanese Shintō: A Comparative Study of Rituals, Their Sacred Space and Texts” is to comparatively study the rituals, their sacred space, and texts of two autochthonous religions — Latvian Dievturība and Japanese Shintō. Objectives of the research are: to structurize terminology and typology of both religions; to identify the correlations in their historical development and symbolary; to identify the correlations in the sacred space of rituals, its development and components; and to compare the principles of composition and use of the ritual texts. In contrast to former studies primarily done from an etic approach, in this case each phenomenon is initially interpreted from an emic perspective, i.e., of adepts of both Dievturība and Shintō, and only subsequently a comparison from an etic perspective is employed. Qualitative methods applied in the ethnological research are: participant observation, semi-structured in-depth interview, focus group discussion with celebrants-experts, and content analysis of the empirical data. The phenomenology of religion is chosen as the theoretical framework. Among the variety of rituals, four have been studied comparatively: rites of passage, i.e., namesgiving, wedding, and funeral, as rituals in the course of whose changes in number of family occur, and a worship ritual as a general example of ritual structure, particularly the ancestral feast as an expression of the cult of ancestors. Furthermore, rituals to be studied have been mostly consolidated since the rise of nationalism, i.e., the First Latvian National Awakening and the Meiji Restauration as the Japanese National Awakening, within the last 150 years. Keywords: Dievturi, ethnic religion, inculturation, Japan, Latvia, Latvian life-wisdom, national religion, phenomenology of religion, religious persecution, rites of passage, Shintoism.

Content uploaded by Ugis Nastevics

Content may be subject to copyright.

Content uploaded by Ugis Nastevics

Content may be subject to copyright.

Content uploaded by Ugis Nastevics

Content may be subject to copyright.

Content uploaded by Ugis Nastevics

Content may be subject to copyright.

Content uploaded by Ugis Nastevics

Content may be subject to copyright.

Uģis Nastevičs

Latviešu dievturība un japāņu šintō.

Rituāli, to sakrālā telpa un teksti salīdzinošā aspektā

Latvian Dievturība and Japanese Shintō:

A Comparative Study of Rituals, eir Sacred Space and Texts





UDK 2

Na681

ISBN 978-9934-9067-2-5

© Uģis Nastevičs. Latviešu dievturība un japāņu šintō. Rituāli, to sakrālā telpa

un teksti salīdzinošā aspektā. Rīga: Puzuri, 2022. 113 lpp.

© Uģis Nastevičs. Latvian Dievturība and Japanese Shintō: A Comparative

Study of Rituals, eir Sacred Space and Texts. Rīga: Puzuri, 2022. 113 p.

© 

Puzuri

Latvijas Kultūras akadēmija

Uģis Nastevičs

LATVIEŠU DIEVTURĪBA UN JAPĀŅU ŠINTŌ.

RITUĀLI, TO SAKRĀLĀ TELPA UN TEKSTI

SALĪDZINOŠĀ ASPEKTĀ

Promocijas darba kopsavilkums

Zinātņu doktora grāda (Ph.D.) iegūšanai

mūzikā, vizuālajās mākslās un arhitektūrā

kultūras teorijas apakšnozarē

Rīga, 2021

SATURS

Ievads ............................................................................................................................... 4

1. Vēsturiskā dinamika, pamatnostādnes un simbolārijs .................................... 15

2. Sakrālā telpa ............................................................................................................. 18

3. Rituāli un to teksti .................................................................................................. 21

Nobeigums un secinājumi ......................................................................................... 26

Pateicības ................................................................................................................... 101

Pielikums ................................................................................................................... 102

Aprobācija ................................................................................................................. 110

Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA). Darbs sastāv

no ievada, 3 nodaļām, secinājumiem, literatūras saraksta un pielikuma. Darba

forma: disertācija mūzikas, vizuālo mākslu un arhitektūras zinātnes kultūras

teorijas apakšnozarē. Darba zinātniskā vadītāja: Ph.D. Rūta Muktupāvela.

Darba recenzenti: Dr. philol. Elita Saliņa un Dr. art. Zane Šiliņa (Latvijas

Kultūras akadēmija), Dr. philol. Angelika Juško-Štekele (Rēzeknes Tehnoloģiju

akadēmija), Dr. philol. Gatis Ozoliņš (Latvijas Universitātes Literatūras,

folkloras un mākslas institūts, Daugavpils Universitāte) un Dr. art. Ieva Pīgozne

(Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts).

Promocijas darba aizstāvēšana notiek Latvijas Kultūras akadēmijas Promocijas

padomes atklātā sēdē, 2021. gada 10. decembrī plkst. 12.00 Rīgā, Ludzas ielā

24. Ar promocijas darbu un tā kopsavilkumu var iepazīties Latvijas Kultūras

akadēmijas bibliotēkā, Ludzas ielā 24, Rīgā.

LKA Promocijas padomes priekšsēdētāja Inga Pērkone-Redoviča

Padomes sekretāre Luīze Dakša

© 2021 Uģis Nastevičs

© 2021 Latvijas Kultūras akadēmija

3

ANOTĀCIJA

Neraugoties uz globalizācijas procesiem, patērnieciskumam un universālo

reliģiju izplatību, kas nivelē kultūru robežas un savatnību, joprojām pastāv

kopienas, kam ir aktuāla identitātes saglabāšana. Garīgās dimensijas, kas

starpkultūru saskarsmē atklājas kā saistošākais tautas oriģinalitātes uzturēšanas

faktors, izvirzīšanās priekšplānā un dažādu nozaru autoru uzrādītās līdzības

dievturības un šintō starpā raisa galveno pētniecisko jautājumu: Kādi saistošie

faktori un kāpēc ir autohtono reliģiju — dievturības un šintō — svētuma

izpausmju līdzību pamatā?

Promocijas darba “Latviešu dievturība un japāņu šintō. Rituāli, to sakrālā

telpa un teksti salīdzinošā aspektā” mērķis ir salīdzinoši izzināt divu autohtono

reliģiju — latviešu dievturības un japāņu šintō — rituālus, to sakrālo telpu un

tekstus. Pētījuma uzdevumi: strukturēt abu reliģiju terminoloģiju un

tipoloģiju; identicēt kopsakarības to vēsturiskajā attīstībā un simbolārijā;

identicēt kopsakarības rituālu sakrālajā telpā, tās attīstībā un sastāvdaļās; un

salīdzināt rituālu tekstu uzbūves principus un lietojumu. Atšķirībā no

līdzšinējiem, galvenokārt etiskiem pētījumiem, šajā gadījumā fenomens

vispirms interpretēts no emiskās — dievturības un šintō adeptu — perspektīvas

un tikai turpmāk salīdzināts etiski. Etnogrāskā pētījuma dizainā lietotas

kvalitatīvās datu ieguves un apstrādes metodes: līdzdalīgs novērojums, daļēji

strukturēta dziļā intervija, fokusgrupas diskusija rituālu vadītājiem-ekspertiem

un kontentanalīze empīrikas apstrādei, reliģijas fenomenoloģiju izraugoties par

pamatteoriju. No rituālu klāsta salīdzinoši analizētas četras svētdarbības: godi

— krustabas / vārddošana, vedības un bedības — kā dzīves pārejas rituāli, kuru

gaitā dzimtā notiek skaitliskas izmaiņas, un daudzinājumi kā vispārējas rituālu

uzbūves, īpaši Dievaines / Veļu svētki un Jaunā mielasta svētki kā senču kulta

izpausmes, paraugs. Turklāt pētāmie rituāli lielākoties noformējušies kopš

nacionālisma ideju uzplaukuma, Pirmās latviešu nacionālās atmodas un Meidži

restaurācijas kā Japāņu nacionālās atmodas — pēdējo 150 gadu posmā.

Atslēgas vārdi: dievturi, etniska reliģija, inkulturācija, Japāna, Latvija,

latviskā dzīvesziņa, mūža godi, nacionāla reliģija, reliģijas fenomenoloģija,

reliģiskā vajāšana, šintoisms.

4

IEVADS

Pētījuma aktualitāte. Eiropā nepieredzēta autohtono reliģiju jeb dievestību

svētvietu celtniecība — 30 gados tapušas vairāk nekā 50 jaunceltnes, tostarp

Latvijā 2017. g. uz Daugavas salas Klintainē atklāta dievturu Lokstenes svētnīca

un gadu vēlāk pie Jelgavas sākta Svētes svētnīcas celtniecība. Latviešu autohtonā

reliģija — dievturība tās adeptu ieskatā ir ‘nacionāla latviskās dzīvesziņas dievestība’

un tās pamats nostiprināts Satversmē: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā

kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu

valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.” Latviešu dievestība, kāda tā

atklājas latvju dainās un citās tautas tradīcijās, ir dabas reliģija, kuru kopdami,

latvieši ir izveidojuši dievturību, iekļautu latviskajā dzīvesziņā — latviešu tautas

zināšanu kopumā par Dievu, Dieva laisto pasauli un tās likumiem.

2018. g. aptaujā “latviešu reliģiju” 60% uztver autohtoni kā dievturību un

ticību latviešu dievībām, 29% vārdkopu novērtē kā neatbilstošu, 8% traktē kā

sinkrētismu, bet 3% interpretē kā kristietību; 2016. g. pētījumā par reliģisko

identitāti 22% apliecina piederību kristietībai, 20% latviešu dievestībai (tostarp

81% — dievturiem, 9% — latviskajai dzīvesziņai, bet 6% — latvietībai), 4% —

pagānismam, 3% — citai reliģijai, 1% ierakstījuši Ticu Dievam, bet 50%

reliģiskās piederības nav, kas sasaucas arī ar citu reliģiozitātes aptauju rezultātiem.

Dievturi, kuru skaits turpina augt, pēc draudžu locekļu skaita ieņem pirmo vietu

Latvijā reģistrēto astoņu nekristiešu reliģisko savienību vidū. Agita Misāne

norāda, ka dievturībai radniecīgas pirmskristīgās atjaunotnes kustības pastāv

daudzviet pasaulē, bet reti kura no tām var lepoties ar tādu intelektuālo iespaidu,

kādu dievturība — kustība, kuras aktīvo locekļu skaits nekad nav pārsniedzis

tūkstoti un kas liek Dievturu sadraudzi raksturot kā marginālu reliģisku

organizāciju — bauda Latvijas sabiedrībā; vienlaikus dievturu idejas atbalsta

krietni lielāks skaits latviešu — ne dievturu organizācijas biedri vien. Par latvisko

ģimenes godu u. c. rituālu aktualitāti liecina to rīkošanas dinamika — 2016. g.

vidēji ik nedēļu noturētas vismaz 2 krustabas, 5 vedības, 1 bedības, 2 attīrīšanas

rituāli, 2 svētrūpes, 2 daudzinājumi, 1 iesvēte, kā arī 1 jauniešu iesvēte divās

nedēļās.

Pasaules daudzveidīgajā autohtono reliģiju pulkā analoģijas tieši latviešu

dievturības un japāņu šintō starpā konstatējuši dažādu nozaru latviešu un japāņu

5

autori.

1

Līdz ar tūrisma izaugsmi starp Latviju un Japānu, pēdējos gados audzis

gan publikāciju skaits periodikā, ceļojumu programmās, dienasgrāmatās, gan

raidījumu skaits televīzijā un vēstniecību sarīkojumu īpatsvars, kas abas tautas

savstarpēji iepazīstina ar tradicionālo kultūru, tostarp gadskārtām un godiem,

abpusēji sekmējot starpkultūru kompetenci. Par latviešu un japāņu dievestību

mijiedarbību liecina instalācija Vārti 2014. g. Papīra objektu festivālā, Rīgā, kur

Kura Tengjō apvienojis torii ar Jāņu vainagu, savukārt Turaidas dievturu Jāņu

iedvesmotās Namie Jui 2020. g. no saulrieta līdz saullēktam ar japāņu domu-

biedriem latviskā garā svinētie un tiešraidē skatāmie Vasaras saulstāvji Ōaši

kempingā pie Okajamas u. c. Tematiski saistoši pētījumi Latvijā ir promocijas

darbi — Gata Ozoliņa Latviešu tautasdziesmu totemiskā simbolika (radību,

krustību un kāzu rituāli) un Agitas Misānes Reliģija un latviešu nacionālisms

ideju vēsturē Latvijā —, vairāki bakalaura un maģistra darbi un akadēmiskas

publikācijas, kas iezīmē kontekstu un tēmu loka aktualitāti.

Līdzšinējo pētījumu iestrādes atklājušas vairākus dievturības un šintō

salīdzinošos aspektus, proti, tās abas: 1) ir biocentrisks panenkatenoteisms

2

(panenkathenotheism), kur dižkoks, dižakmens un birze ir pirmatnējā svētnīca;

1

Literatūrzinātnieks Aleksis Rubulis: “Japāņi uztur savu nacionālo reliģiju ar folkloras palīdzību,

līdzīgi latviešu dievturiem,” arhitekts Artis Zvirgzdiņš: “latviešu dzīvesziņai un pasaulei vistuvākais

esot sintoisms — Japānas senākā reliģija, kam arī raksturīga dabas parādību un spēku pielūgšana,”

psihiatrs Guntis Kalnietis: “sinto Japānā — dabas un senču reliģija, kurā, kā izrādās, ir negaidīti

daudz saskanīga ar latvisko pasaules uzskatu,” mākslinieks Aigars Bikše: “mēs, balti, pēdējie Eiropas

pagāni ar mūsu seno dievturu reliģiju, ticēšanu svētozoliem un dabai, esam salīdzinoši tuvi Japānas

sintuisma uztverei,” LIAA Tūrisma departamenta pārstāvis Japānā Noto Šigejoši: “Latvija ir reta zeme,

kur līdzās daudzām ticībām — katoļu, luterāņu, pareizticīgo, armēņu baznīcai un jūdaismam —

pastāv dievturība, kam daudz kopīga ar japāņu šintō,” rakstniece Ogava Ito: “Dievturība, ko piekopj

daudzi latvieši, ir daudzdievība, kurā, tāpat kā japāņu neskaitāmie kami, dievības mājo ikkatrā lietā

— kokos, akmeņos, zemē, ugunī un citviet. (..) Iespējams, tieši tālab latviešiem un japāņiem [pasaules]

izjūtā ir tik daudz kopīga. Tā ir zeme, ar ko japāņiem ir ļoti viegli satuvināties,” un Kōgakkan Universi-

tātes students Komata Šunta: “Dievturība līdzinās šintō — dziesmas, dzīves godi, svētnīcas forma un

roku apslacīšanas etiķete, apmeklējot svētnīcu, tām ir kopīga. Īpaši jauka šķita doma, ka gan dzīvnieki,

gan cilvēki, gan priekšmeti, gan daba — it viss ir vienlīdzīgas būtnes. Cieņpilna attieksme pret visu uz

Zemes bez diskriminācijas — domāju, ka būtu labi, ja šī dievturības doma izplatītos pasaulē.”

