VISUAL STREET ART: MESSAGES OF RIGA STENCIL GRAFFITI

Abstract

The modern urban space is inevitably the site of different striking messages from advertisement to graffiti. The last are used as an alternative medium of subculture, even if majority of the public fails to notice it or else interprets it, contrary to culture’s ordered world of meanings, as chaotic “dirt” more closely related to nature than culture. The discourse of messages found in the public space - on the façades of surfaces forming urban space, can be interpreted in a countercultural code and is for the subculture of graffiti itself, a battle taking place for the aesthetization of the public space. This is the answer provided by the rebellious sons to the “fathers of the city”, who possess money and power with which to design urban public space using architectural means. The generation of sons, who are excluded from this real estate discourse due to a lack of means, put into play the only thing they own, i.e. their body, which they subject to the danger of imprisonment, because graffiti is an illegal activity, which in legal terms is interpreted as vandalism, a view that also prevails within the mass media. In this paper we analyze the meaning of visual messages of Riga stencil graffiti using social semiotics' methodology (Kress & Leewen, 1996; Jewitt & Oyama, 2004). We find that the utilization of the street as an alternative and independent medium in the form of civil disobedience manifested through the translation of radical political ideas, thus to a certain extent performing the work of propaganda, is an example of creative idealism.

Full text

SOCIETY. INTEGRATION. EDUCATION
Proceedings of the International Scientific Conference. Volume V, May 22th -23th, 2020. 694-705
© Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2020
http://dx.doi.org/10.17770/sie2020vol5.4807
VIZUĀLĀ IELU MĀKSLA: RĪGAS STENSILU
GRAFITI VĒSTĪJUMI
Visual Street Art: Messages of Riga Stencil Graffiti
Normunds Kozlovs
Rīga Stradiņš University, Latvia
Ilva Skulte
Rīga Stradiņš University, Latvia
Abstract. The modern urban space is inevitably the site of different striking messages from
advertisement to graffiti. The last are used as an alternative medium of subculture, even if
majority of the public fails to notice it or else interprets it, contrary to culture’s ordered world
of meanings, as chaotic “dirt” more closely related to nature than culture. The discourse of
messages found in the public space - on the façades of surfaces forming urban space, can be
interpreted in a countercultural code and is for the subculture of graffiti itself, a battle taking
place for the aesthetization of the public space. This is the answer provided by the rebellious
sons to the “fathers of the city”, who possess money and power with which to design urban
public space using architectural means. The generation of sons, who are excluded from this
real estate discourse due to a lack of means, put into play the only thing they own, i.e. their
body, which they subject to the danger of imprisonment, because graffiti is an illegal activity,
which in legal terms is interpreted as vandalism, a view that also prevails within the mass
media. In this paper we analyze the meaning of visual messages of Riga stencil graffiti using
social semiotics' methodology (Kress & Leewen, 1996; Jewitt & Oyama, 2004). We find that
the utilization of the street as an alternative and independent medium in the form of civil
disobedience manifested through the translation of radical political ideas, thus to a certain
extent performing the work of propaganda, is an example of creative idealism.
Keywords: graffiti, ideology, social semiotics, subculture, visual messages.
