Konvencijas par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām nepieciešamība

Abstract

The current legal framework does not properly address the impact that transna­tional corporations have on human rights. In 2014, the UN Human Rights Council established an open-ended intergovernmental working group with a mandate to elaborate an international legally binding instrument to regulate the activities of transnational corporations and other business enter­prises. Yet this decision was strongly contested. This article outlines the main arguments for desirability of an international treaty on business and human rights and provides a response to some of the most common objections raised against the development of such legally binding instrument.

Full text

Starptautisko un Eiropas Savienības tiesību sekcija
97
Starptautisko un Eiropas Savienības
tiesību sekcija
KONVENCIJAS PAR UZŅĒMĒJDARBĪBU UN
CILVĒKTIESĪBĀM NEPIECIEŠAMĪBA
NECESSITY FOR A TREATY ON BUSINESS AND
HUMAN RIGHTS
Mārtiņš Birģelis, Mg. iur.
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants
Summary
e current legal framework does not properly address the impact that transna-
tional corporations have on human rights. In 2014, theUN Human Rights Council
established an open-ended intergovernmental working group with a mandate to
elaborate an international legally binding instrument to regulate the activities of
transnational corporations and other business enter prises. Yet this decision was
strongly contested. is article outlines the main arguments for desirability of
an international treaty on business and human rights and provides aresponse to
some of themost common objections raised against thedevelopment of such legally
binding instrument.
Atslēgvārdi: cilvēktiesības, transnacionālie uzņēmumi, starptautisks līgums par uzņē-
mējdarbību un cilvēktiesībām.
Keywords: human rights, transnational corporations, treaty on business and human
rights.
Ievads
Transnacionālajiem uzņēmumiem piešķirtās privilēģijas ir ļāvušas tiem
iemantot ievērojamu ekonomisku un politisku ietekmi.1 Vienlaikus ir augusi arī
to ietekme uz cilvēktiesībām.2 Uzņēmumi ir gan spējīgi veicināt cilvēktiesību
ievērošanu un iedzīvotāju labklājības līmeņa celšanu, gan nereti pārkāpj cilvēku
tiesības, tiecoties sasniegt savus ekonomiskos mērķus. Bupalas gāzes traģēdija
Indijā ir uzskatāms piemērs tam, ka transnacionālie uzņēmumi vispārīgi cenšas
izvairīties no jebkādas atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ir saistīta ar
to rīcību.3 Savukārt personas, kuras cietušas transnacionālo uzņēmumu darbību
1 Gill S., Cutler A. C. (eds.). New Constitutionalism and World Order. Cambridge: Cambridge
University Press, 2014; Muchlinski P. Multinational Enterprises and theLaw. 2nd ed. New York: Oxford
UniversityPress, 2007.
2 Baumann-Pauly D., Nolan J. Business and Human Rights: From Principles to Practice. New York:
Routledge, 2016, p.1.
3 Amnesty International. Clouds of Injustice: Bhopal Disaster 20 Years On. London: Amnesty Inter national
Publications, 2004.
https://doi.org/10.22364/juzk.79.09

98
TIESĪBAS UN TIESISKĀ VIDE MAINĪGOS APSTĀKĻOS
rezultātā, saskaras ar ievērojamiem šķēršļiem savu tiesību aizsardzībai.4 Tādēļ
tiek meklēti veidi, kā nodrošināt transnacionālo uzņēmumu darbības atbilstību
cilvēktiesību standartiem un padarīt cietušo iespējas aizstāvēt savas tiesības par
praktiski īstenojamām.5 Juridisks veids, kā to risināt, ir veikt izmaiņas tiesiskajā
regulējumā, kas šobrīd regulē uzņēmējdarbību, kā arī uzņēmumu pienākumus
un atbildību. Šādi grozījumi var tikt veikti nacionālā, reģionālā un starptautiskā
līmenī, kur, visticamāk, efektīvākais risinājums ietvertu izmaiņas visos līmeņos.