2

Panenteismā (panentheism) izplatījumā it visur imanentais Dievs un pasaule ir mijatkarīgi — Dievs

kā pasaules dvēsele un pasaule kā Dieva ķermenis; ar to bieži apvienots teoenpanisms (theoenpanism)

‘Dievs it visā’ — ideja, ka Dievs iekšēji mīt un caurstrāvo visumu. [Kat]henoteismā ([kat]henotheism)

[secīgi godināto] dievību būtība ir unitāra, kur katra no tām ir viena dievišķā priekšstata

daudzskaitlīga izplūsme, pārstāvot un iemiesojot tā spēku/iedarbību (agency) specifiskos kontekstos.

6

2) 19. gs. nacionālisma iedvesmotas, balstoties folklorā, tostarp mītos un tautas

dzejā, saules un senču kultā, sistematizētas no 19. gs. 2. puses līdz 20. gs. 1.

pusei; 3) reliģiskās savienības dibinājušas tikai 20. gs.; Latvijā — 1929. g.,

Japānā — 1946. g.; 4) attīstījušās saskarsmē ar alohtonām reliģijām, uzturot

valodizolacionismu; 5) tikumu sistēmu balsta relatīvi optimistiskā kolektīv-

utilitārismā un gods-kauns dihotomijā; 6) pārstāv etniski iedzimto adeptu un

iedzimtās labdabības konceptu; 7) uztur indivīdu piederību kopienai un tautas

identitātei patriotiskā, nacionālā garā; 8) rekontekstualizētas tradīcijas traktē

kā neviendabīgo tautu saliedējošo pamatu; 9) tēvzemi traktē kā  Dievzemi,

tautu — kā sakrālo kopienu; turklāt  dievestība ≠  ‘reliģija’.

Pētījuma problēma: Neraugoties uz globalizācijas procesiem,

patērnieciskumu un universālo reliģiju izplatību, kas nivelē kultūru robežas un

savatnību, joprojām pastāv kopienas, kam ir aktuāla identitātes saglabāšana.

Garīgās dimensijas, kas starpkultūru saskarsmē atklājas kā saistošākais tautas

oriģinalitātes uzturēšanas faktors, izvirzīšanās priekšplānā un dažādu nozaru

autoru uzrādītās līdzības dievturības un šintō starpā raisa galveno pētniecisko

jautājumu — Kādi saistošie faktori un kāpēc ir autohtono reliģiju — dievturības

un šintō svētuma izpausmju līdzību pamatā? Pētījuma mērķis ir salīdzinoši

izzināt divu autohtono reliģiju — latviešu dievturības un japāņu šintō — rituālus,

to sakrālo telpu un tekstus. Pētījuma uzdevumi:

1. strukturēt abu reliģiju terminoloģiju un tipoloģiju,

2. identicēt kopsakarības to vēsturiskajā attīstībā un simbolārijā,

3. identificēt kopsakarības rituālu sakrālajā telpā, tās attīstībā un sastāvdaļās,

4. un salīdzināt rituālu tekstu uzbūves principus un lietojumu.

Metodoloģija. Atšķirībā no līdzšinējiem akadēmiskajiem pētījumiem, kas

tapuši galvenokārt no etiskās perspektīvas, šajā promocijas darbā, katru

fenomenu vispirms interpretējot no emiskās — dievturu un šintō adeptu —

perspektīvas un tikai turpmāk salīdzinot etiski, etnogrāskā pētījuma dizainā

lietotas kvalitatīvās datu ieguves un apstrādes metodes: 1. kvalitatīvs līdzdalīgs

novērojums mūsdienu dievturu un šintō rituāliem (iesaistoties dievturu un

šintō aktivitātēs kopš 2015. g., kad sākts pētījums maģistrantūrā); 2. kvalitatīva

daļēji strukturēta dziļā intervija un fokusgrupas diskusija rituālu vadītājiem-

ekspertiem (tā kā pētījumā uzsvērta emiskās perspektīvas nozīme, līdztekus

akadēmiskiem avotiem intervēti praktiķi ar subjektīvu, t. sk. neakadēmisku

7

viedokli); 3. kvalitatīva kontentanalīze — empīrikas, t. i. arhīvos, bibliotēkās un

privātkolekcijās pieejamu vēsturisku dokumentu, rakstu un rituālu tekstu,

video, foto un audio materiālu — apstrādei.

Teorētiskā bāze. Ikvienas kultūras un ikvienas civilizācijas kodolā ir tās

reliģija, kas, Emīla Dirkema vārdiem, “laidusi pasaulē visu, kas ir nepieciešams

sabiedrībā.” Tādējādi, ja vēlas izprast cilvēka dzīvi kā kopumā, tā speciskā

kultūrā un vēsturē, ir vitāli svarīgi gūt izpratni par reliģiju un tās lomu. Svētums

ir reliģiskās pieredzes universālā esence, ko bez morālās un racionālās daļas sauc

par nūmenu, ko nevar denēt vai konceptualizēt, bet simboliski un analoģiski

apraksti lasītājā izraisa svētuma pieredzi. Kā a priori apziņas struktūru to var

atmodināt vai atpazīt caur iekšēji piemītošo numinozā izjūtu. Rūdolfs Otto

reliģiskajā pieredzē formulējis universālu fenomenoloģisku struktūru, kurā var

izšķirt autonomus reliģiskus fenomenus pēc to numinozā aspekta un kārtot un

analizēt speciskas reliģiskas manifestācijas. Lai to paveiktu, interpretācijā

jānorobežojas no vienpusējiem intelektuālisma un racionālisma

aizspriedumiem un reliģisku fenomenu reducēšanas līdz atsevišķai valodniecis-

kas analīzes, antropoloģiska, socioloģiska, psiholoģiska vai historiciska

skaidrojuma shēmai. Promocijas darbā reliģijas fenomenoloģija izmantota kā

pamatteorija. Mirčas Eliades sakrālā un profānā dihotomija un Norberta Vēļus

sakrālās telpas teorija lietota sakrālās telpas salīdzinošā analīzē. Janīnas Kursītes

skaitļu semiotika, Elzas Siliņas kulta deju horeogrāja un Arnolda van Genepa

pārejas rituālu teorija — dievturu un šintō rituālu, savukārt Luda Bērziņa un

Janīnas Kursītes mutvārdu formulu teorija un Kaneko Jošimicu un Inamura

Masato liturģijas kompozīcija — rituālu tekstu analīzē.

Empīriskā bāze. Dievturus pārstāvošās Latvijas Dievturu sadraudzes

(1929–) Latvijā un Latvju dievtuŗu sadraudzes (1971–) Ziemeļamerikā atzītais

un kompilētais folkloras korpuss, rituāli, to teksti, apraksti un dokumentējumi

periodikā, nepublicēti materiāli privātkolekcijās, arhīvos un bibliotēkās; un dati

mūsdienu situācijas izpētei, kas iegūti līdzdalīgā novērojumā un intervijās lauka

darbā Latvijā un ASV no 2015. līdz 2021. g. vidum. Šintō priesteri galvenokārt

absolvē Kokugakuin Universitāti Tokijā vai Kōgakkan Universitāti Isē —

vienīgās augstskolas pasaulē, kas piedāvā šintō izglītību — un kalpo kādās no

Japānas  Svētnīcu sadraudzes (1946–) paspārnē esošajām 78833

svētnīcām, bet šintō rituālu un to tekstu — norito  — rokasgrāmatām u. c.

8

akreditētai speciālajai literatūrai ir ierobežota pieejamība — tā lasāma abu

augstskolu slēgtā tipa bibliotēku krātuvēs, Svētnīcu sadraudzē un iegādājamas

tai pietuvinātajā  Svētnīcu Vēstneša grāmatnīcā, Tokijā — avotu

ieguvei izraudzītas šīs četras vietas, kur, lauka darba ietvaros vairākkārt

uzturoties Japānā, gūta citviet nepieejamā literatūra, veikts darbs arhīvā, kā arī

līdzdalīgs novērojums, rituālu dokumentējumi un priesteru intervijas. Gan

avotu un speciālās literatūras ierobežotās pieejamības, gan liturģiskās valodas

savdabības dēļ, norito pētniecība galvenokārt noritējusi japāņu lokā, kurpretim

publiskajās datubāzēs atrodamās ārzemju autoru publikācijas, kas piedāvā norito

tulkojumus vai pastarpināti velta uzmanību norito jautājumiem, gurē kā reti

izņēmumi. Lauka darbā veikto rituālu un interviju audioieraksti atrodas autora

īpašumā, tiem ir norādīta vieta un laiks, daļai informantu doti pseidonīmi vai

abreviatūras. No plašā rituālu klāsta promocijas darbā analizētas 4 svētdarbības:

3

godi — krustabas / vārddošana, vedības un bedības kā dzīves pārejas rituāli,

kuru gaitā dzimtā notiek skaitliskas izmaiņas — un daudzinājumi kā vispārējas

rituāla uzbūves, īpaši dievaines / veļu svētki kā senču kulta, paraugs. Analizēti

dievturības un šintō mūsdienu rituālos saistošie avoti, kas galvenokārt noformē-

jušies kopš nacionālisma ideju uzplaukuma, veidojoties valstiskajai apziņai; kopš

Jaunlatviešu kustības Pirmās latviešu nacionālās atmodas (1856) un 

Meidži restaurācijas (1868) jeb Japāņu nacionālās atmodas sākuma.

Pētījuma novitāte, vērtība un ieguldījums. Akadēmiskajā vidē Latvijā ir

salīdzināti latviešu un japāņu kultūras aspekti, taču abu valodcentrēto autohtono

reliģiju — dievturības un šintō — salīdzinoša izpēte līdz šim nav izpelnījusies

ievērību. Tā kā japāņu valodas apguve Latvijā, līdzīgi latviešu valodas apguvei

Japānā, pieejama ierobežoti, plašam pētnieku lokam iegūt fenomena izpētei

nepieciešamo abu valodu padziļinātās zināšanas ir sarežģīti. Promocijas darba

autora rīcībā ir tulka un tulkotāja pieredze profesionālajā darbībā kopš 2007. g.,

japāņu valodas prasmes augstākā līmeņa JLPT N1 sertikāts (2015), kā arī

vairākkārtēja uzturēšanās pieredze daudzviet Japānā. Nacionālās autohtonās

reliģijas uztur identitāti diasporās, bet emigrācija no jauna aktualizē sakņu un

3

Ernests Brastiņš: “Latviskās Latvijas dēļ ir: 1) svētki, kas vieno latviešu tautu; 2) godi — krustabas,

kāzas, bēres, dievaines (..) Tas viss jāpadara latviskāks.”  Saitō Minako: japāņu valodas

četrzīmju saliktenī kan-kon-sō-sai 

ģimenes godu virknē uzskaitītas:  iesvētības

(pirmatnēji — 15 g. v. ievedības pilngadīgo kārtā),  vedības,  bedības un  veļu svētki.

9

saikņu stiprināšanu. Dievturības un šintō izpēte sniedz salīdzinošu pārskatu par

abām reliģijām, to attīstību un aktuālajām praksēm mūsdienās, atklājot gan

savstarpēji papildinošas sakarības, gan ilgtspējīgai attīstībai būtiskas, starpkul-

tūru kompetenci veicinošas atziņas, kas noder kultūras diplomātijā sekmīgai

Latvijas attiecību veidošanai ar Japānu, jo īpaši saasināta hibrīdkara apstākļos

globalizācijas laikmetā, kad labvēlīgi noskaņotu sabiedroto loka stiprināšana ir

ikvienas valsts dienaskārtības prioritāšu augšgalā. Pilnveidojot un turpinot

maģistra darba iestrādes, promocijas darba līmenī Latvijā līdz šim grūti pieejamo

šintō svēto rakstu un terminu tulkojumi no oriģinālvalodas latviešu valodā ir

akadēmisks ieguldījums turpmāku japanoloģijas pētījumu veicināšanā.

Promocijas darba struktūra. Anotācija latviešu, japāņu un angļu valodā,

apzīmējumu saraksts, ievads ar aprobāciju, konceptuālo un teorētisko bāzi,

pētījuma dizainu un metodoloģiju, 3 nodaļas ar 19 apakšnodaļām,

4

nobeigums

un secinājumi, pateicības, bibliogrāja un pielikums. Promocijas darba apjoms

ir 130 lpp. (ieskaitot pielikumu — 335 lpp.) — struktūra veidota tā, lai nepār-

sniegtu Nolikumā par promociju Latvijas Kultūras akadēmijā noteikto apjomu,

tālab daļa no pētījuma materiāla ievietota pielikumā, uz ko pamattekstā sniegtas

norādes ar aplūkojamo lappušu numuriem iekavās. Bibliogrāja sastāv no 1434

vienībām, pielikumā ir arī 19 tabulas un 401 attēls. Lasītāju ērtībai pielikuma

beigās ievietota Latvijas un Japānas vēstures laikmetu periodizācijas tabula.

Ortogrājas atruna. Āzijas tautu personvārdi atveidoti atbilstoši Austrumu

tradīcijai, rakstot vispirms uzvārdu, pēc tam priekšvārdu. Kirilica atveidota

atbilstoši ISO 9:1995 standartam. Ķīniešu cilmes vārdi transkribēti atbilstoši

Jeļenas Staburovas ieteikumiem un piņjiņa atveides principiem. Sanskrita vārdi

atveidoti atbilstoši Starptautiskajam sanskrita transliterācijas alfabētam (IAST).