Ievads
Introduction
Ielu mākslas, tostarp stensilu grafiti, vēstījumiem piemīt sociālkritiskais
potenciāls. Tie reprezentē publiskās komunikācijas pamatstrāvojuma
tradicionālajos masu medijos nepārstāvēto sociālo strāvojumu un subkultūru
daudzveidību, kas ir maz teorētiski pētīta, lai gan ir, iespējams, tiešākā,
sensitīvākā un atvērtākā platforma zāles sakņu (grassroots) ideju formēšanai un
paušanai, kā arī jaunu zīmju sistēmu un mediju aprobēšanai. Tomēr tas netiek
pamanīts, jo marginālajās, ielumākslas izpausmēs - jauneklīgā simboliskā dumpja

Kozlovs & Skulte, 2020. Vizuālā ielu māksla: Rīgas stensilu grafiti vēstījumi
695
jeb protesta, t.i. kontrkultūras ideoloģijas balstītajos vēstījumos ne pētnieki, ne
tradicionālie masu mediji, ne plašāk- šo mediju auditorija un publisko telpu
apdzīvojošā publika - pietiekami neiedziļinās grafiti vēstījumos kā būtiskā kritikā
par esošo lietu stāvokli mūsdienu sabiedrībā. Šīs kritikas vizuāli materiālās zīmes
kontrkultūras semiozes ciklā tiek pieradinātas kooptācijas procesā un no ielu
aprites nereti nonāk komerciālās mākslas industrijas un populārās kultūras apritē,
zaudējot savu kritisko nozīmi, respektīvi, semiotiski runājot, apzīmētā
sociālkritiskajam elementam nomainoties uz dekoratīvo, peļņu nesošo. Šajā
rakstā, izmantojot sociāli semiotisko pieeju vizuālajiem vēstījumiem (Kress &
Leewen, 1996; Jewitt & Oyama, 2004) analizēti Rīgas urbānajā telpā atrodamie
stensilu tehnikā veidoto grafiti vizuālie vēstījumi, lai izprastu, kādus kontrkultūras
elementus satur tajos ietvertās zīmes un kādu ideoloģisko skatījumu uz pasauli šie
vēstījumi piedāvā. Grafiti stensilu vēstījumi uztverti kā svarīgs avots sabiedrības
alternatīvo un prethegemonijas viedokļu veidošanā un nostiprināšanā.
Tomēr šīm stensilu tehnikā transmitētamām dumpīguma zīmēm ir iespēja
pastāstīt savu stāstu par pilsētu un sabiedrību. Identificēt ielu mākslā sniegtos
ziņojumus (šoreiz: stensilu graffiti tehnikā radītos Rīgā) un atšifrēt ziņojumu
nozīmes (gan vizuālās, gan lingvistiskās zīmes), kā arī interpretēt šīs nozīmes
kontr-ideoloģiskās mijiedarbības kontekstā ir trīs galvenie mērķi. Šajā rakstā tas
tiek darīts, lai sasniegtu pētījumu galveno mērķi - izprastu kontrkultūras semiozi
Rīgas pilsētas ielu kultūrā. Kontrkultūras semioze ir nozīmīga tās paaudžu maiņas
kontekstā Latvijas sociālo procesu analīzes un politikas veidošanas laikā, pēc
zīmīga sociālās pārmaiņas nesošaprecedenta, kad globālās kultūras / kontrkultūras
dialektiskās pretstatu sadursmes un vienības perturbācijas jau 1960. un 70. gados
ir strukturējušas plaukstošās Rietumu demokrātijas sabiedrības virzienā uz
sistēmisku atvērtību un sociālo samierināšanu.
Latvijas ielu māksla komunikācijas zinātnē nav plaši izpētīta tēma. Bez
Policijas akadēmijas veiktajiem Latvijas ielu mākslas pētījumiem, kas grafiti
uztver kā “vandālismu” (Boluža, 2013.), Latvijas ielu mākslai veltītu zinātnisko
publikāciju praktiski nebija (mediju eseistika vai dokumentēšana attēlu formātā
neskaitās). Vienīgais izņēmums ir nesenā Latvijas Kultūras akadēmijas pagājušā
gada publikācija “Kultūras krustceles” (CULTURAL CROSSROADS, Latvijas
Kultūras akadēmija, 2019.), kurā ir vieta ielu mākslas un grafiti izpētei. Ielu
mākslai veltītos mikro-pētījumus pārsvarā radījuši studenti, kur latviešu grafiti
galvenokārt tiek pētīti caur ielu mākslas konservēšanas prizmu, izmantojot
dažādus dokumentācijas formātus, galvenokārt vietējo fotomākslinieku veidotus,
vai arī pavisam neadekvāti dīvainā kontekstā (ņemot vērā graffiti subkultūras
izteikto anonimitāti)- ar autorību un autortiesību likumdošanu saistītā kontekstā
(Kultūras akadēmija, 2019. gads). Trafaretu grafiti ar to kontrkultūras
vēstījumiem diemžēl neietilpa šo pētījumu intereses lokā. Savukārt, mūsu
pētījums atrodas starp izpētes Scillu un Haribdu: vai nu pētīt stensilus

SOCIETY. INTEGRATION. EDUCATION
Proceedings of the International Scientific Conference. Volume V, May 22th -23th, 2020. 694-705
696
1. Vandālisma administratīvā juridiskā statusa kontekstā vai 2. Māksliniecisku
prakšu aprakstā: proti, fokusā ir ideoloģiski vēstījumi, kurus var izpētīt
komunikācijas un kultūras studiju paradigmā līdz ar semiotisku pieeju
subkultūrām un kurus var veikt partikulāros medijos tādās jomās kā: fan-zīni
(zines), uzlīmes, T-kreklu dizains utt. Mēs izvēlamies specifisko trafaretu grafiti,
t.i. stensilu empīrisko materiālu, kurš uzplauka ekonomiskās krīzes gados Latvijā
2007. – 2009. gadā un joprojām ir par laimi saglabājies, kā elektroniski
dokumentēts diezgan visaptverošajā tiešsaistes datu bāzes formātā, kas ir
Džeremija Smēdes kolekcionētie fotoattēli ar Rīgas vai citu Latvijas vietu
stensiliem. Attēli tika savākti anonīmi un kolektīvi, iekļaujot arī dotā pētījuma
autoru brīvprātīgo darbu, turklāt- bez reģistrācijas datuma vai precīzākas
atrašanās vietas fiksēšanas. Šī unikālā kolekcija ir pieejama tīmekļa vietnē:
jeremy.lv/stencils.