Viens no šādiem risinājumiem ir starptautiska līguma (konvencijas) izstrāde
uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā.
2006. gadā profesors Endrū Klepems (Andrew Clapham) skaidroja, ka šobrīd
valstīm ir maza interese izstrādāt jaunus starptautiskos līgumus, kas attiektos uz
cilvēktiesību pārkāpumiem, ko veikuši vai atbalstījuši transnacionālie uzņēmumi,
kā arī nešķiet, ka ANO cilvēktiesību uzraugošās institūcijas ir gatavas interpretēt
esošos ANO cilvēktiesību līgumus veidā, kas uzliek tiešus pienākumus nevalstis-
kiem veidojumiem (non-state actors) un indivīdiem. 6
2014.gadā jeb trīs gadus pēc tam, kad ANO Cilvēktiesību padome vienbalsīgi
pieņēma ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus (UNGP)7, tika
izveidota starpvaldību darba grupa (the open-ended intergovernmental working
group on transnational corporations and other business enterprises) [OEIGWG],
kurai tika uzticēta starptautiski saistoša instrumenta izstrāde, lai regulētu starp-
tautiskajās cilvēktiesībās transnacionālo uzņēmumu darbības.8 Tomēr atbalsts
šādas darba grupas izveidei visnotaļ nebija vienbalsīgs, 20 valstīm atbalstot,
14valstīm neatbalstot un 13 valstīm balsojumā atturoties.9
Lai gan profesors O. de Šuters (O. De Shutter) uzskata, ka politiskā šķelšanās
attiecībā uz OEIGWG izveidi patiesībā ir mazāk krasa, nekā to atspoguļo valstu
balsojuma rezultāts un tas primāri radies no kļūdaina priekšstata par šīs darba
grupas mērķiem,10 jānorāda, ka tas nav būtiski mazinājis diskusijas par to, vai
darba grupas izstrādātais instruments11 ir nepieciešams un vai tas gūs pietiekamu
valstu atbalstu. Šī raksta mērķis ir norādīt uz iemesliem, kādēļ šāds starptautisks
instruments uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā ir nepieciešams, un atspēkot
dažus no izplatītākajiem iebildumiem pret šāda in strumenta izstrādi.
4 Birģelis M. Šķēršļi piekļuvei tiesai Eiropas Savienībā lietās par transnacionālo uzņēmumu pieļautajiem cil-
vēktiesību pārkāpumiem. Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums.
Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 343.–349.lpp.
5 Birģelis M. Transnacionālo uzņēmumu ietekme uz cilvēktiesībām un centieni to regulēt. Jurista Vārds,
31.03.2020., Nr.13 (1123), 28.–31.lpp.
6 Clapham A. Human Rights Obligations of Non-State Actors. Oxford: Oxford University Press, 2006,
p.240.
7 Human Rights Council. Guiding Principles on Business and Human Rights: Implementing theUnited
Nations “Protect, Respect and Remedy” Framework. UN Doc A/HRC/17/31, 21 March 2011.
8 Human Rights Council. Elaboration of an International Legally Binding Instrument on Transnational
Corporations and other Business Enterprises with respect to Human Rights. UN Doc A/HRC/ 26/9,
14July 2014.
9 Ibid.
10 De Schutter O. Towards a New Treaty on Business and Human Rights. Business and Human Rights
Journal, 2015, Vol. 1 (1), p.43.
11 Tiesību zinātnieki profesors Duglas Kasels (Douglass Cassel) un profesore Anita Ramasastri (Anita Ra-
masastry) ir izstrādājuši detalizētu materiālu par to, kādi ir iespējamie scenāriji šāda līguma izstrādē, sk.:
Cassel D., Ramasastry A. White Paper: Options For aTreaty on Business and Human Rights. Notre Dame
Journal of International & Comparative Law, 2016, Vol. 6 (1).