4

1. Vēsturiskās dinamikas, pamatnostādņu un simbolārija nodaļā aprakstīta baltu un japāņu

autohtono reliģiju vēsture saskarsmē ar alohtonām reliģijām; dievturībai un šintō raksturīgo koncep-

tu salīdzinājums; skaitļi, laikskaite un debespuses, kā arī dievturības un šintō reliģiskie simboli.

2. Sakrālās telpas nodaļā analizētas teorētiskās atziņas par sakrālo telpu un slieksnis kā sakrālās telpas

robežšķirtne; baltu sakrālās telpas mantojums un Rāmavas kā baltu sakrālās telpas konstruēšana;

eiropiešu autohtono reliģiju mūsdienu svētvietas; dievturu svētnīcas; šintō sakrālās telpas attīstība

un raksturīgākās iezīmes; šintō svētnīcas; kā arī personīgās telpas sakralizēšana un aizsardzība.

3. Rituālu un to tekstu nodaļā pētītas teorētiskās atziņas par rituāliem un to tekstu sakrālo valodu;

dievturu un šintō rituālu kustības un žesti, skaņu rīki un muzikālie elementi, daudzinājumi, dievaines

/ veļu svētki un jaunā mielasta svētki; un godi — krustabas / vārddošana, vedības un bedības.

10

Japāņu autohtonās reliģijas nosaukums  latviešu periodikā līdz 2000. g. ar

pirmo skaņu s lietots 69, bet š — 119 rakstos; savukārt ar izskaņu -isms vārds

minēts 98, bet bez izskaņas — 91 rakstā, kas nav statistiski nozīmīga atšķirība.

Lai skaidri nošķirtu nozīmi no citiem japāņu valodā pastāvošiem vārdiem, ko

izrunā šinto (piemēram,  ‘ticīgais’,  ‘jaunā galvaspilsēta’,  ‘kami

galvaspilsēta — Ise’), kā arī pamatojoties uz zemāk minēto, promocijas darbā

izraudzīta japāņu valodas oriģinālajam skanējumam atbilstīga atveide — šintō.

Japāņu cilmes vārdi latviešu rakstībā transkribēti saskaņā ar 2014. g.

izstrādātajām un 2017. g. nostiprinātajām vadlīnijām, kas atšķiras no padomju

okupācijas laikā ieviestajiem latviešu pareizrakstības principiem. Valodnieks

Jānis Kušķis norāda, ka 1946/06/05 LPSR Ministru padomes lēmums Nr. 480,

kopš kura stāšanās spēkā Latvijā joprojām “virs burta o garuma zīmi nelieto (..),

bet praktiskā rakstībā līdzskanis r nav jāmīkstina,” “radīja aplamības, jo, mīksti-

not vai nemīkstinot burtu r, ir iespējams mainīt [vārda] nozīmi (..) Ar vienu

burtu o padomju latviešu rakstībā apzīmē trīs skaņas: īso o, gaŗo ō un divskani

uo. Šis ir viens no latviešu rakstības lielākajiem kropļojumiem un tādēļ rodas

daudzi pārpratumi. Burts ō mūsu rakstos ir nepieciešams tāpat kā citi gaŗie

patskaņi.” Japāņu valodā patskaņu garumam un līdzskaņu mīkstinājumam ir

vienlīdz izšķiroša nozīme, piemēram, horo  ‘pārsegs’, hoŗo  ‘gūsteknis’,

horō  ‘gaitenis’, hōro  ‘Krievijas apmeklējums’, hōrō  ‘klaiņošana’,

hōŗo 

‘Jūsu domas, nodoms (pagodinošā izteiksmē)’ un hōŗō 

‘bagātīgs loms, nozveja’ — pēc padomju latviešu rakstības principiem tie visi

būtu jāatveido kā horo, radot virkni iespējamu pārpratumu. Tālab, ciktāl tas

attiecas uz japāņu cilmes vārdu atbilstošu atveidi, šeit ievēroti vēl brīvvalsts

laikā, 1939/07/13 LR Ministru kabineta sēdē apstiprinātie Izglītības

ministrijas Pareizrakstības komisijas atzinumi par latviešu pareizrakstību, kas

nosaka, ka “patskani o ar gaŗuma zīmi (ō) atļauts lietot latgaliešu uzvārdu

rakstīšanai izloksnes formā un speciālos gadījumos (piem., zinātniskos rakstos,

konversācijas vārdnīcās, tulkojumos no klasiskās literatūras u. tml.), kad tas

nepieciešams maz pazīstamu svešu vārdu pareizas izrunas norādīšanai,” turklāt

latviešu alfabēta burtu vidū tur iekļauts arī ŗ.

11

PROMOCIJAS DARBA KONCEPTUĀLĀ BĀZE

Edvarda Hola ar japāņu piemēru ilustrētais augsta konteksta kultūras kon-

cepts valodcentrētās dabas, ilgstoši kolonizētā tautā izkoptas kodētas valodas un

valodizolacionisma dēļ attiecināms arī uz latviešiem. Ričarda Lūisa kultūras tipu

modelī, pretstatā krievu kā multiaktīvai kultūrai, latviešu un japāņu novietojums

vienā asī starp lineāri aktīvajām un reaktīvajām kultūrām ļauj izprast gan

divkopienu sabiedrību Latvijā, gan novēroto tuvības sajūtas rašanos latviešu un

japāņu starpā. Ābramiski oligopolizēto ‘reliģijas’ (re- + ligō, ligāre ‘saiknes atjau-

nošana’) jēdzienu šintō un dievturības adepti vairās attiecināt uz sevi, priekšroku

dodot dzīvesziņas dievestības, tradicionālās kultūras garīgās izpausmes u. c. apzī-

mējumiem, tā diskursīvi kliedējot potenciālas bažas par politikas un reliģijas šķī-

rumu. Rituāls kā sociālā pamatmāksla un satikšanās ar svētumu, ir priekšrakstos

noteikts kulta darbību kopums. Folklorisms ir apzināts folkloras kā etniskās, reģi-

onālās vai nacionālās kultūras simbola lietojums — dinamiskā struktūrā līdzās

jaunveidojumiem relikti elementi, iegūstot jaunu jēgu, aktualizējas. Tradīcija kā

netverams, kultūru saglabājošs pamats ir pārlaicīgs un dinamisks process, kam

būtiska pārradīšana caur secīgiem cilvēkiem, paaudzēm un atsevišķiem izpildīju-

miem. Kā Kārena Smaiersa, Horii Micutoši un Kuroda Tošio, tā Gatis Ozoliņš un

Agita Misāne šintō un dievturību raksturo kā līdz ar nacionālisma uzplaukumu

pēdējo 150 gadu laikā jaunradītas tradīcijas ar autentisku pamatu (folkloru, kuras

materiālu radoši pārinterpretē), kas agrāk nav pastāvējušas kā patstāvīgas reliģijas.

Inkulturācija (inculturation) ir kristietības iesakņošanas stratēģija, kas

vietējiem reliģiskajiem priekšstatiem uzslāņo kristietiskas interpretācijas. Viens

no tās paveidiem ir vardarbība pret nekristiešu tēliem jeb apgānīšana, kas Troela

Kristensena denīcijā ir “kristiešu atbilde” un “postīšana” un izpaužas kā dažāda

veida [ne]atgriezeniska iedarbība uz priekšmeta materiālo viengabalainību, t. sk.

arī kā noliedzoša kultūras pārdenēšana. Pretojoties reliģiskai vajāšanai,

5

attīstās

5

Reliģiskā vajāšana (religious persecution) ietver grūtības, fiziskus pāridarījumus un moceklību savas

reliģiskās prakses, profesijas vai piederības dēļ. Reliģiskās brīvības apspiedoša vajāšana kā netaisnīga

rīcība var būt dažādā mērā fiziski, psiholoģiski (mentāli vai emocionāli) vai sociāli (un politiski) naidī-

ga — gan miesas bojājumu nodarīšana, spīdzināšana, izolēšana, ieslodzīšana, izstumšana, kaitējot

indivīda pamatvajadzībām, gan arī izsmiešana, ierobežošana, uzmākšanās vai diskriminācija, ko upuri

uztver kā pret sevi vērstu kaitējumu. (Grim un Finke 2007; Tieszen 2008) Pētījumu par kristiešu vajā-

šanu ir daudz, kurpretim autohtono reliģiju vajāšanai uzmanība līdz šim veltīta neproporcionāli maz.

12

kriptoreliģiskas prakses — pūles uzturēt savu reliģiju, spītējot dažāda veida

spiedienam to atmest. Nereti tas ir kristietības un citu kultūru tradīciju

sadursmes iznākums, kur kristietība pastāv tikai kā āriene, kas tradicionālo

būtību var aizēnot, bet ne iznīcināt. Maurus Reinkovskis uzsver, ka no jebkuras

valstī valdošās reliģijas skatupunkta kriptoreliģisku grupu eksistence ir

apstrīdama un atbaidoša, vienlaikus sākotnēji pieprasīta pilnīga konversija var

tikt pazemināta līdz piekļaušanai (adhesion), bet nelabvēlīgu apstākļu spiestiem

saviešiem jāatkāpjas slēpņos, lai sagaidītu atmodu. Beatrise Kazu un Elīza Kenta

norāda, ka publiskās pielūgsmes aizliegums noveda pie pagānu kulta

privatizācijas, taču, atceļot arī sirdsapziņas brīvību, risinājums bija izvēlēties

slepenu praksi, kas no svešinieku ziņkārības aizklātos mājokļos varēja turpināties.

Baltu kultūrtelpa atbilst hidronīmu izplatības areālam. Par baltu līdzdalību

vēlākās indoirāņu kultūras tapšanā liecina Sintaštas indivīdos Džona Koha

atklātā 󲎗24% Eiropas vidējā neolīta priekštecība, savukārt Vēdiskās kultūras

areālu šķērsojušie mongoloīdi vēlāk, ieceļojot Japānā, sekmē pāreju uz

zemkopību un Vēdiskās kultūras areālā izveidojies budisms, 6. gs. ienākot Japānā,

ietekmē arī šintō turpmāko attīstību. Dievturība kristietības, un šintō arī

budisma, ietekmē ir pirmatnējas etniskas reliģijas turpinājums folklorā balstītā

nacionālā reliģijā, kas tiecas kopt latviskumu un japāniskumu — kultūrlingvis-

tiski noteiktu, latviešu un japāņu identitātei raksturīgo parādību kopumu jeb to,

kas radies, pilnveidojies Latvijas un Japānas zemē, un iesakņojies latviešu un

japāņu kultūras mantojumā kā tā neatņemama sastāvdaļa — un piederību šai

cilmei un tautai kā sakrālai kopienai, neatkarīgi, vai indivīds atrodas Tēvzemē vai

svešumā. Novērojama paradigmas maiņa no ekskluzīvas (latviešu) etnicitātes uz

iekļaujošu (latvisku) autohtonitāti un no pirmatnējas ‘etniskas reliģijas’ uz tās

turpinājumu — ‘nacionālu reliģiju’ skar arī šintō, tai izplatoties ārpus japāņu loka.

PROMOCIJAS DARBA PĒTĪJUMA DIZAINS UN METODOLOĢIJA

Par kvalitatīvā pētījuma dizainu izraugāma etnogrāja, ja pētāmā grupa ir

margināla, nepazīstama, ļoti atšķirīga, ja jāiegūst pieeja ar tajā nozīmīgu indivīdu

palīdzību

6

un ja ar ietverto novērošanu, intervijām, audiovizuālām u. c. metodēm

6

Šintō svētnieki ir 0,017% no Japānas, Latvijas Dievturu sadraudzes dievturu savieši — 0,036% no

Latvijas iedzīvotāju skaita; rituālu literatūrai ir ierobežota pieejamība.

13

jāievāc un jāorganizē daudzveidīgi dati, kas jāanalizē, lai veidotu kultūras grupas

aprakstu, izdalītu tai raksturīgas tēmas un sniegtu vispārējo datu interpretāciju.

Anita Pipere norāda, ka etnogrāfs iesaistās pētāmajā vidē, pievēršoties pieredzei

no iekšienes, un kā instruments kļūst par daļu no viņu kultūras. Datu vākšana un

analīze norit paralēli. Iedziļinoties problēmā, pētījumā izveidojas Kliforda Gīrca

denētais daudzslāņu, detaļām bagātais un kontekstuālais apraksts, ietverot visas

iespējamās notikuma nozīmes, t. sk. jēgas, ko piešķīruši paši grupas dalībnieki.

Gatis Ozoliņš vērš uzmanību, ka novērojamā grupa rada teoriju un etnoloģiskus

pseidotekstus (grupas ociālais viedoklis par kādu problēmu, faktu, notikumu),

ko vizualizē kā patiesu habitus; ja pieņem, ka tās rituāli, viedokļi, atziņas, teksti

un simbolika ir teātris, “zaudējam ticību ne tikai novērojamajam, bet arī pētnie-

ciskai tēmai un turpmāk ap to veidojam akadēmiski tonētu skepsi. (..) habitus loģika

ir reālāka salīdzinājumā ar pētnieka teorētisko analīzi, jo tiek īstenota praksē.”

Keneta Paika kulturāli specisko un vienlaikus vienai kultūrai pielietojamo

emisko un komparatīvo, visas kultūras vienlaikus apskatošo etisko pieeju no lolo-

ģijas antropoloģijā ieviesušajam Marvinam Harisam pirmās mērķis ir aprakstīt

vietējos spriedumus par uzvedības piemērotību ģenerējošās programmas struk-

tūru. Varda Gudenafa ieskatā emiski apraksti sekmē etiskos konceptuālos resursus,

ko sistematizējot salīdzina. Lai uzzinātu svešu vai senāku sabiedrību un kultūru

iekšējās struktūras un nozīmes, Žaka Vārdenburga ieskatā ir jāiepazīst koncepti,

kategorijas, normas un vērtības, ar ko paši tās dalībnieki apraksta un interpretē

savu realitāti un dzīvi — šīs interpretācijas kļūst par izpētes subjektu. Daļa

pētnieku uzskata, ka salīdzinoši pētīt reliģiju iespējams tikai no iekšējās perspek-

tīvas, kas visvairāk saistās ar reliģijas fenomenoloģiju, citi dod priekšroku

reeksīvai pieejai, aplūkojot pētāmo objektu gan no iekšējās (aprakstošās), gan

ārējās (skaidrojošās) perspektīvas. Marvinam Harisam salīdzinošās reliģijas

mērķis ir rast skaidrojumus, kālab adepti dara to, ko dara, vai domā to, ko domā.