Faktiski nav atzīta vai klasiska teorētiskā ietvara pētījumiem par
kontrkultūras ideoloģiskajiem vēstījumiem grafiti vai īpaši stensilu ietvaros. Bet
ir daži svarīgi pētījumi, kas koncentrējas uz grafiti subkultūrālo dimensiju. No
tiem mēs varam ieteikt jauno un perspektīvo pētnieku ar korekti veikto simbolisko
grafiti kodu analīzi, kurai, ir novērojams potenciāls pāraugt visaptverošajā teorijā
(Lannert, 2015). Pastāv arī savā ziņā unikāla teorētiskā grāmata šajā jomā (ja
neskaita seno hellēņu grafiti pētījumus) ar specializāciju ideoloģijas kontekstā ļoti
specifiskā tēmā no Austrumeiropas pētījumu sērijas, kas aptver postsociālisma
politiskos vēstījumus un publicēta tieši 2019. gadā: (Velikonja, 2019).
Kontrkultūras semioze ir nozīmīga tēma paaudžu nomaiņas kontekstā
sociālo procesu analīzē un politikas veidošanā Latvijā, jo attīstoties Rietumu
demokrātijas virzienā, jāņem vērā, ka 60.-70to gadu mijā kultūras/kontrkultūras
dialektiskā pretstatu cīņa un vienība jau strukturējusi labklājīgo rietumu
demokrātiju sabiedrības atvērtības un sociālās iesaistes sistēmas nodrošināšanā.
Kā pētījuma vispārīgais princips tiek izmantota vizuālās mākslas semiotikas
un kultūrstudiju (angl. Cultural studies) ietvaros veidojusies pieeja, tādējādi par
izpētes pamatobjektiem kļūst kultūras loģika un noteiktu sabiedrības grupu
jēgveidojošās kultūrsemiozes aktivitātes, kas iedibina kolektīvo identitāšu
diferenciāciju un kultūrdaudzveidību uz globalizēti unificējošās masu kultūras,
jeb popkultūras fona. Šī pieeja liek fokusēties uz vizuālajos vēstījumos
izmantotajiem semiotiskajiem resursiem un to sistēmu tīkliem, kas ietver
reprezentācijas formu, kompozīciju, tēlus un objektus, fokusu, attiecības starp tēlu
un skatītāju utt. (Jewitt & Oyama, 2004), ņemot vērā arī veidoto vizuālo diskursu,
kur zīmju nozīmes nav lasāmas ārpus sociālā konteksta.
Kontrkultūras ideoloģijas tematiskā daudzveidība visuzskatāmāk parādās
alternatīvo mediju telpā. Piemēram, runājot par semiotiskās partizāndarbības
grafiti paveidu- stensiliem, kā noteiktas sociāl-kritiskas ideoloģijas nesējiem, kur
vizuālā un lakoniskā formā manifestējas galvenās kontrkulturālās ideoloģijas

Kozlovs & Skulte, 2020. Vizuālā ielu māksla: Rīgas stensilu grafiti vēstījumi
697
tēmas, mēs nonākam interdisciplināras izpētes perspektīvā vairāku akadēmisku
problemātiku sadures punktā, kur trīs galvenie tematiskie bloki ir subkulturālā
identitāte, radošā pašizpausmes enerģētika un kritiskais ielu mākslas vektora
izvērsums, ko nosacīti var dēvēt par semiotisko dumpīgumu (t.i. ar sacelšanos ar
zīmju- simbolu palīdzību).