Starptautisko un Eiropas Savienības tiesību sekcija
99
1. Potenciālie ieguvumi no starptautiska līguma uzņēmējdarbības un
cilvēktiesību jomā
Vēsturiski pienākumi cilvēktiesību jomā gulstas ekskluzīvi uz valstu pleciem.12
Taču šobrīd jau tiek vispārīgi atzīts, ka uzņēmumu rīcība var izraisīt cilvēktiesību
pārkāpumus un tie var būt arī līdzatbildīgi nodarījumos, ko veikuši valsts varas
institūcijas vai citas privātpersonas.13 Ņemot vērā, ka cilvēktiesības ir vērstas uz
cilvēka cieņas aizsardzību14 un to īstenošanu var ietekmēt arī citas privātperso-
nas, ir nepieciešams regulēt arī tādus pārkāpumus, kas nav tieši saistīti ar valsts
rīcību.15 Konkrēts pienākumu veids un apjoms var atšķirties, taču cilvēktiesību
pilnvērtīga īstenošana prasa šādu tiesību ievērošanu arī no citiem subjektiem,
tostarp uzņēmumiem. Tiesiskais ietvars, kas skar attiecības starp indivīdiem un
transnacionāliem uzņēmumiem, šobrīd efektīvi neregulē uzņēmumu atbildību par
to veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem.16 Attiecīgi starptautisks līgums primāri
ir nepieciešams, lai nodrošinātu personu cilvēktiesību ievērošanu atbilstoši cilvēka
cieņas principam.
Otrkārt, līdzšinējie juridiski nesaistošie dokumenti, kā UNGP, nav snieguši
nepieciešamo aizsardzību cilvēktiesību upuriem. Savukārt starptautiski saistošs
līgums vispārīgi norāda uz spēcīgāku apņemšanos un ir piemērotāks instruments
jaunu cilvēktiesību normu attīstībai, nekā tas ir nesaistošu instrumentu pieņemša-
nas gadījumā.17 Turklāt šādu līgumu ratikācija vispārīgi atstāj pozitīvu ietekmi uz
nacionālo tiesību sistēmu un vietējo politiku, veidojot cilvēktiesībām draudzīgāku
vidi.18 Tādējādi starptautisks līgums varētu novērst tos trūkumus, ko šobrīd nespēj
novērst juridiski nesaistoši instrumenti.
Treškārt, neatkarīgi no tā, vai starptautiskās tiesības tieši atzīst, ka uzņēmu-
miem ir pienākumi cilvēktiesību jomā, vai izvirza valstij prasību šādus pienāku-
mus uzņēmumiem noteikt nacionālajos tiesību aktos, ir būtiski radīt skaidrību par
šādu pienākumu veidu un apjomu. To var veicināt ne tikai šāda līguma izstrādes
process kā tāds, bet arī, ņemot piemēru no citiem starptautiskajiem cilvēktiesību
līgumiem, izveidojot īpašu institūciju, kas uzrauga šā starptautiskā līguma izpildi
un sniedz izvērstus skaidrojumus par līgumā ietvertajiem pienākumiem skaid-
rojošo ziņojumu veidā. Lai gan šādi skaidrojošie ziņojumi paši par sevi valstīm
nav saistoši, tie iegūst autoritatīvu raksturu, jo kompetence līguma uzraugošajai
institūcijai šādus skaidrojumus sniegt tieši vai netieši izriet no paša starptautiskā
12 Cassel D. Corporate Initiatives: A Second Human Rights Revolution? Fordham Int’l L. J., 1995, 19.
13 Ruggie J. Just Business: Multinational Corporations and Human Rights. USA: W. W. Norton & Company,
2013, chapter 1.
14 Gilabert P. Human Dignity and Human Rights. Oxford: Oxford University Press, 2018.
15 Ratner S. R. Corporations and Human Rights: A Theory of Legal Responsibility. Yale Law Journal, 2001,
111, p.472.