Džona Koba komplementāri transformējošā plurālisma pieeja, rosinot iesaistīto

tradīciju savstarpēju izmaiņu, balstās izpratnē, ka katram ir kaut kas, ko mācīties

no otra; iekšēju uzskatu sistēmas precīzi un pilnīgi izprotamas vienīgi no emiskas

— starpreliģiju dialoga saskarsmes ceļā līdztekus abās ieņemtas dubultemiskas

— pozīcijas. Taču pamatiedzīvotāju kultūru vairumam bagātināšanas vai

transformēšanas vietā primāra ir savas kultūras un tradīcijas saglabāšana, proti,

lai nosargātu pārmantotās gudrības neskartā veidā, tās uztur nošķirtību.

14

Edmunda Huserla izveidotajā fenomenoloģijā ievāc informācijas kopumu

par noteiktu fenomenu un tad tajā meklē neiztrūkstoši nemainīgo nozīmes

kodolu, atmetot to, kas izrādās mainīgs un tādējādi nebūtisks. Mirča Eliade

reliģiskās pieredzes pamatā saredz universālus simbolus kā cilvēku un svētuma

starpniekus, caur ko cilvēce pārsniedz ierobežoto laiktelpu un pieredz svētuma

pasauli. Rūdolfs Otto par reliģiskās pieredzes universālo esenci uzskata nūmenu

jeb svētumu bez morālās un racionālās daļas, ko nevar denēt vai konceptualizēt,

taču kā apziņas struktūru var atmodināt caur simboliem un analoģijām. Norobe-

žojoties no vienpusējiem intelektuālisma un racionālisma aizspriedumiem, Otto

universālajā fenomenoloģiskajā struktūrā var gan izšķirt autonomus reliģiskus

fenomenus, gan kārtot un analizēt speciskas reliģiskas manifestācijas. Martins

Heidegers uzsver subjektīvu pieredžu piesātinātā apraksta lietojumu, lai uztaus-

tītu to struktūras, kas izvietojas iepriekšpastāvošas pasaules kontekstā. Eliade u. c.

norobežojas no vērtējošiem iepriekšpieņēmumiem, pielieto empātisku pieeju un

identicē tipoloģijas, uzstājot, ka reliģija ir sistemātiski pētāma un izdzīvojama

pati par sevi. Amedeo un Barbro Džordži metode: iegūst informantu pieredzes

aprakstus; tos reducē, pārņemot pieredzes psiholoģisko perspektīvu; salīdzina

un analizē jēldatus; rūpīgi apkopo un pārraksta atšķirīgā līmenī (šeit fokusējas uz

kopīgo struktūru, abstrahējoties no individuālajiem aprakstiem), izkristalizējot

pamatstruktūras. Rezultātam jābūt tik tuvam, ka grupai piederīgie to var atpazīt

arī bez viņiem savdabīgajām interpretācijām. Džordžs Krisīdis uzsver, ka jāizpēta

ne tikai pašas pazīmes, bet arī to savstarpējā saistība paradigmatiskā modelī.

Reliģijas fenomenoloģija ir salīdzinoša, sistemātiska, empīriska, vēsturiska,

aprakstoša disciplīna ar raksturīgu antiredukcionismu, epoché (distancēšanos),

neatlaidīgu empātiju, līdzjūtīgu izpratni un reliģisku nodošanos. Veicot reliģisko

parādību daudzveidību izteicošu lielapjoma datu salīdzināšanu, iegūst atskārsmi

par priekšstatu pamatstruktūru un to nozīmēm. Tradīcijā izaugušais labāk pār-

zina rituālus un pašu tradīciju, jo atzīst simbolus, ar kuru palīdzību reliģiju māca

tās piekritējiem bez piepūles. Kurpretim ārinieka atskārsmes trūkumi var rasties

no pārspīlētas analīzes objektivitātes, atklājot pāragrus spriedumus vai kļūdainus

priekšstatus par viņa uzskatiem konkurējošu reliģiju. Turklāt etniski orientētos

sakrālos tekstos dziļi sakņotas reliģijas valodas nezināšana var kļūt par pētījuma

kvalitātes vērtību graujošu faktoru. Rūdolfa Otto, Mirčas Eliades u. c. ieskatā fe-

nomenologam jārespektē datos atspoguļotā oriģinālā reliģiskā intencionalitāte.

15

Starpreliģiju pētījumos emiskā pieeja reliģiskos konceptus, līdztekus sajūtas un

rīcības tiecas aprakstīt maksimāli tuvu adeptu aprakstiem, savukārt etiskā pieeja

datus sakārto un salīdzina pētnieka izveidotā konceptuālā satvara terminoloģijā.

Tulkošanā Frīdrihs Šleiermahers izšķir divas pieejas — tulkotājs “liek rakst-

nieku mierā” un rakstniekam tuvina lasītāju vai “liek mierā lasītāju” un rakstnieku

tuvina lasītājam, pūloties kompensēt lasītāja oriģinālvalodas izpratnes trūkumu

un tiecoties sniegt tādu pašu iespaidu, kādu pats guvis caur oriģinālvalodas zinā-

šanām. Jūdžins Naida atsvešināšanas (foreignization) vietā atbalsta piejaucēšanu

(domestication), turklāt viņaprāt sekmīgam tulkojumam bikulturālisms svarīgāks

nekā bilingvisms, jo vārdiem jēga piemīt vienīgi kultūrās, kurās tie funkcionē.

Reliģijpētniecībā lieto dažādas pieejas, piemēram, Torstens Blomkvists pamat-

iedzīvotāju lietotu konceptu pārvērsis vispārināmā analītiskā konceptā pētāmās

kultūras reliģiskās prakses apzīmēšanai. Itamars Even-Zohars norāda, ka spēcīgā

literārā polisistēmā sliecas pielietot piejaucēšanu, radot virspusēji tekošus

tulkojumus, kurpretim vājās kultūrās dominē atsvešināšanas stratēģija vai

rezistents tulkojums. Kristiānei Nordai “tulkošana nozīmē kultūru salīdzināšanu”

un neitrāla salīdzināšanas nostāja nepastāv, tādējādi savas kultūras koncepti

kļūst citādības uztveres kritēriji un uzmanība pievēršas parādībām, kas atšķiras,

kad sagaida līdzības, vai līdzinās savai kultūrai, kad sagaida atšķirības. Arī

reliģisku tekstu tulkošanā uzsvērts bikulturālisms un ieteikta piejaucēšana ar

līdztekus vērēm, lai paaugstinātu avotteksta informativitāti un saglabātu avot-

valodas intencionalitāti, novadot oriģinālā apslēpto jēgu. Atsvešināts tulkojums

var būt pārlieku svešs, lai ar to identicētos, nemaz nerunājot par tā saprašanu.

Angļu-ķīniešu tulkojumos lietojama atsvešināšana ar piejaucēšanu kā piedevu,

kurpretim ķīniešu-angļu (reliģiskos tekstos arī arābu-angļu) tulkojumos

piejaucēšana lietojama cik vien iespējams, jo ķīnieši ārzemju kultūru svešos

elementus kāro pieņemt vairāk nekā otrādi. Šī ir iedibināta prakse arī japāņiem

kā akulturācijas nācijas paraugam — piejaucē tulkojot no, bet atsvešina tulkojot

uz japāņu valodu. Tālab izraudzīta arī promocijas darbā. Kultūrspecisku

jēdzienu aizguvumiem līdzās sniegtas vēres, tā paaugstinot avotteksta

informativitāti, saglabājot intencionalitāti un novadot oriģinālā ietverto jēgu.

Turklāt šintō rituālu tekstu stilistiskā prasība pēc arhaiskuma noteic mīto-

poētisku, mērķvalodā iesakņojušos senvārdu izvēli.

Etnogrāskā pētījuma dizainā reliģijas fenomenoloģija kā teorētiskais

16

ietvars diktē emiskās, t. sk. Džona Koba pieejā lietotās dubultemiskās, perspek-

tīvas nozīmību. Autora maģistra darba iestrādes, vairākkārtējs lauka darbs

Japānā, šintō viesstudijas un rituālu prakses izpēte Kōgakkan Universitātē, datu

ieguve no ierobežotas pieejamības priesteru rokasgrāmatām u. c. speciālās

literatūras un darba abu šintō universitāšu slēgtā tipa bibliotēku krātuvēs,

rituālu līdzdalīgi novērojumi un nepastarpinātas intervijas ar šintō priesteriem

viņu dzimtajā valodā nodrošina šintō adeptu emisko perspektīvu. Dievturu

emisko perspektīvu nodrošina iesaiste dievturu aktivitātēs Latvijā, datu ieguve

rituālu līdzdalīgos novērojumos, darbs ar publicētiem un nepublicētiem

materiāliem gan arhīvā, gan privātkolekcijās, intervijas ar dievturu svētniekiem,

kā arī lauka darbs Latvijā un ASV. Promocijas darbā katrs pētāmais fenomens

vispirms interpretēts gan no dievturības, gan šintō adeptu emiskās perspektīvas

un tikai turpmāk salīdzināts no etiskās perspektīvas.

1. VĒSTURISKĀ DINAMIKA, PAMATNOSTĀDNES UN

SIMBOLĀRIJS

Viens no latviešu un japāņu autohtono reliģisko priekšstatu salīdzinošās

analīzes aspektiem balstīts vēsturiskās dinamikas datos. Maikls Strmiska

norāda, ka “visā vēstures gaitā baltu tautas cīnījušās par pašsaglabāšanos pret

ārējiem draudiem, sākot no vācu krustnešu kolonizācijas 12. un 13. gs. līdz

caristu, nacistu un padomju kundzībai 19. un 20. gs. Katrai baltu tautai ir savas

atmiņas par iebrukumu, okupāciju un apspiešanu, kā arī gūtās mācības par

kultūras tradīciju uzturēšanas nepieciešamību pret iznīcības un asimilācijas

draudiem.” Ringolds Balodis uzsver, ka “pēc krustnešu iebrukuma XIII

gadsimtā latvieši tika izolēti no citu tautu kultūras ietekmes. Tas ļāva saglabāt

senās indoeiropiešu un arī atsevišķiem novadiem raksturīgās latviskās kultūras

iezīmes.” Tas ir būtiski salīdzinošā aspektā ar Japānu, kuras ģeogrāskie apstākļi

ilgstoši nodrošinājuši kultūras savrupu attīstības gaitu. Tā kā Rēndera

Kranenborga ieskatā par seno baltu reliģijas turpinājumu Latvijā uzskatāma

dievturība, gan šintō, gan dievturības periodizācija jāsāk ar krietni senāku

priekšvēsturi pirms abu reliģisko savienību dibināšanas.

Mūsdienu Latvijas un Japānas teritorijā pirmiedzīvotāji ieradušies 11. gt. p.

m. ē., laikskaites un reliģiskos priekšstatus pauž jau 4. gt. p. m. ē. atradumi. 11. gs.

17

p. m. ē. abās zemēs graudkopība izvirzās par galveno. Vēlajā bronzas laikmetā

Latvijas teritorijā parādās jauns dzīvesvietu tips — pilskalni kā varas centri —,

bet Japānā tronī kāpj mītiskais imperators Džimmu, ko vēlāk pasludina par

Japānas Dibināšanas dienu. 4. gs. 2. p. Isē izveido Džingū  — šintō galveno

svētnīcu Saules dievietes Amaterasu godināšanai, savukārt baltu zemēs 521. g.

dibina Rāmavu kā baltu galveno svētnīcu. Attiecībā uz abu zemju dzīves veida

līdzībām, liecības sniedz arī ceļotāju apraksti — tā 1077. g. Ādama no Brēmenes

Kurzemes raksturojums līdzinās Marko Polo Japānai 13. gs. nogalē. 16. gs. sāktā

kristianizācija Japānā cieš sakāvi un vairāk nekā 2 gadsimtus Japāna pašizolējas,

kristietību aizliedzot. 19. gs. kokugaku  japāņu lologu darbība sekmē šintō

sistematizēšanu, kas vainagojas ar 1868. g. Meidži restaurāciju, t. i. Japāņu

nacionālo atmodu. Kurpretim latviešu apdzīvotajās zemēs 12. gs. nogalē uzsāktā

kristianizācija, arī saasinoties pēc Reformācijas 16. gs., reliģiskā vajāšanā nespēj

iznīcināt

7

latviešu autohtonās reliģijas mantojumu, ko 19. gs. 2. p. atmodas laikā

apkopojot, likti pamati tās turpinājumam mūsdienās ar dievturības vārdu.

Savukārt, pēc saskarsmes ar kristianizāciju pēc Reformācijas 16. un 17. gs. mijā,

japāņiem panākot pilnīgu kristietības aizliegumu vairāk nekā divu gadsimtu

garumā, tur attīstījās no Latvijas atšķirīga vēstures gaita, proti, kaut arī uz laiku

palikdama budisma dominantes ēnā, šintō kā japāņu autohtonā reliģija savā

valstī galvenokārt nav zaudējusi savas pozīcijas līdz mūsdienām. Japānā 20. gs.

kanonizē šintō rituālu etiķeti. Abās zemēs dibina reliģiskās savienības — Latvijas

Dievturu sadraudzi (1929) un Japānas  Svētnīcu sadraudzi (1946) —,

pēckara okupācijas vara izvērš represijas pret autohtonajām reliģijām, bet pēc

neatkarības atjaunošanas kristietība saglabā nostiprinātās pozīcijas. Savukārt

daudzviet pasaulē turpinās autohtono reliģiju svētvietu postīšana.