Ričards Senets apraksta publiskās telpas transformāciju filozofiskā
griezumā, (savukārt Latvijas situācijas analīzi mākslinieka kā aktīva publiskās
telpas transformatora sociālās lomas kontekstā skatīt LMC publikācijas (Kozlovs,
2004; 2005).
Grafiti subkultūras gadījumā noris cīņa par publiskās telpas estetizāciju. Tā
ir dumpīgo dēlu atbilde “pilsētas tēviem”, kuriem ir nauda un vara, lai dizainētu
urbāno publisko telpu ar arhitektūras līdzekļiem. Dēlu paaudze, kura līdzekļu
trūkuma dēļ ir deprivēta no šī nekustamo īpašumu diskursa, liek uz spēles vienīgo,
kas viņiem pieder- savu ķermeni pakļaujot to apcietināšanas briesmām, jo stensili
tāpat kā visi grafiti ir nelegāla aktivitāte, kas juridiskos terminos tiek traktēta kā
vandālisms. Arī masu medijos nereti prevalē tieši šāds skatījums.
Stensilu vizualitāte ir nevardarbīgs protests, kura teorētiskā bāze ir Henrija
Deivida Toro (Thoreau) traktāts par “pilsonisko nepakļaušanos”, kas ir iegājis
politiskās un sociālās filozofijas antoloģijās (Toro, [1854] 2004).
Pati laikmetīgā protesta tradīcija, jeb “postmodernā politika” (Routledge, 1997)
ir tendēta uz politikas “estetizāciju”, ja paraugāmies uz anti-globālisma
karnevāliskajām aktivitātēm. Savukārt stensilos parādās ielu mākslas vizuālā
dimensija kontrkulturāli lādētos vēstījumos, kas arī nonāk mūsu izpētes lokā.
Arī reklāma un citas komercinstitūcijas seko laikmeta garam līdzi, jo sevišķi
tās, kurām mārketinga stratēģiju mērķa grupa ir jaunatne. Komercorganizācijas
pamazām cenšās apgūt stensilu tehniku korporatīvo produktu reklāmai. Tādējādi
noris kontrkultūras kooptācijas un komercializācijas process.
Žans Bodrijārs, runājot par naivajām pilsētas geto ielu sienu freskām,
apgalvo, ka “šī kontrkultūra nebūt nav andergraundam piederoša” (Baudrillard,
2000, p. 164). Aprakstot turpat to, kā laukā no geto grafiti 1972. gadā ielaužās
Ņujorkas centrā, Ž. Bodrijārs raksta: “Patiesi, apbrīnojami redzēt, kā viss tas
appludina kvadrātiski-bināro pilsēta ainavu, pār kuru paceļās divi glāžaini-
alumīniskie World Trade Center torņi, šīs sistēmas varenības nepieejamās
superzīmes.” Tādejādi notikums, kas iniciē “kara pret terorismu” sākumu- dvīņu
torņu uzspridzināšana ierakstās precīzi Ž. Bodrijāra simboliskās apmaiņas un
“sacelšanās ar zīmju palīdzību” zīmes politiskās ekonomijas teorētiskajā modelī.
Šeit būtisks ir tribālisms: “grafiti atkal no jauna pārvērš pilsētas sienas un urbāno
pilsētas telpu par ķermeni, līdzīgi kā pirmatnējām ciltīm tetovējums līdztekus
citām rituālām zīmēm “padara ķermeni par ķermeni/simboliskās apmaiņas
materiālu” (Baudrillard, 2000, p. 163). Paralēli tam Bodrijārs uzsver grafiti
erotismu: “to grafika atgādina bērnu perversīvo polimorfismu, kas ignorē cilvēku

SOCIETY. INTEGRATION. EDUCATION
Proceedings of the International Scientific Conference. Volume V, May 22th -23th, 2020. 694-705
698
dzimumatšķirības un erogēno zonu norobežošanu” (Baudrillard, 2000, p. 163).