16 Kamminga M. T. Holding Multinational Corporations Accoutnable for human Rights Abuses: A C hallenge
for theEC. In: The EU and Human Rights. Oxford & New York: Oxford University Press, 1999.
17 Boyle A. Some Reflections on theRelationship of Treaties and Soft Law. International and Comparative
Law Quarterly, 1999, 48 (4), pp.903–904.
18 Simmons B. A. Mobilizing for Human Rights: International Law in Domestic Politics. Cambridge: Cam-
bridge University Press, 2009, p.154.

100
TIESĪBAS UN TIESISKĀ VIDE MAINĪGOS APSTĀKĻOS
līguma.19 Tādējādi saistoša cilvēktiesību līguma izveide varētu sekmēt cilvēktiesību
standartu, kā arī uzņēmumu un valstu pienākumu konkretizāciju.
Visbeidzot, starptautisks līgums, paredzot pienākumu valstīm izstrādāt
tiesisko regulējumu, kas īstenotu efektīvu kontroli pār uzņēmumu ietekmi uz cil-
vēktiesībām, būtu skaidrs vēstījums valstīm, ka katra no tām paredzēs konkrētus
minimālos standartus cilvēktiesību aizsardzībai no uzņēmumu radītiem cilvēk-
tiesību pārkāpumiem. Tādējādi valsts nebūtu pakļauta riskam zaudēt ārvalstu
investīcijas tikai tā iemesla dēļ, ka tās nacionālais regulējums paredz stingrākus
nosacījumus uzņēmējdarbības regulācijā nekā tās kaimiņvalstis. Starptautiski sais-
tošam līgumam ir potenciāls vismaz daļēji šādu risku mazināt.
2. Potenciālie iebildumi pret starptautiska līguma izstrādi
uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā
Iebildumi pret šāda starptautiska līguma izstrādi ir ne tik daudz juridiski,
cik drīzāk saistīti ar politiskiem un lietderības apsvērumiem. Viens no ievēro-
jamākajiem šāda starptautiska instrumenta kritiķiem ir profesors Džons Ragijs
(John Ruggie)20, kas vienlaikus ir UNGP izstrādātājs un publiski zināmākais to
aizstāvis. Profesora Dž. Ragija ieskatā, UNGP ir panākuši ievērojamu progresu
cilvēktiesību nodrošināšanā, savukārt cilvēktiesību aktīvistu un akadēmiķu aici-
nājumi pēc saistoša starptautiska dokumenta šobrīd ir solis atpakaļ stagnācijā,
kurā transnacionālo uzņēmumu regulējums atradās līdz UNGP pieņemšanai.21
Tālāk tiks īsumā apskatīti trīs izplatītākie publiski izskanējušie iebildumi pret
starptautiska līguma izstrādi.
2.1. Pārāk plašs regulējamo jautājumu loks
Profesors Ragijs norāda, ka ir pārāk plašs jautājumu loks, kas ir jānoregulē, lai
šāds līgums būtu lietderīgs.22 Turklāt jebkurš mēģinājums to darīt pats par sevi
prasītu tik augstu abstrakcijas līmeni, ka tādam līgumam būtu maza praktiska
19 Sk., piemēram, Keller H., Grover L. General Comments of theHuman Rights Committee and their legiti-
macy. In: Keller H., Ulfstein G. (eds.). UN Human Rights Treaty Bodies: Law and Legitimacy (Studies on
Human Rights Conventions). Cambridge: Cambridge University Press, 2012.
20 Ruggie J. Hierarchy or Ecosystem? Regulating Human Rights Risks of Multinational Enterprises.
In: Rodriguez-Garavito C. (eds.). Business and Human Rights: Beyond the End of the Beginning.
Globalization and Human Rights. Cambridge: Cambridge University Press, 2017, pp.11–45; Ruggie J.