Salīdzinot raksturīgos konceptus, dievturība un šintō (kami (dievību,

veļu) ceļš, dievestība) ir nacionālā reliģijā sistematizēts panenkatenoteisms

(panenkanthenotheism). Vēsturiski atšķirīgo apstākļu rezultātā šintō pārsvarā ir

ordinēti pārmantota, bet dievturībā — savrupēja priesterība (kā mājas saimnieks,

7

Jūdaistiem un kristiešiem kopīgā Piektā Mozus grāmata 12:1–3 māca: “Šie ir tie likumi un tās

tiesas, ko jums būs turēt un darīt tai zemē, ko tas Kungs tavu tēvu Dievs tev devis iemantot visu

mūžu, ko jūs virs tās zemes dzīvojat. Postiet gluži visas tās vietas, kur tie pagāni, ko jūs iemantosiet,

saviem dieviem ir kalpojuši, uz augstiem kalniem un uz tiem pakalniem un apakš zaļiem kokiem.

Un jums būs viņu altārus apgāzt, un viņu stabus salauzt, un viņu elkadievīgus kuplus mežus ar uguni

sadedzināt, un viņu Dievu izgrieztas bildes nocirst, un jums būs viņu vārdus no tās vietas izdeldēt.”

18

dievturu saimes vīkšējs vai dižvadonis). Kā norāda Masai Jošijo, konfūcismā

sakņotā redzējumā šintō līdztekus augumam cilvēks no kami iemanto  dvēseli

(kam piemīt vēja un uguns daba) un 󰎈 veli (kam piemīt ūdens un zemes daba),

pirmo godina istabā, bet otru — pie kapa. Saskaņā ar dievturības idejām, cilvēku

veido augums, dvēsele (no debesīm; mūžīga) un velis, kas pēc nāves atdalās no

auguma, pieskaitāms matērijai, atgriežas dabā un ir starpnieks starp Dievu un

cilvēku. Līdztekus henoteiskam Dievam, no kā izplūst visas dievības vienlīdzīgā

veidā, pastāv Dievs, Māra un Laima kā garīgā, materiālā un temporālā (ar likteni

saistītā) triāde, t. i. Debess, Zeme un Saule savstarpējā mijiedarbībā. Ņitta Hitoši

pētītā nereliģiskuma ideja caur diskursīvu sekularizāciju šintō nošķir no reliģijas

iegrožojumiem. Arī Latvijā daļa autoru dievturību neuzskata par reliģiju. Abas

reliģiskās sistēmas — dievturība un šintō fokusējas uz labu mūžu šaisaulē, kopjot

darba tikumu ar Dievpalīgu. Morāles normās dominē rosinājumi nevis

aizliegumi, lēmumu pieņemšanā — gods-kauns dihotomija. Dievturība kopjama

divos savstarpēji papildinošos veidos: privāti ģimenē un tautiski valstiskā līmenī,

šintō — galmā, valstiskisvētnīcās, ģimenē u. c. Abās sistēmās simboliski

zīmīgākie skaitļi ir 3 un 4, un to kāpinājumi — 8 un 9. Salīdzinot laikskaites

sistēmas, dievturībā 1934. g. ieviestā Latviskā ēra sākas 10000. g. p. m. ē., kas

saskan ar pirmo iedzīvotāju ieceļošanas laiku Latvijā (10500.–10047. g. p. m. ē.),

bet šintō 1872.–1873. g. ieviesto Ķēniņu ēru sāk ar 660/02/11 p. m. ē. — mītiskā

imperatora Džimmu kāpšanu tronī. Laiks ap pusnakti un pusdienu kā dievturu

rituāliem nepiemēroti ‘tukšie laiki’ atbilst japāņu tomobiki  laimi un nelaimi

nesošo brīžu sadalījumam. Telpas sakrālās organizācijas pamatprincipi arī sakrīt

— kā Ārpuslatvijas dievturi rituālos vērš skatu “mūsu svētās Latvijas zemes

virzienā”, tā šintō praktizē jōhai  ‘godināšanu iztālēm’, vēršot skatu attāla,

nepieejama objekta — svētkalna, kam tuvoties ziski ir liegts, Ises svētnīcu,

imperatora kā galvenā šintō priestera pils u. c. — virzienā.

Dievturības svētzīme ir līmeniskais krustu krusts, kas baltu kultūrtelpā

atrodams jau 11. gs.; Japānā slepenie kristieši vēlāk to lietojuši latīņu krusta vietā,

lai maskētu savu reliģisko piederību. Kopš 2010. g. Latvijas Dievturu sadraudze

līdztekus lieto arī zarotu svastikas variantu no 12. gs. Stāmerienas sagšas, kas to

satuvinājis ar lietuviešu Romuvu un Tālajiem Austrumiem. Šintō svētzīme ir torii

 — Saules teiksmā minēti, ar šķērskoku pārlikti vārtu stabi bez virām

(mūsdienu veidolu ieguvuši 8. gs.); to piemēri atrodami baltu kultūrtelpā no 9. gs.

19

Jāatzīmē, ka abās reliģiskajās sistēmās pastāv kopīga vairīšanās staigāt pa vārtu vai

ceļa vidu, jo tur notiek kami un veļu satiksme. Andrejs Broks vedības Saules sētā

ar brīnumainiem vārtiem saista ar halo un parhēlijiem — paralēlo saules un

mēness parādību simetrija ir iespējamais dvīņu un ratu vilcēju zirgu simbolikas,

Jāņa vārtu sauļotā staba kā pūdeles dedzināšanas tradīcijas, taures un bungu tēlu

avots; savukārt Saules vārti kā ierosme goda vārtu tradīcijai un latviešu vedībām,

kur, līgavu pielīdzinot Saules meitai, teiksmainā debesu vedību aina harmonizē

dzīves un dabas norises. No salmiem vīta šimenava  ‘robežvirve’ šintō

iezīmē sakrālā robežas, tās cilmi saista gan ar Saules teiksmu, gan savijušos čūsku

pāri. Zalkšu u. c. čūsku simbolisms vienlīdz būtisks kā japāņiem, tā baltiem —

šintō čūskas plācenis gadumijā un senatnē Latgalē ziedotais maizes klaips čūskas

izskatā, kas, iespējams, ir joprojām izplatītais latviešu svētku kliņģeris. Kopīgs ir

uzskats, ka dvēseles pieņem čūskas veidolu un zvīņas saistās ar naudas sekmēšanu.

Zalkšu līkloči attēloti gan lietuviešu jumtu dzelzs virsotņu rotājumos, gan starp

uzlecošās saules (skat. Japānas  karogu) stariem Latvijas ģerbonī. Sauli

simbolizē asteru dzimtas parastā pīpene — Latvijas nacionālais zieds, kas astoņ-

lapu variantā lietots latvju rakstos un Rīgas pils apdarē. Par valsts ģerboni lietotajā

Japānas imperatora kā Saules dievietes Amaterasu pēcteča ģerbonī attēlota asteru

dzimtas krizantēmas sešpadsmitlapu versija. Paralēles sastop arī jostu simbolikā.

Secināms, ka izpausmju ārējā līdzība balstās kopīgā apsietas virves-jostas, čūskas

(zvīņotu radījumu) un saules, un to viļņveida un vītņveida kustībās kā cikliskas

atjaunotnes simbolismā abu tautu reliģiskajos uzskatos.

2. SAKRĀLĀ TELPA

Mirča Eliade sakrālo telpu pretstata bezformīgajai izplatībai ap to. Tajā ir

vidus kā viskosmizētākā, drošākā un dzīvībai labvēlīgākā, un malas — robeža ar

haosu kā dzīvībai bīstama vieta. Šīssaules ceļš ved taisni uz priekšu, tāssaules —

riņķī un apkārt. Pārkāpjot kādu neredzamu robežu, no tās vairs nav atgriešanās.

Ziemeļi ir kā dzīvībai nelabvēlīgākā, dienvidi — labvēlīgākā puse. Gan baltiem,

gan japāņiem svētvietu vairums atrodas tiešā ūdenstilpes tuvumā, upes ielokā vai

satecē — daļēji vai pilnīgi ūdens kā robežšķirtnes ieskautā vietā. Janīna Kursīte,

analizējot baltu telpiskās organizācijas aspektus, pauž ideju par to, ka, saskaņā

ar folkloras datiem, Dievs mīt svētbirzī vai pašuzceltā konusveida slietenī. Vēlāk,

20

nostiprinoties guļbūvēm, Dieva nams apziņā pārtop taisnstūrveida ēkas formā.

Dižā sēta ar trim vārtiem, kur secīgi pārvietojas Dievs, Māra un Saule, pauž

laiktelpas ciklisko raksturu (dzimšana-miršana-atdzimšana). Ja, saskaņā ar latviešu

reliģiskajiem priekšstatiem, dievības ceļ un dzīvo savos mājokļos, pa laikam

iegriežoties cilvēku sētā, tad mājas gari pastāvīgi mīt cilvēku celtajās ēkās vai to

tuvumā. Mijazaki Kōdži ķīniešu pirmdievu pāri  Fusji un 󱾂 Ņuiva traktē

kā šintō sakrālās telpas ģeometrijas avotu: ar vīrišķo saistās gaisma, debesis, aplis,

austrumi, labā puse, stateniskums un nepārskaitļi, ar sievišķo — tumsa, zeme,

taisnstūris, rietumi, kreisā puse, līmeniskums un pārskaitļi.

Jāatzīmē, ka seno baltu sakrālajā telpā Norberts Vēļus izšķir reģionālās

atšķirības austrumos, rietumos un centrālajā daļā. Saskaņā ar baltu tradīcijām,

bērnam piedzimstot, dārzā iestādītais dzimumam atbilstošais koks kļūst par viņa

vienaudzi un sakralizējas, tāpat kā mirstīgo atlieku atdusas vietā izaudzis koks un

no tā gatavotas kokles pēcnācējiem nodrošina personisku saikni ar senci.

Svētmeži kā senākais svētnīcas veids sākumā ir kapenes, tad senču kulta, līdz

beidzot dievu kulta vieta. Koku ciršana saistās ar nāvi, liepas galotnes nolaušana

— māsas izraušanu no dzimtas un atsvabināšanu no brāļu aizbildniecības.

Atklātā laukā savrupi augošo ozolu un koku puduru saglabāšanā līdzās

bioloģisko daudzveidību veicinošai eko-domāšanai izšķiroši var izrādīties dziļi

estētiski maģiskās domāšanas motīvi. Rāmava ir pārejas posms baltu sakrālās

telpas konstruēšanā starp svētbirzēm un svētnīcu celtnēm. Joprojām dzīvā

tradīcija vairīties kāpt uz sliekšņa balstās paražā paslieksnē apglabāt nedzīvi

piedzimušos ar domu, ka nerealizētās dzīves potenciāls īstenosies, dvēselei

pārdzimstot ģimenē vai pārtopot mājas aizbildņa garā. Saliektie apbedījumi zem

dievišķai dzemdei pielīdzinātā mājokļa — vietas, kur tikt ieņemtam, iznēsātam

un piedzimt — ietekmē kapu zīmju kā mūžamāju attīstību apjumtā veidā.

Latvieši atceļā pēc bedībām, kokā vai iezī iegriežot vai iecērtot krustus, novelk

robežu, lai mirušais nenāk uz māju biedēt palicējus. Savukārt japāņi robežu

novelk, saplēšot aizgājēja dzīves laikā lietoto čavan   tējas (rīsu) bļodu.

Eiropiešu autohtono reliģiju mūsdienu svētvietās izšķirami tipi: birze,

kapiŝe, mūris, hendža, nojume, zāle, nams, naos un istaba. Vairums tapušas pēdējo

30 gadu laikā; daļa īpašnieku neatklāj to atrašanās vietas, lai novērst vietējo

kristiešu vandālisma draudus. Bieži klātesoši koki vai birzes; nojumes attīstās par

zālēm vai namiem, kas balstās vietējā tradicionālajā arhitektūrā, arheoloģiskajās

21

liecībās vai abās, savukārt pilsētvidē nereti iekārto vai nomā istabas. Divas no

svētnīcām cēluši un joprojām uztur adepti diasporā, ASV rodot patvērumu no

padomju okupācijas. Dievturu svētnīcas — Dzintari Talsos, Dievsētas Skandava

ASV, (t. sk. projekti Dievturu draudzes sēta Salaspilī un Tautisks dievnams Zaķusalā),

Svētes svētnīca Jelgavā un Lokstenes svētnīca uz Daugavas salas Klintaines pagastā —

raksturo krustu krusta u. c. dievības simbolizējošo latvju rakstu lietojums, tradicio-

nālās koka arhitektūras principi, t. sk. sauļotie stabi un jumta āži, dabas un svētkoku

klātbūtne, austrumu-rietumu garenass un tiekšanās iemiesot latviskumu.

Šintō sakrālā telpa attīstās no kami mājošanas kalnu virsotnēs un dižkoku

galotnēs, savas aizbilstamās kopienas tuvumā, remdējošās svētbirzēs, kur liegts

cirst kokus; vēlāk tos piesaista arī spogulis, zobens, krelle u. c. priekšmeti — to

priekšā uz pagaidu ziedokļa gulst mielasta veltes, bet ārpus rituāliem vietu nokopj

un apjož ar šimenava virvi kā robežu starp sakrālo un profāno. Mikoši  ‘kami

nestuves’ (pārnēsājama svētnīciņa), ko svētkos, vairojot svētību, iznēsā pa

apkaimi, vietā, budistu tempļu celtniecības rosināti un attīstoties no augstās

grīdas labības klēts uzbūves, rodas paliekoši nami arī saviem kami. Atkarībā no

svētnīcas, tajās godina noteiktus kami. Ise austrumos izraudzīta par galveno vietu

Saules dievietes  Amaterasu, bet Izumo rietumos — aizsaules aizbildņa 

 Ōkuņinuši godināšanai, tādējādi imperatora zemes aizsardzībai tās tālākie

jūras apskalotie robežpunkti iegūst garīgi simbolisku nozīmi. Svētnīcas apmek-

lējums līdzinās ceļojumam no Tagadnīgās pasaules uz Mūžības pasaules dievāju

pavēni, kur caur attīrīšanos pārdzimt no jauna, lai šķīst[īt]ā veidolā atgrieztos

Tagadnīgajā pasaulē.  Ōmivas svētnīca iemieso pirmatnējo svētvietu.