Pilsēttelpas pētnieks Anrī Lefebrs apskata situāciju psihoanalītiskā
griezumā: “Varbūt galvenais sociālās telpas balsts ir aizliegtais: noklusētība
saziņās starp sabiedrības locekļiem, plaisa starp tiem, ķermeniska un garīga,
apmaiņas grūtības, to nepastarpinātāko saikņu atvienošana (bērna attiecības ar
māti) un viņu pašu ķermeniskums - ar nākamo (vienmēr nepilnīgāku) šo saikņu
atjaunošana noteiktā “vidē”, virkne lokusu, kuru īpatnību nosaka aizliegumi un
priekšraksti” (Lefebvre, 2015, p. 49).
Zīmīgi, ka grafiti autors ne tikai oponē, atklāti saceļoties pret aizliegto, bet
rīkojas ar zīmēm meistarīgi un gudri – bieži kā sava veida ironiskais intelektuālis –
koncepts, ko Ričards Rortijs ievieš savā „Nejaušībā, ironijā un solidaritātē”,
aprakstot personu, kura atbilst laikmeta garam, būdama vienmēr gatava atzīt sava
pasauli skaidrojošā vārdukrājuma aprobežotību. Arī Klēra Kolbruka pētījumā
„Ironija” atzīmē, ka jau romantiķiem „ironija darbojas drīzāk kā eksistences stils,
nekā retoriska figūra. Ironija romantiķiem bija vienīgais patiesais dzīves mods”
(Colebrook, 2004, 52).
Valentīna Vološinova klasiskajā darbā „Marksisms un lingvistiskā
filozofija” zīme ir materiāla, savukārt, semiotiskā īstenība ir pilnībā monistiski
objektīva un izpētei pakļauta (zīmes radītie efekti, reakcijas un detonētas jaunās
zīmes sociālā vidē (Voloshinov, 1930). Taču Vološinova kļūda ir uzskatīt, ka šī
vide ir viendabīga. Patiesībā nepazīstamā zīme (savējiem - subkultūrai
piederīgiem, slepeno kodu pārzinātāju kopienai) rada apdraudējumu, un tā ir
jāieraksta pazīstamo zīmju rindā kā dabas nevis kultūras sastāvdaļa- grafiti
mālējumi uz sienām kā netīrība, lieta ne savā vietā.
Pētījuma rezultāti
Results of the research
Rīgas ielu stensilu grafiti pētījums parāda, ka autori darbos nereti paši
ielikuši pārdomas par savu darbību un savu identitāti iepretim sabiedrības
vairākumam, ko, uz ideoloģisko pozīciju raugoties veido vēstījumu auditorija -
urbānās telpas publika. Tie ir darbi, kur attēlots grafiti veidotājs darbībā, ar
raksturīgo atribūtiku un izteiksmīgiem žestiem, izmantojot attēlu kompozīciju un
sociālo kontaktu (acu skatiens, tā leņķis), lai veidotu mijiedarbību ar skatītāju un
piešķirtu savam vēstījumam jēgu (pievērst uzmanību stensilu vēstījumiem kā kaut
kam jēgietilpīgam ir grūti augstāk minēto iemeslu dēļ).
Piemēram, 1. attēlā parādīta stensila autora pašreference - ielu mākslinieks
attēlots respiratorā, kas norobežo viņu no skatītāja un sabiedrības kopumā (vidū
un pa labi), darbībā (pa kreisi, pa labi) ar frontāli izstieptu pulverizatora baloniņu,
kas tēmē skatītāja sejā (pa labi), un tādējādi ne tikai uzrunāt skatītāju
(kompozīcijas vidū, pretī paceltā roka ar šādu nozīmi nereti izmantota arī

Kozlovs & Skulte, 2020. Vizuālā ielu māksla: Rīgas stensilu grafiti vēstījumi
699
reklāmās un propagandas līdzekļos), bet arī satrauc, ietverot cīņas un pretdarbības
konotācijas.
Jauniešu kontrkultūra pēc definīcijas ir “opozīcija tehnokrātiskai
sabiedrībai” (Roszak, 1969).
1.attēls. Vēstījumi, kas reprezentē ielu mākslinieka pašreferenci
Figure 1 Stencils representing self reference of the street artist
([Pictures accessed 30 October 2019]. Access through Internet: jeremy.lv/stencils)
2.attēls. Prettehnokrātiskie motīvi
Figure 2 Antitechnocratic motives
([Pictures accessed 30 October 2019]. Access through Internet: jeremy.lv/stencils)
Tehnokrātijas kritika - industriāli atsvešinātā mašīnapkalpojošo rūpestu
darba darītājam arī galva tiek ar mašīnas roku skrūvējot normalizēta.