A UN Business and Human Rights Treaty? 2014. Pieejams: https://media.business-humanrights.org/
media/documents/files/media/documents/ruggie-on-un-business-human-rights-treaty-jan-2014.pdf
[aplūkots 15.03.2021.]; Ruggie J. A UN Business and Human Rights Treaty Update. 2014. Pieejams: https://
media.business-humanrights.org/media/documents/les/media/documents/ruggie-un-business-human-
rights-treaty-update-1-may-2014.pdf [aplūkots 15.03.2021.]; Ruggie J. Treaty Road Not Travelled. 2008.
Pieejams: https://archive.globalpolicy.org/social-and-economic-policy/social-and-economic-policy-at-
the-un/un-and-business/32270-business-and-human-rights-treaty-road-not-travelled.html [aplūkots
15.03.2021.].
21 Ruggie J. 2017, pp.11–45.
22 Ruggie J. Quo Vadis? Unsolicited Advice to Business and Human Rights Treaty Sponsors. 2014. Pieejams:
https://www.ihrb.org/other/treaty-on-business-human-rights/quo-vadis-unsolicited-advice-to-business-
and-human-rights-treaty-sponsors#_edn15 [aplūkots 15.03.2021.].

Starptautisko un Eiropas Savienības tiesību sekcija
101
vērtība reāliem cilvēkiem, turklāt tam būtu liels potenciāls radīt negatīvu ietekmi
uz jebkādu turpmāku starptautisku regulējumu šajā jomā.23
Var piekrist, ka uzņēmējdarbības un cilvēktiesību mijiedarbība aptver
plašu jautājumu loku. Taču tas pats par sevi nevarētu būt šķērslis starptautiska
in strumenta izveidei. Turklāt līdzīgu argumentu varētu attiecināt arī uz paša
Dž. Ragija izstrādātajiem UNGP, kuri piedāvā aptvert visu uzņēmējdarbības un
cilvēktiesību jomu. Ir skaidrs, ka viens instruments pats par sevi tiešā veidā nespēs
noregulēt visus nepieciešamos problēmjautājumus, taču tas var piedāvāt tiesiskā
regulējuma ietvaru un kopīgus standartus, uz kuru pamata turpmākos jautājumus
risināt. Tas pēc būtības ir veids, kā starptautiskie līgumi cilvēktiesību jomā ir vei-
doti,– tie iezīmē vispārīgus principus, tiesības un pienākumus un tad vēlāk tiek
plašāk skaidroti un attīstīti paskaidrojošajos ziņojumos un uzraugot līgumu izpil-
di.24 Turklāt konkrētajā saistoša starptautiska līguma izstādes procesā nav nepie-
ciešams radīt tiesisko ietvaru pilnībā no jauna, jo jau šobrīd pastāv virkne nesais-
toša rakstura standartu un principu attiecībā uz uzņēmējdarbības un cilvēktiesību
jomu, kā arī vairākas starptautiskās cilvēktiesību institūcijas ir attīstījušas virkni
cilvēktiesību standartu, ko būtu iespējams pārņemt arī starptautiskajā līgumā, kas
regulētu uzņēmējdarbību un cilvēktiesības.
2.2. Cilvēktiesību aizsardzība līdz saistošā līguma pieņemšanai
Ņemot vērā, ka saistoša līguma izstrāde varētu aizņemt ilgu laiku, ir paustas
bažas, ka cilvēki, kuru cilvēktiesības ir pārkāptas, nevar gaidīt, kamēr šāds līgums
tiks izstrādāts un pieņemts, bet tiem ir nepieciešama vismaz zināma aizsardzība
jau šobrīd. Profesora Ragija ieskatā, šāds starptautiska līguma izstrādes process
varētu novērst uzmanību no pienākumu ieviest UNGP, kas jau šobrīd bauda vien-
balsīgu atbalstu ANO Cilvēktiesību padomē.25
Nevar noliegt, ka saistoša līguma izstrāde uzņēmējdarbības un cilvēktiesību
jomā aizņems laiku, ko citstarp apstiprina fakts, ka darba grupa šāda līgumaizstrā-
dei tika izveidota 2014.gadā, taču arvien norit debates par šāda lī gu ma saturu un
nepieciešamību. Tomēr arī šis apsvērums pats par sevi nevar kalpot par iemeslu
tam, lai šādu instrumentu neveidotu. Starptautisko cilvēktiesību dokumentu
izstrāde prasa laiku, diskusiju un neatlaidību26, taču bez šādu dokumentu izstrādes
ir stipri ierobežotas iespējas pilnveidot starptautisko regulējumu.