 Džingū jeb Ises svētnīcas slavenas ar 󰌼 mielotavu, kur ik rītu un vakaru

sarūpē mielastu Amaterasu, un sengū  ‘būvmiju’ kā tokovaka  ‘mūžam

jaunas’, ilgtspējīgas attīstības paraugu.   Izumo svētnīca ir zīmīga ar

uguns pārneses tradīciju priesteru pēctecībai un ikgadējo Visjapānas kami

pulcēšanos 10. mēnesī (Veļu laikā).  Fušimi Inari svētnīcā ar tās

neskaitāmajām atzarēm godina auglības, ražas un tirgotāju uzņēmējdarbības

aizgādni.  Jasukuņi svētnīcā ar zemessardzes svētnīcām godina par

Tēvzemi kritušo veļus, bet kaimiņvalstu piederīgie to apgāna ar vandālisma aktiem.

Šintō svētnīcas darbojas arī ASV, Nīderlandē un citviet pasaulē.

Abu autohtono reliģiju sistēmā nozīmīga vieta atvēlēta personīgās telpas

sakralizēšanai un aizsardzībai. Abās tradīcijās kādreiz ziedoti būvupuri, ko laika

22

gaitā nomainījušas aizsargzīmes. Personīgajā telpā tiek ierīkoti svētkakti, kur

nacionālās identitātes zīmes u. c. priekšmeti ikonizējoties, rada jauna tipa sakrali-

tāti. Jāatzīmē, ka dievturīgā ikonogrāja izpaudusies Rīgas pils reprezentācijas

telpu noformējumā un 20. gs. 30. gadu padomi latviskas istabas iekārtai turpina

atbalsoties diasporā. Dievturu mājokļos sakrālo centru iezīmē puzuri, ķisti,

latvju rakstu rotājumi, koka svečturi, dievturīgas svētbildes un zīmīgi novietoti

Latvju Dainu sējumi. Dievturības adepti Lielvārdes jostu lieto savas aizsargzīmes

noskaidrošanai. Šintō sakrālo telpu mājoklī veido kamidana  ‘dievplaukts’,

bet izbraukumu rituālos — pagaidu ziedoklis ar atribūtiem. Svētku norises vietu,

t. i. sakrālās telpas robežas, iezīmē meijas vai to vārti (dievturībā — bērzi, bedībās

— eglītes; šintō — bambusi, bedībās —  sakaki). Šķīstīšanai un attīrīšanai

lietoti zari — dievturībā kadiķa zars, slota vai kvēpeklītis (Lieldienās — pūpolu

zari, pirtī — bērza slota), bet šintō — sakaki zars un sāls (vai rīsu, sāls un kaņepju

skaidu maisījuma) kaisīšana. Senāk latviešu ziedojumos gurējis ozola zars, bet

šintō — sakaki zars, ko kā neiztrūkstošu ziedojumu veltī arī mūsdienās.

Līdznēsāšanai ikdienas gaitās šintō piekritēji piemeklē omamori  amuletus

katram dzīves gadījumam. Konceptualizējot šintō un dievturības sakrālās pasau-

les modeli, tas atspoguļojams oktaedra (puzura kristāla) veidā. Struktūrelementi

saskan — šīs saules un aizsaules pārim atbilst  Viduszeme un  Mūžības

pasaule kā savstarpēji saistītas un līdzās pastāvošas caurviju dimensijas. Ja debesis,

austrumi un dienvidi saistās ar (stiprinošo) gaismu, tad pazeme, rietumi un

ziemeļi — ar (vājinošo) tumsu; to nestabilo robežšķirtni iezīmē ziemeļaustrumu-

dienvidrietumu ass, kur ziemeļaustrumi ir darbību sākumpunkts, lai tālāk

virzītos pa Saules ceļu, t. i. pulksteņrādītājvirzienā.

3. RITUĀLI UN TO TEKSTI

Analizējot abu reliģisko sistēmu rituālās darbības, ir vērtīgi atsaukties uz

Arnolda van Genepa pārejas rituālu teoriju, kurā kā dzīves sliekšņu šķērsošanā

kopīgi posmi izdalīti nošķiršana, pāreja un iekļaušana; tā cilvēka pārejas virknei

saistoties ar debesu spīdekļu kustību, kas viņa eksistences posmus savieno ar augu

un dzīvnieku dzīvi un visuma lielajiem ritmiem. Latviešu lūgšana aktīvā darbībā

spilgti atspoguļojas folklorā. Rūtas Muktupāvelas tēzes par veļu mielošanas trans-

formāciju un mitoloģiska teksta profanizēšanos, kur sakrālie motīvi un mīti tiek

23

maskēti, bet rituāli pārmainīti un vienkāršoti, kā arī Volfganga Dārziņa, Ievas

Pīgoznes un Bernāra Seržana tēzes par mutvārdu tradīcijas un Latvju Dainu kā

(Paula Einhorna) peculiares hymnos Deorum senumu, svešiniekiem nesaprotamo

latviešu mezglu rakstu liecības, zināšanas glabājot dziesmu kamolos un spītējot alfa-

bētismam, un priesterības analoģijas citviet pastarpināti skaidro hipotētiskās pirmat-

nējās priesteru kārtas iekšienē uzturētās gudrības stratēģisku izkliedēšanu tautā,

kas reliģiskas kolonizācijas gadsimtos folklorā pārmantota, lai vēlāk, uzplaukstot

nacionālismam, tiktu atkal sakopota un resakralizēta mūsdienu turpinājumā.

Šintō svētie raksti, t. sk. senākais —  Kodžiki (712), plašākai publikai

kļuvuši pieejami 19. gs. pēc to atšifrēšanas. Dievturu svētie raksti Latvju Dainas

galvenokārt pierakstīti 19. gs., taču to tekstos rodamas liecības gan no 13.–18. gs.,

gan saglabājušies priekšstati no dzelzs, bronzas un akmens laikmeta. Ludis

Bērziņš Dainās izceļ cēlvārdus deminutīvā, emfātisku izteiksmi, atkārtojumu

ķēdes, epiforas, gleznainumu, dabas personikāciju, paralēlismu, kā arī maģijā

sakņotu pagātnes lietojumu, vēlamo izsakot kā jau izpildījušos. Gan dievturu,

gan šintō rituālu sakrālās valodas lietojumā apzināti vairās no tabu vārdiem un

svešvārdiem, saskaņā ar kotodama  — izsacītu vārdu iedarbības spēku. Šintō

rituālu tekstu — norito  — liturģiskās valodas arhaismu nosaka vēršanās pie

kami vai veļa; pacilātie, ritmiski elegantie teksti satur atkārtojumus, paralēlismu,

metaforas, aliterāciju, asonansi, konsonansi u. c., kas ar svinīgo, pat rēgaino

intonāciju un klusināto gaisotni organiski savijas svētuma piepildītā rituālā.

Dievturu rituālos Zelta krusta mešana () ar roku daļēji saskan ar japāņu

banzai žestu; bet tās trajektorija ar zobenu saskan ar japāņu šime () zīmi

pilnībā, tāpat kā zobena cirtieni (šķeļot gaisu) ir kopīgi ļaunuma atvairīšanas

žesti. Laimas krustīšanās pirkstu salikums līdzinās indiešu mudrām. Šintō 

godināšanā plaukstu atvilkšana, divkārša sasišana un atpakaļsabīdīšana sim-

boliski atbilst trim pārejas rituālu posmiem un reliģijas kā ‘saiknes atjaunošanas’

etimoloģijai. Arnolda Strazdiņa pētījumi un folkloras materiāli liecina, ka

sākotnēji latviešiem sarokošanās, īpaši ne ar savējiem, bijusi nedabiska — tās vietā

sveicienam vai godinājumam pieņemts paklanīties, tāpat kā japāņiem. Dievturu

un šintō rituālu horeogrājā kopīga gan kreisā-labā-kreisā trajektorija un

riņķošana pa saulei (vai trīsdaļīgi — pa sauli, pret sauli, pa sauli), kas atspoguļo

saules riņķošanu (iespējama saistība arī ar bišu deju), gan kustību trīskāršība,

trešo īpaši uzsverot. Ēriha Hornbostela un Kurta Zaksa dalījumā mūzikas

24

instrumentu četras grupas — pašskaņus, plēvskaņus, stīgskaņus, gaisskaņus —

dievturu rituālos pārstāv: trīdeksnis (arī eglīte un čakans), [celma] bungas, kokles

un [somas] stabules; šintō: kagura-suzu  ‘kaguras zvārguļi’ (arī šakudžō

󳘽 ‘alvasspieķis’), vadaiko  ‘japāņu bungas’, koto  koto, kā arī šakuhači

 stabule un šō  šō. Tradicionāli trīdeksni un kagura-suzu spēlē tikai

sievietes, savukārt čakanu un šakudžō — tikai vīrieši.

No dievturu un šintō rituālu klāsta analizētas krustabas / vārddošana,

vedības, bedības kā pārejas rituāli un dievaines / veļu svētki kā senču kulta paraugs

daudzinājumos. Dievturu daudzinājumos neiztrūkstoša dzīvā uguns (sveces uz

galda, ugunskurs vai uguns ziedoklis) ar ziedojumu, koklēšana, Dieva aicināšana

ar Klusiet, jauni, klusiet, veci (Dieva durvju atvēršana), dižruna, daiņojums un

šķiršanās, dziedot Ar Dieviņu sanācām. Pirmās brīvvalsts posmā un diasporā

bieži dziedātas arī Dievs, dod mūsu tēvu zemei un Augstāk dzied cīrulītis; pēc

neatkarības atjaunošanas — arī Lēni, lēni Dieviņš brauca. Rituālos Lokstenes

svētnīcā zīmīga ir attīrīšanās ar roku apslacīšanu un kadiķa apkvēpināšanu, riņ-

ķošana pa-pret-pa sauli, kā arī Tēvu tēvi laipas met un Visi meži guniem pilni

daiņojums. Daudzinājumi saglabājuši sākotnējos struktūrelementus ar nelielām

atkāpēm to secībā. Lai gan kopš 21. gs. 10. gadu vidus Latvijā, atkarībā no

apstākļiem, novērojamas struktūras variācijas, diasporā joprojām uztur līdzšinē-

jo daudzinājumu uzbūvi un var runāt par noturīgu, ilgtspējīgu tradīciju gandrīz

gadsimta garumā. Kā Laimes vēlējums (Daudz baltu dieniņu, Laimiņa, dodi) un

Galda dziesma no dievturu vidus, tā japāņu frāzes itadakimas’ 

‘ieturēsimies’ un gočisōsama  ‘[pa]teicam[ies par] sarūpēto’ pirms un

pēc maltītes, izplatījušās sabiedrībā no 20. gs. 30. gadiem. Šintō liturģijai

8

raksturīga gredzenveida kompozīcija, sārņu šķīstīšana, ziedojums, iedrošinājums

katram sev uzticēto darbu padarīt; vēlējums, lai mājās miers, vieglums, vesels

augums, taisns prāts, saticība un pēctecība ģimenē, kā arī lūgums kami —

“pasargā, aplaimo un laimīgus dari!”

Dievainēs, kas nav dzīves pārejas rituāls, taču cikliski atjauno saikni ar

senčiem, Veļu laikā dievturi saaicina dzīvos un mirušos radus, pasakās par ražu un

8

Piemēram,  Zemes ramdīšanas kā ārpus svētnīcas rituāla norise: šķīstī, aicina kami nogau-

dojot keihicu, veltī mielastu, skandē norito, šķīstī četras [debes]puses (vispirms ziemeļaustrumu stūri,

tad pulksteņrādītājvirzienā pārējos stūrus un centru), ramda zemi, veltī tamaguši  (izrotāts sa-

kaki koka zars kā galvenais veltījums priekš kami), nokopj mielastu un palaiž kami nogaudojot keihicu.

25

lūdz gādību turpmāk. Vismazākā veca tiesa ir maize, sāls un ūdens; no Dieva galda

var sākt baudīt tikai pēc tam, kad izpildīts veļu aicinājums un tie, dzīvajiem telpu

atstājot, ir pamielojušies. Diasporā mielo ar zirņiem, medu, maizi un alu, ar uguni

no rokas rokā aizdedz sveces, bet saikni ar Latvijas senčiem tur simboliski iemieso

no Gaiziņkalna atvesta akmentiņa došana no rokas rokā. Veļu aicināšana un

raidīšana iezīmē rituāla nozīmīgākā posma robežas. Daļa dziesmu pārklājas ar

bedībās dziedamajām, tām seko jautra mīklu minēšana, rotaļas u. c. Svētē zīmīgs

ir no jūras izskaloto sprungulīšu kā senču paaudžu simbolisms. Šintō 

Veļu svētkos šķīstas, atdara  veļu namiņa  duravas ar keihicu 󰆭

balsi (rēgaini nogaudojot “ōō”), veltī kami mielastu (vismaz rīsi, sakē, sāls un

ūdens), norito un Veļu svētku dziesmu, tamaguši un godināšanu, nokopj mielastu

un ar keihicu aizdara duravas. Norito apliecina prieku un pateicību, lūdz gādību

turpmāk, lai zeļ saime un svētki neapsīkst.  Jaunā mielasta svētkos kami un

veļiem veltītos jaunās ražas rīsus kopīgi apēd dzīvajie; imperators godina savu

ciltsmāti — Saules dievieti un lūdz bagātīgu ražu tautas uzplaukumam; kāpjot

tronī pirmos —  Dižā mielasta svētkos novembrī viņš, ozollapu pītos

šķīvjos servētu un ozollapu kausiņā pildīta sakē apslacītu mielastu ar Amaterasu

divkārt ieturēdams, un tādējādi ar viņu saplūzdams, iemanto savu statusu.