Freidomarksiskā Frankfurtes skolas inspirētā kontrkulturālā kritika tehnokrātiskai
sabiedrībai, kur dabas pakļaušana transformējas cilvēka pakļaušanā un
manipulācijā. Šī neviennozīmīgā saikne ar tehnoloģiju pasauli ļāva attīstīties tāda
žanra kā kiberpanka (cyber-punk) literatūrai un estētikai vai jaunajiem medijiem
piederošai “haktīvisma” (Jordan, 2002) ētikai kā informācijas sabiedrības ēras
kontrkultūras formai.
Kiberpanks (cyber punk) ir tehnoloģiskā futūrisma estētika, kurā
kibernetizācijas nākotne paver neredzētu apmēru cilvēkbrīvības ierobežošanā; un
stensilu formā (3. att.) ielu mākslas vēstīju autori uzsver turpinošos cīņu pret to.

SOCIETY. INTEGRATION. EDUCATION
Proceedings of the International Scientific Conference. Volume V, May 22th -23th, 2020. 694-705
700
3.attēls. Kiberpanka motīvi
Figure 3 Cyber-punk motives
([Pictures accessed 30 October 2019]. Access through Internet: jeremy.lv/stencils)
Šeit jāatzīmē “Apple'' kompānijas un personālo datoru (PC) radītāju saistība
ar kontrkultūru (Markoff, 2005; Turner, 2006). Personālā datorā tiek realizēts, gan
pervertētā veidā, senākais kreisās idejas sapnis par darba un izklaides saplūšanu.
Tātad stensila vizuālais stils ir mērķtiecīgs semiotisko resursu izmantojums, lai
atsauktos uz šo priekšvēsturi, tiesa, kritiski ironiski, jo attēla centrālais tēls vemj
podā (4. att.).
4.attēls. Agrīnās datorgrafikas stilizācijas kritiski ironisks izmantojums
Figure 4 Critical and ironic usage of vintage pixel art stylization
([Pictures accessed 30 October 2019]. Access through Internet: jeremy.lv/stencils)
Kontrkultūra kā simboliskais dumpis pret tehnokrātisko/atsvešināto
sabiedrību un tā metamorfozes radītās metastāzes semiozes procesā rada ētiskuma
problēmu pašā dumpīgumā un tā simboliskajā/nevardarbīgajā raksturā, kur (ne
vienmēr [piem. hipiju peace&love] intencionāls) ir draudīgums, t.i. pretenzija uz
telpas aizņemšanu (grafiti), īpašuma kā privātuma apskādēšana.

Kozlovs & Skulte, 2020. Vizuālā ielu māksla: Rīgas stensilu grafiti vēstījumi
701
5.attēls. Subversija patērēšanas kritikā
Figure 5 Subversion in the criticism of consumerism
([Pictures accessed 30 October 2019]. Access through Internet: jeremy.lv/stencils)
Visvairāk kritikas tomēr ir vērsts pret patērētājsabiedrības praksēm, normām
un patērniecisko domāšanu. 5. attēlā redzams, kā vēstījumu autori izmanto
ierastas formas un zīmes, kas saistītas ar pirkšanu un parēšanu, kā globāli zīmoli,
lai subversīvi ieliktu tajās citu, kritisku nodzīmi. Lai fiksētu vizuālajos vēstījumos
ietverto nozīmi, izmantoti saukļi «Don't think just buy it!» (Nedomā - tikai pērc!)
Attēlotie cilvēciņi izlauž svītrkoda restes, lai izmuktu. Citā attēlā uzsaukums
pavēl: «Pērc vai mirsti!» Tiek apspēlēts «Nike» zīmola logo, uz kura uzdurts
cilvēks, un ironiski, pat ciniski izskan kompānijas sauklis «Just do it!» (Tikai dari
to!) Šis zīmols izvēlēts aktīvistu kampaņā pret kompānijas izmantoto bērnu darba
nežēlīgu ekspluatāciju Āzijā peļņas palielināšanai. Kokakolas raksturīgā pudele,
kā globalizācijas simbols un kritika par šī zīmola dzēriena apšaubāmo
uzturvērtību - indes simbols “jautrais rodžers”.