Turklāt arī pats starptautiskā līguma izstrādes process un tā laikā veiktās dis-
kusijas ir vērtība pati par sevi, pat ja noslēgumā konkrētais līgums netiek pieņemts.
Tas ļauj starptautiskā līmenī mērķtiecīgi apspriest uzņēmējdarbības ietekmi uz
cilvēktiesībām, izprast šķēršļus, ar ko saskaras cilvēktiesību upuri savu tiesību aiz-
sardzībā, un apzināt iespējamos risinājumus.
23 Ruggie J. Quo Vadis? Unsolicited Advice to Business and Human Rights Treaty Sponsors. 2014. Pieejams:
https://www.ihrb.org/other/treaty-on-business-human-rights/quo-vadis-unsolicited-advice-to-business-
and-human-rights-treaty-sponsors#_edn15 [aplūkots 15.03.2021.].
24 De Schutter O. The United Nations human rights treaties system. In: International Human Rights Law:
Cases, Materials, Commentary. Cambridge: Cambridge University Press, 2010, pp.791–854.
25 Ruggie J. Quo Vadis? Unsolicited Advice to Business and Human Rights Treaty Sponsors. 2014.
26 Skat., piemēram, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas tapšanas vēsturi politiskā un filozofiskā kontekstā:
Glendon M. A. A World Made New: Eleanor Roosevelt and theUniversal Declaration of Human Rights.
New York: Random House, 2001; Washburn J. The Negotiation of theRome Statute for theInter national
Criminal Court and International Lawmaking in the21st Century. Pace Int’l L. Rev., 1999, 11.

102
TIESĪBAS UN TIESISKĀ VIDE MAINĪGOS APSTĀKĻOS
Visbeidzot, arī starptautiskā līguma izstrādes process nenozīmē, ka šobrīd
plašu atzinību guvušie UNGP zaudē savu autoritāti. Gluži pretēji, starptautiska
līguma izstrādes process pats par sevi jau ir norāde uz to, ka UNGP ietvertie prin-
cipi ir pietiekami būtiski, lai tiem pēc būtības piešķirtu juridiski saistošu raksturu.
Mehānismi, kā ANO cilvēktiesību un transnacionālo uzņēmumu darba grupa
(working group on the issue of human rights and transnational corporations and
other business enterprises), kuras mandātā ietilpst UNGP ieviešanas veicināšana,
arvien turpina savu darbu, tādējādi jau šobrīd veicinot UNGP iesviešanas procesu
un līdz ar to sagatavojot piemērotu kontekstu, kurā šāda starptautiskā līguma pie-
ņemšana var būt iespējama.
2.3. Nepieciešamais valstu atbalsts starptautiska līguma pieņemšanai
Viena no bažām starptautiska līguma pieņemšanā ir valstu atbalsts. Profe-
sora Dž. Ragija ieskatā, starptautiska līguma izstrādes process noslēgsies vienā
no diviem veidiem. Proti, 1) līguma apspriešanas process ievelkas daudzu gadu
garumā un vēlāk tiek pārtraukts; 2) līgums tiek izstrādāts, taču tas tiek raticēts
šaurā atsevišķu valstu lokā, kurām nav izšķirošas ietekmes uz transnacionālo
uzņēmumu darbību.27
Tomēr arī šāda iebilduma bezierunu akceptēšana nozīmētu ignorēt prece-
dentus, piemēram, Starptautiskās Krimināltiesas izveidi28, kuros starptautiski
līgumi tiek pieņemti un atzīti, neskatoties uz sākotnējās vienprātības trūkumu.