Krustabās līdz ar vārdu bērns iegūst aizbildņus, kas par to rūpējas vecākus

zaudējot; senāk: arī tiesības dzīvot — ja kūmas, liekot bērnu ūdenī, lēma, ka tas

nav audzināms, to vairs “neizcēla saulītē.” Dievturi krustabas notur 9. dienā pēc

bērna dzimšanas — ātri pamielo viesus, lai bērns drīz iet kājām, kūmas izraugās

vārdu, ko paziņojot, bērns top uzņemts dzimtā, ciltī un tautā, un caur radu

sarūpētajiem ziedojumiem saņem gan dievību svētību un aizsardzību, gan radu

laba vēlējumus pādes dīdīšanā. Šintō  vārddošanu notur 7. dienā (izsenis

nabas saiti kā vecāku un bērna saikni noglabā dievplauktā) — vīkšējs veltī kami

mielastu un norito, pateikdamies kami par rāmām radībām un vēlot svētību,

gudrību, veselību un ņipru augšanu. Veicot rituālu, no iepriekš sagatavotu vārdu

lozēšanas kārbas () aizlūdzot izvelk un pārraksta vārdu uz

vārddošanas atklātnes; veltī tamaguši un godināšanu, nokopj mielastu. Rietum-

japānas Oki salās zīdaini saviešos ieved  bērna dancināšana — trīsdaļīga

riņķošana miko  ‘svētnīcas jumpravas’ rokās, vēlot augt sveikam un veselam,

lai “nelabais netuvojas, bet apvij rāmums.”

Dievturu vedību būtiskākās daļas ir līdzināšana un mārtošana. Vedības

26

atklāj, dedzot uguni un pie akmens aicinot Dievu. Pēc runas, apņemšanos

izteikuši, līgava un līgavainis sniedz viens otram labo roku, liek uz akmens labās

kājas un solās, ko vīkšējs apstiprina: Dievs, Laima un Māra! Šķiriet šīs rokas, kas

paliek saistītas solījuma saitēm! Dievs, vieno viņu dvēseles! Laima, vieno viņu

likteņus! Māra, vieno viņu augumus! Uz visu mūžu! Seko gredzenu mīšana [abu

sēdināšana un apsegšana ar villaini], mārtošana — līgavai noceļ vainagu un

apsien sievas galvas autu, noslēdzot viņas pārdzimšanu vīra dzimtā —, apdāvinā-

šana, mielasts un pūra dalīšana. Šajos svētkos notiek arī riņķošana un ziedošana,

kā arī tiek dāvināti cimdi un dzimtas pieaugumu vēloša josta līdzināšanas laikā.

Izkārtojums ar līgavu un radiem austrumu pusē balstās viņas pielīdzināšanā

Saules meitai vedībās. Jauno ritējumu pa saulei iegriež radu riņķošana aplī ap

jauno pāri, dziedot Visi meži guniem pilni. Šintō  vedībās līgavas kā

vecāku meitas nāvi simbolizējošo balto tērpu nomaina sarkans tērps, simbolizē-

jot asinis un piedzimšanu sievas kārtā. Vedību norisē nozīmīga šķīstīšanās, kami

mielastu un norito veltīšana “tūkstošu tūkstošiem paaudžu biķerus mīdami, ilgo

solījumu saistījuši un nostiprinājuši,”  biķeru ritā jaunais pāris trīs kārtās

malko sakē,

9

izpilda solījuma vārdus, kopīgi veltī tamaguši un godināšanu,

vedējpāris veltī tamaguši un godināšanu, un, sakē pamīšus malkojot radiem un

vēlot laimes, tiek savienotas abas dzimtas, “lai saime augstu zeļ un plaši sakuplo.”

Dievturu bedībās vēsturiski šķirsts trīs reizes nests ap kapu. Runās apcer

mūža īslaicību, dievišķās dvēseles nemirstību, izaugsmes jēgu dzīves pieredzē, ar

lepnumu daudzina aizgājēja veikumu un atgādina par atkalsatikšanos Veļu laikā;

saraudināšanas vietā skumjos pavadītājus mierina un iedrošina pārspēt dzīves

nedienas. Nelaiķim dod līdz medus podu Veļu mātei kā sveicienu radiem un

tautas varoņiem. Tad seko pēdu izmīšana, kas saskaņā ar ticējumiem ir nepiecie-

šama, lai mirušais nevietā neatrod ceļu atpakaļ, bet palicēji, staigājot pa tām

pašām vietām, nesērotu. Pēc tam seko mielasts. Diasporā vāķēšanas, izvadīšanas

un apbedīšanas norise izkopta tālāk; arī tur tapušie dievturīga šķirsta un mūža

mājas (urnas ietvars latviskas guļbūves formā) paraugi ir pienesums dievturīgo

rituālu atribūtu pilnveidē. Mūža daudzinājumu ievada Dieva aicināšana, apcere

par dzīvi un veli; ja notikusi pārpelnošana, piemin arī Uguns māti un dedzot

sveces dzied Kūru, kūru uguntiņu. Pēdu izmīšanā, nesot urnu, visi sadevušies

rokās izstaigā vietu, vairākkārt dziedot: Minami, minami [tētiņa] pēdas, lai

9

Arī dievturi dod jaunajam pārim no viena kausa alu dzert.

27

[bērniņi] nestaigā raudādam’, vārdus mainot atbilstoši lomām. Latvijā šķirstā

ievieto medus podu; izvadot, vietā, kur stāvējis šķirsts, svētnieks zemē iedzen garu

naglu. Nolaižot šķirstu kapā, saplēš māla podu, lauskas iesviež līdz un teic:

Pie Dieva dvēsele, pie Māras augums, pie Laimas velis šaisaulē un viņsaulē, un sviež

pa smilšu saujai. Pēc dobes aizbēršanas: Veļu upe pārplūdus’, No krastiemi izgājus’,

Tev palikti tai pusē, Mēs paliksim šai pusē. Seko mielasts un iepēršana ar egļu

zariem, lai palicējos iedabūtu dzīvības spēku.

Atšķirībā no dievturības, mirstīgo atlieku  nešķīstuma dēļ 

šintō bedības notur ārpus svētnīcu zemes. Uzskata, ka velis kopā ar senču

daudzajiem kami mājo veļu pasaulē; augumu apbedī kapā, bet veļa  zīmogu

glabā mājās, kur to godina kā saimes aizbildni. Bedībās piemin cilvēka tikumus,

aizlūdz par veļa mieru. Bedību norisē gurē trīskāršas darbības un apriņķošana.

Dievplauktu aizklāj ar baltu lapu, nelaiķi pārvieto uz vāķētavu ar galvgali pret

ziemeļiem, līdzās novieto aizsargdunci, aizdedz sveci, sakopj ķermeni, iezārko un

notur dienišķo veltīšanu līdz izvadīšanai (tās laikā uz neatgriešanos saplēš

nelaiķa čavan — tējas (rīsu) bļodu), seko šķīstīšana un ziņojums dzimtās smilts

kami par savieša pārrašanos veļos.  Zemes ramdīšanā sagatavo kapavietu.

Vāķēšanas laikā veic  veļa pārnesi uz  veļa zīmogu (apaļu spoguli vai

koka stabiņu uz kā uzrakstīts nelaiķa 󰄱 ‘izvadīšanas vārds’), ko pēc sēru laika

pārnes uz saimes veļu namiņu mājoklī. Svarīgākais bedību posms ir veļa pārnese:

veļa zīmogu pavērš pret šķirstu, izpilda veļa pārneses vārdus, telpā nodzēš gaismu

un skan keihicu balss — pārejas rituāla svētsvinīguma uzsvēršanai tumsā veic

kādu no darbībām: ieskandina zvārguļus; spalgi sasit koka klučus; ar

šķiļamdzelzi uzšķiļ dzirksteli; uz koto izpilda glissando; izkaisa rīsus un kaņepju

skaidas; veļa zīmoga priekšpusi pieliek pie nelaiķa mutes; veļa zīmogu uzliek uz

nelaiķa krūtīm, ar  mērzizli trīskārt uzklapē pa šķirstu u. c. Tad veļa zīmogu

ievieto pagaidu veļu namiņā, iedzēš gaismu, veltī mielastu, tamaguši un

godināšanu, un nokopj mielastu. Bedībās lūdz velim viegli uzņemt notiekošo, un,

kad tas būs par “tūkstošiem paaudžu aizbildņa-kami” tapis: “saimi pasargā naktī,

pasargā dienā, sargi un laimīgu dari, un bērnu bērni (..) lai jo kupli sakuplo.”

Pārnākot mājās no bedībām, bērinieki apkaisās ar šķīstīšanas sāli. Jāatzīmē, ka

gan latviešiem, gan japāņiem kapa zīmē izsenis pieņemts atveidot īpašumzīmi

jeb dzimtas ģerboni; dievturu gadījumā — arī krustu krustu.

28

NOBEIGUMS UN SECINĀJUMI

Promocijas darba mērķa sasniegšanai izvirzīto uzdevumu izpilde sekmēju-

sies asimetriski. To ietekmējuši iepriekš neparedzami apstākļi. Pirmkārt — 2020.

un 2021. gadā Japānā iecerētais lauka darbs ar līdzdalīgiem novērojumiem šintō

vārddošanas, vedību, bedību un veļu svētku rituāliem ar nolūku nepastarpināti gūt

papildu datus un darbā līdzsvarot dievturu rituālu analīzes īpatsvaru, SARS-

Cov-2 pandēmijas ieviesto ierobežojumu dēļ bijis jāaizstāj ar pastarpinātu, agrāk

dokumentētu rituālu avotu un priesteru speciālās literatūras analīzi. Šis faktors

ietekmējis arī lauka darba iespējas Latvijā. Otrkārt —, lai arī ievērojama daļa no

diasporā rīkotajiem dievturu rituāliem ir atspoguļoti gan periodikā, gan pirms-

pandēmijas posmā analizētajā un šī pētījuma vajadzībām personīgi digitalizētajā

Latviešu folkloras krātuves LFK [2233] kolekcijā, vēl daudz materiālu glabājas

Latvju dievturu sadraudzes Dievsētas krātuvē, ASV, kur uzturoties veiktā arhīva

materiālu analīze pētījumam bijusi ļoti būtiska, bet ne pietiekama, lai apkopotu

citur nepieejamās liecības. Tomēr, spītējot šķēršļiem, laikietilpīgais darbs arhīvā

ļāvis iegūt papildu datus no Latvijas Dievturu sadraudzes bibliotēkas un saviešu

privātajiem arhīviem, Japānas Svētnīcu sadraudzes atzītās un šintō priesteru speci-

ālās literatūras Kokugakuin Universitātes un Kōgakkan Universitātes bibliotēku

krātuvēm un Svētnīcu Vēstneša grāmatnīcas, kā arī pandēmijas laikā no Latvijas

Nacionālās digitālās bibliotēkas un Japānas 

 Nacionālās Parlamenta bibliotēkas digitālās kolekcijas u. c., kas palīdzēja

sekmēt pētījuma virzību. Promocijas darba apjoma ierobežojumu dēļ ilustratīvais

materiāls galvenokārt apkopots pielikumā. Apkopojot pētījuma rezultātus, secināts,

ka pētniecību būtu ieteicams turpināt divos virzienos, proti, salīdzinot dievturu un

šintō gadskārtu rituālus un mitoloģiskos priekšstatus, kā arī padziļinot izpratni un

iegūstot jaunas zināšanas par autohtono reliģiju piekritēju vajāšanām, kas noteik-

tos laika posmos notikušas ne tikai Latvijā un Japānā, bet arī citviet pasaulē.

Japāņi un latvieši ir tautas, kurām, Pētera Mekša un Gunāra Freimaņa

vārdiem izsakoties, joprojām “ir sava, no aizmūžiem nākoša Dieva atskārsme, sava

ne no viena nepatapināta reliģija,” ko tās turpina kopt un laikmetīgi pilnveidot kā

savas identitātes stūrakmeņa — latviskuma un japāniskuma — garīgo kodolu,

neraugoties nedz uz universālo reliģiju un patērnieciskuma ekspansiju, nedz tās

saasinātajiem vietējo kultūru dažādības un oriģinalitātes asimilācijas draudiem.

29

Tādējādi autohtonā reliģija ir katras tautas identitātes garīgais kodols, balsts un

pastāvēšanas attaisnojums netikt asimilētiem pasaules izirušo tautu saimē.

Dievturības un šintō vēsturiskās dinamikas, pamatnostādņu, simbolārija un

sakrālās telpas salīdzinošā analīze atklāj zīmīgas sakarības un to attīstību noteico-

šos faktorus. Mūsdienās aktuālo rituālu un to tekstu izpēte sniedz ieguldījumu

starpkultūru kompetences veicināšanā, padziļina izpratni gan par divu autohto-

no reliģiju adeptu dzīves trīs būtiskāko pārejas rituālu un veļu godināšanas norisi,

gan ietverto simbolismu. Atšķirībā no daudziem līdzšinējiem pētījumiem,

izvēloties fokusēties pašu dievturu un šintō adeptu iekšējā perspektīvā,

promocijas darbā gūtās atziņas un izvērstais pielikums būs potenciāli noderīgs

avots ne tikai turpmākiem latvistikas, japanoloģijas, kultūras teorijas, reliģiju

vēstures u. c. nozaru akadēmiskiem pētījumiem, bet arī dievturības, šintō u. c.

autohtono reliģiju praktiķiem un plašākam abu kultūru interesentu lokam.

Promocijas darba aizstāvēšanai izvirzītas šādas tēzes:

1. Latvieši ir augsta konteksta kultūra — valodcentrētās dabas un ilgstošas

kolonizācijas apstākļos izkoptas kodētas valodas un lingvoizolacionisma dēļ.

2. Globalizācijā aktualizējas paradigmas maiņa no ekskluzīvas etnicitātes uz

iekļaujošu autohtonitāti un no pirmatnējas etniskas reliģijas uz tās

turpinājumu — nacionālu reliģiju.

3. Nacionālas reliģijas izvairās no jēdziena ‘reliģija’ attiecināšanas uz sevi,

diskursīvi kliedējot bažas par politikas un reliģijas šķīrumu.

4. Latviešiem un japāņiem ir kopīga pieredze saskarsmē ar kristianizētāju

inkulturācijas, reliģiskas vajāšanas un vietējo svētumu apgānīšanas sekām.

Japāņu gadījumā reliģiskais pārākums saistās ar ilgstošu budisma dominanti.

5. Reliģiska vajāšana sekmē kriptoreliģisku prakšu attīstību, īpaši katras

dzimtas iekšienē. Latviešu gadījumā, t. sk. kā pretestība sludināšanas

līdzeklim — alfabētiskai rakstpratībai, ilgstoši — līdz pat 20. gs. —

saglabājas gan mutvārdu tradīcija, gan mezglu raksti dziesmu kamolos kā

savējiem saprotams un vienlaikus pret svešiniekiem drošs rakstības veids.

6. Hipotētiskās pirmatnējās priesteru kārtas iekšienē uzturēto gudrību

stratēģiska izkliedēšana tautā tās sekularizē. Kolonizācijas apstākļos

latviešu dzimtās izkoptā savrupā priesterībā tās saglabājas Dainās u. c.

folklorā, lai vēlāk, līdz ar nacionālo atmodu, tiktu atkal sakopotas un

resakralizētas mūsdienu turpinājumā kā dievturība.

30

7. Balti kā Eiropas pēdējie pagāni saglabājuši protoindoeiropiešu reliģisko

mantojumu un caur Sintaštu kā atplūdi no Ziemeļeiropas līdzveido arī

vēlāko Vēdisko kultūru. Savukārt Vēdiskās kultūras areālu šķērsojušie

mongoloīdi sekmē pāreju uz zemkopību un tur radies budisms ietekmē

arī turpmāko šintō attīstību Japānā.

8. Pirmiedzīvotāju ierašanās, reliģisko priekštatu formēšanās, pievēršanās

graudkopībai, politisko un reliģisko centru izveide, pēcreformācijas

kristianizācija, pirmā nacionālā atmoda, autohtono reliģiju sistematizēšana

un pēckara okupācija — visu šo posmu sinhronitāte ir būtisks faktors

dievturības un šintō attīstības līdzību pamatā.

9. Šintō pamatā ordinēti pārmantota, bet dievturībā — savrupēja priesterība.

Abās rituāli īstenojami kā publiskos daudzinājumos, tā saimes lokā.

Kopīga prakse ir ‘godināšana iztālēm’.

10. Dievturība un šintō fokusējas uz labu mūžu šaisaulē, kopjot darba tikumu

ar Dievpalīgu. Morāles normās gods-kauns dihotomija un rosinājumi

nevis aizliegumi.

11. Dievturībai un šintō kopīgs vārtu un sliekšņa kā sakrālas robežšķirtnes,

Saules cikliskās kustības un čūskas simbolisms — t. sk. latviešu svētku

kliņģeris kā čūskas maize un japāņu kagamimoči ‘čūskas plācenis’ gadumijā

— izvēršas līdzīgā rituālu horeogrājā ar riņķošanu, kreisā-labā-kreisā

secību un kustību trīskāršību, kur trešo uzsver.

12. Šintō godināšanā ar pārejas rituāla trīsdaļību veic saiknes atjaunošanu.

13. Sākotnēji latviešiem sarokošanās (bez cimdiem), īpaši ne ar savējiem, bijusi

nedabiska — tās vietā sveicienam vai godinājumam pieņemts paklanīties,

tāpat kā japāņiem.

14. Svētvietu apmeklējums ir kā simboliska atdzimšana. Tās atrodas pie

ūdens, upes ielokā vai satecē — daļēji vai pilnīgi ūdens kā (htoniskas)

robežšķirtnes ieskautā vietā.

15. Koki kā cilvēku līdzinieki sakralizējas, dižkoki un svētmeži no kapenēm

top par senču un dievību kulta vietu, kur vēlāk attīstās svētnīcu būve. Gan

šintō, gan dievturībā ozols nostabilizējies kā (vīrišķais) svētkoks. Koku

zari lietoti kā piederumi šķīstīšanā un ziedojumos.

16. Svētku norises vietas — sakrālās telpas robežšķirtni iezīmē meijas vai to vārti

(dievturībā — bērzi vai mūžzaļas eglītes, bet šintō — bambusi vai mūžzaļi sakaki).

31

17. Tradicionālās koka arhitektūras principi svētnīcās dievības cilvēcisko —

pietuvina cilvēkiem.

18. Dievturības un šintō krāsu valodā sievišķā sarkanā un vīrišķā baltā

savīšanās, saplūstot sarkanbaltā vienībā — dzīparos, virvēs, jostās u.c.

formās —, simbolizē auglību un laimi.

19. Baltu un japāņu sakrālās telpas reģionālās īpatnības saskan: austrumos

dominē Saules, rietumos — Aizsaules, centrā — ražas aizgādņu kults.

Sakrālās pasaules modelis konceptualizējams oktaedra veidā. Šīs saule un

Aizsaule saistītas kā līdzās pastāvošas caurviju dimensijas. Debesis, austrumi

un dienvidi saistās ar gaismu, pazeme, rietumi un ziemeļi — ar tumsu, bet

virzība norit pa Saules ceļu no ziemeļaustrumiem kā sākumpunkta.

20. Dievturu un šintō rituālu satvars kā noturīga, ilgtspējīga tradīcija gandrīz

gadsimta garumā ir: Dieva aicināšana ar Klusiet, jauni, klusiet, veci (un

Dieva durvju atvēršanu) / kami aicināšana ar keihicu (un duravu atdarīšanu);

dižruna ar Dainām / norito; ziedojums / mielasta veltīšana sākumā un

nokopšana beigās; kokļu un trīdekšņa vai čakana / koto un kagura-suzu vai

šakudžō u.c. skaņurīku pavadījums; šķiršanās ar Ar Dieviņu sanācām /

kami palaišana ar keihicu (un duravu aizdarīšanu).

21. Dievturu un šintō veļu mielastā (sarūpē vismaz maizi / rīsus, sāli, ūdeni

un miestiņu / sakē) dzīvie un mirušie, kopīgi ieturēdamies, cikliski atjauno

un stiprina savu dievišķo saikni ar senču paaudzēm.

22. Krustabās un vārddošanā bērnu uzņem saviešos — dzimtā, ciltī un tautā; diev-

turības pādes dīdīšanas analogs šintō ir bērna dancināšana, ko vieno riņķošana.

23. Vedībās līgava mirst kā vecāku meita, atdzimstot kā vīra sieva. Dievturībā

pāreja izpaužas mārtošanā, noņemot vainagu un uzsienot galvas autu, bet

šintō — balto tērpu nomainot pret sarkanu. Dievturībā dzimtas vieno

caur līdzināšanu un radu riņķošanu, šintō — caur biķeru ritu (arī dievturu

vedībās dod jauniem no viena kausa alu dzert).

24. Bedībās nelaiķis piepulcējas dzimtas senču pulkam kā dievišķs aizbildnis,

ko tver kā paaugstinājumu. Šintō pāreja izpaužas veļa pārnesē

(robežšķirtnes novilkšana — čavan saplēšanā), dievturībā — māla poda

saplēšanā, bet palicēju skumjas atvieglo pēdu izmīšana.

25. Visi pētītie dievturu un šintō rituāli cikliski atjauno un stiprina adeptu

saikni ar savas dzimtas, cilts un tautas senču paaudzēm.

Latvian Academy of Culture

Uģis Nastevičs

Latvian Dievturība and Japanese Shintō:

A Comparative Study of Rituals,

eir Sacred Space and Texts

Summary of the doctoral thesis

for the degree of Doctor in Philosophy (Ph.D.) in

eory of Culture, the subsection of

Music, Visual Arts, and Architecture

Rīga, 2021

 
CONTENTS 
 
Introduction................................................................................................................. 36 
1. Historical Dynamics, Tenets, and Symbolary ................................................... 49 
2. Sacred Space ............................................................................................................ 53 
3. Rituals and eir Texts .......................................................................................... 57 
Conclusions ................................................................................................................. 63 
Acknowledgements ................................................................................................. 101 
Appendix ................................................................................................................... 102 
Approbation ............................................................................................................. 110 
 
 
e  doctoral thesis,  developed  in the  Latvian Academy  of Culture (LKA), 
consists  of introduction,  three  chapters, conclusions,  list  of  references, and 
appendix. e thesis type  is a dissertation in  eory of Culture, a subeld of 
Music, Visual Arts and Architecture. Scientic advisor:  Ph.D.  Rūta 
Muktupāvela; reviewers: Dr. philol. Elita Saliņa and Dr. art. Zane Šiliņa (Latvian 
Academy of Culture), Dr. philol. Angelika Juško-Štekele (Rēzekne Academy of 
Technologies), Dr. philol. Gatis Ozoliņš (Institute of Literature, Folklore and 
Art  of  the  University  of  Latvia,  Daugavpils  University),  and  Dr.  art.  Ieva 
Pīgozne (Institute of Latvian History at the University of Latvia).  
 
e  defense  of  the  doctoral  thesis  takes  place  in  an  open  meeting  of  the 
Promotion Council of the Latvian Academy of Culture on December 10, 2021 
at 12:00 in Rīga, Ludzas Street 24. e doctoral thesis and its summary are avai-
lable at the Library of the Latvian Academy of Culture in Rīga, Ludzas Street 24. 
 
LKA Chairman of the Promotion Council Inga Pērkone-Redoviča 
Secretary of the Council Luīze Dakša 
 
 
 
© 2021 Uģis Nastevičs 
© 2021 Latvian Academy of Culture  

35

ABSTRACT

Regardless of globalization, consumerism, and the spread of universal

religions, which dilute the borders of nations and their peculiarity, there are

still communities committed to the preservation of their identity. e

spirituality, manifesting as the most compelling factor of the originality of a nation in

intercultural communication, comes to the fore. Similarities among Dievturība and

Shintō, shown by authors from several fields, evoke the principal research question:

What are the connecting factors underlying the similarities of the expression of

the sacred between two autochthonous religions — Dievturība and Shintō?

The aim of the doctoral thesis “Latvian Dievturība and Japanese Shintō: A

Comparative Study of Rituals, Their Sacred Space and Texts” is to comparatively

study the rituals, their sacred space, and texts of two autochthonous religions —

Latvian Dievturība and Japanese Shintō. Objectives of the research are: to structurize

terminology and typology of both religions; to identify the correlations in their

historical development and symbolary; to identify the correlations in the sacred

space of rituals, its development and components; and to compare the principles of

composition and use of the ritual texts. In contrast to former studies primarily done

from an etic approach, in this case each phenomenon is initially interpreted from an

emic perspective, i.e., of adepts of both Dievturība and Shintō, and only subsequently

a comparison from an etic perspective is employed. Qualitative methods applied in

the ethnological research are: participant observation, semi-structured in-depth

interview, focus group discussion with celebrants-experts, and content analysis of the

empirical data. The phenomenology of religion is chosen as the theoretical

framework. Among the variety of rituals, four have been studied comparatively: rites

of passage, i.e., namesgiving, wedding, and funeral, as rituals in the course of whose

changes in number of family occur, and a worship ritual as a general example of ritual

structure, particularly the ancestral feast as an expression of the cult of ancestors.

Furthermore, rituals to be studied have been mostly consolidated since the rise of

nationalism, i.e., the First Latvian National Awakening and the Meiji Restauration as

the Japanese National Awakening, within the last 150 years.

Keywords: Dievturi, ethnic religion, inculturation, Japan, Latvia, Latvian

life-wisdom, national religion, phenomenology of religion, religious persecution,

rites of passage, Shintoism.

36

INTRODUCTION

Unseen breakthrough of more than 50 newbuilt holy places of European

autochthonous religions has been witnessed within last 30 years, including the

Lokstene shrine consecrated in 2017 on an island in the Daugava River near

Klintaine, and the Svēte shrine near Jelgava, construction of which began the next

year. Latvian autochthonous religion — Dievturība, according to its adepts, is

the ‘national religion of Latvian life-wisdom’ (latviskās dzīvesziņas dievestība),

foundation of which is enshrined in the Constitution: “the identity of Latvia in

the European cultural space has been shaped by Latvian and Liv traditions,

Latvian folk wisdom, the Latvian language, universal human and Christian

values.” Latvian religion, as it unfolds in Latvian folksongs (Latvju Dainas) and

other folk traditions, is a natural religion nurtured by Latvians and developed

into Dievturība, which is embraced in Latvian folk wisdom, i.e., the body of

knowledge on Dievs (Latvian Deargod), the world emitted by Dievs, and its laws.

In a survey in 2018 “Latvian religion” was regarded autochthonically as

Dievturība and faith in Latvian deities by 60% of respondents, 29% argued the

irrelevance of the collocation, 8% stated syncretism being the case, and 3% inter-

preted it as Christianity. In a study on religious identity in 2016, 22% armed

their aliation to Christianity, 20% to Latvian religion (incl. 81% Dievturība,

9% Latvian folk wisdom, and 6% Latvianness), 4% to Paganism, 3% to other

religions, 1% wrote I believe in God, yet 50% deemed themselves non-aliated,

thus echoing with results of other religiosity surveys as well. Dievturi, continuing

to grow in number, take the rst place in terms of congregation members among

8 non-Christian religious unions registered in Latvia. Agita Misāne arms that

in many places of the world there do exist pre-Christian revival movements

congenial to Dievturība, yet hardly any of them may boast of such intellectual

inuence as Dievturība — a movement, active members of which have never

exceeded a thousand thus implying the Dievturu sadraudze to be characterized

as a marginal religious organization — enjoys in the society of Latvia; at the same

time ideas of Dievturi are supported by far more Latvians — not merely the mem-

bers of Dievturi organization. Dynamics of Latvian-like rites of passage and other

rituals prove their topicality — in 2016 on average there were 2 namesgivings,

5 weddings, 1 funeral, 2 purications, 2 sacred acts, 2 worship rituals weekly, and

37

1 initiation of youth fortnightly. Among the diversity of autochthonous religions

of the world, resemblance specically between Latvian Dievturība and Japanese

Shintō has been noticed by several Latvian and Japanese authors

1

of various elds.

With the growth of tourism between Latvia and Japan, in recent years the

number of publications in periodicals, travel programs, diaries, television, and

embassy events reciprocally introducing the traditional culture, including both

annual rites and rites of passage, has promoted intercultural competence. e

interaction