Apstāklis, ka sākotnēji šāda līguma izstrāde neguva vienbalsīgu atbalstu, neno-
zīmē, ka šāds atbalsts ar laiku netiks rasts, it sevišķi ņemot vērā pilsoniskās
sabiedrības centienus šādu atbalstu veicināt.
Turklāt šāda līguma izstrādei varētu būt pozitīva ietekme arī gadījumā, ja
valstis šādu līgumu tomēr neraticē. Piemēram, ja starptautiskais līgums ietver
juridiski saistošu uzņēmumu pienākumu novērtēt ietekmi uz cilvēktiesībām, tad
šādu pienākumu varētu izmantot, lai iztulkotu uzņēmumu rūpības pienākuma
saturu katrā konkrētajā gadījumā.29 Līdzīgi arī nacionālās cilvēktiesību institū-
cijas un nevalstiskais sektors varētu izstrādāt vadlīnijas uzņēmumiem, ietverot
atsauces uz šādu pienākumu un tā saturu.
27 Ruggie J. Life in theGlobal Public Domain: Response to Commentaries on theUN Guiding Principles
and the Proposed Treaty on Business and Human Rights. 2015. Pieejams:http://dx.doi.org/10.2139/
ssrn.2554726 [aplūkots 15.03.2021.]; Ruggie J. Get Real, or We’ll Get Nothing: Reflections on theFirst
Session of theIntergovernmental Working Group on aBusiness & Human Rights Treaty. 2015. Pieejams:
https://www.business-humanrights.org/en/blog/get-real-or-well-get-nothing-reflections-on-the-first-
session-of-the-intergovernmental-working-group-on-a-business-and-human-rights-treaty/ [aplūkots
15.03.2021.].
28 Benedetti F., Washburn J. Drafting theInternational Criminal Court Treaty: Two Years to Rome and
an Afterword on the Rome Diplomatic Conference. Global Governance, 1999, 5 (1); Washburn J.
The Negotiation of the Rome Statute for theInternational Criminal Court and International Lawma-
king in the21st Century. Pace Int’l L. Rev., 1999, 11.
29 Cassel D. Outlining theCase for aCommon Law Duty of Care of Business to Exercise Human Rights
Due Diligence. Business and Human Rights Journal, 2016, 1 (2).

Starptautisko un Eiropas Savienības tiesību sekcija
103
Kopsavilkums
1. Starptautisks instruments uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā ir nepiecie-
šams, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu atbilstoši cilvēka cieņas prin-
cipam, novērstu tos trūkumus, ko šobrīd nespēj novērst juridiski nesaistoši
instrumenti, kā arī sekmētu cilvēktiesību standartu, uzņēmumu un valstu
pienākumu konkretizāciju. Saistošs starptautisks līgums noteiktu vismaz
minimālos standartus visām dalībvalstīm, tādējādi valstu risks zaudēt ārval-
stu investīcijas tikai tā iemesla dēļ, ka to nacionālais regulējums paredz stin-
grākus nosacījumus uzņēmējdarbības regulācijā nekā to kaimiņvalstis, tiktu
samazināts.
2. Argumenti par šāda starptautiska instrumenta pārlieku plašo tvērumu, iespē-
jami ilgo izstrādes procesu un potenciāli zemo valstu atbalstu paši par sevi nav
pietiekami, lai rastos pamatotas šaubas par tā nepieciešamību. Šie iebildumi ir
vai nu vienlīdz aktuāli jebkura starptautiska līguma izstrādē, vai arī novēršami
pašā izstrādes procesā.