Par nozīmīgu apzīmējamo kontrkultūras ideoloģiskajā uzstādījumā kļūst
plaisa – starp darbu un kapitālu, strādniekiem un eliti, tehniku un cilvēcisko,
kultūru un dabu.
6.attēls. Vizuālas pretrunas kā plaisa
Figure 6 Visual contradictions as gap
([Pictures accessed 30 October 2019]. Access through Internet: jeremy.lv/stencils)
Piemēram, 6. attēlā (pa kreisi) kliedzošas sejas daļa (atsauce uz Edvarda
Munka gleznu) ir pretrunā ar attēlošanai izmantoto transformatoru kasti, pie tam
seja ir spermatozoīdu visaptverošā iebrukumā – tādējādi plaisa ierakstās urbānās
estētikas struktūrā kā pārrāvums, īssavienojums. Savukārt, roratslēga (vidū) ar
iestrādātu dzirkstošu burbuļu kokteiļglāzi ilustrē proletārisko dzīvi ar industriālu,

SOCIETY. INTEGRATION. EDUCATION
Proceedings of the International Scientific Conference. Volume V, May 22th -23th, 2020. 694-705
702
atsvešinātu darbu un buržuāzisku izklaidi, bet boksēšanās pozā no
elektrotransformatora kastes “iznirst” cīņai gatavs siluets (pa labi) - negaidītu
draudu motīvs. Dabiskā haoss, kurš jebkurā brīdī var ielauzties sakārtotajā
kultūras nozīmju pasaulē un izgrūst no psihiskā līdzsvara.
Grafiti (tostarp stensili) mājo pilsētas fasāžu telpā. Vērotājam no malas rodas
likumsakarīgs jautājums: kāpēc kādam tīro fasādi padarīt neglītu izkropļojot ar
grafiti? Tam var būt vairākas atbildes: 1. Tāpat kā rakstniekam balta lapa vai
neornamentēts ar tetovējumu ķermenis, tīra, nokrāsota fasāde ir nepabeigta un līdz
ar to nepilnīga. 2. Svaigi remontētā fasāde - tas ir naudas varas provocējošs
simbols pret ko jāiestājas tiem, kas nevar izteikties naudas valodā vai kā citādi
publiskajā telpā, tiem (kontrkultūras ideoloģiju pārstāvošiem jaunatnes
subkulturālo formējumu locekļiem), kas nemāk un/vai negrib runāt varas
akceptētā diskursā (skat. Burdjē aprakstīto lingvistisko tirgu (Bourdieu, 1991).
3. Skaistais/tīrais tiek atpazīts, kā maldus nesošs viltīgs buržuāziskas harmonijas
apsolījums - tam jāpretstata trauksmi nesošs haosa vēstnesis- pretspara simbols
(līdzīgi, skat., Dika Hebdidža metaforu par subkultūru komunikāciju kā “troksni”
(Hebdige, 1976). 4. Savas teritorijas iezīmēšana - piesavināšanās. 5. Pretējs Nr.1.:
grafiti autori grib atrasties un telpu atgriezt tapšanas procesa stāvoklī, negrib
“balto pārkrāsot melnu” (kā pabeigtie, statiskie komerc-grafiti), bet grib atrasties
starpā- lūzumā (skat. Deridā gramatoloģiju par rakstību un atšķirību (differance)
(Derrida, 1997) kā pārrāvumu/lūzumu/plaisu). Infrastruktūras objekti, kas
praktiski nekad netiek iekļauti arhitektūras ansamblī- rada plaisu urbānās telpas
“tekstūrā”. Elektrotransformatoru kastes tā bieži tiek izmantotas grafiti
vēstījumiem.
20. gs. 80. gados britu pētnieki, no savas teorētiskās platformas sliecoties
skatīt panku kustību kā strādnieku šķiras radošu izpausmi, sastopas ar faktu, ka tā
tiek artikulēta galvenokārt mākslas skolu vidē un tikai tad iespējami izmantota
atbildes reakcijai uz “strādnieku šķiras dzīvē uztvertajām pretrunām” (Bennett,
1999, 602). Ar raksturīgo grupēšanos/nodalīšanos un apzināti atšķirīgo, šokējošo
pašizteiksmi 20. gs. mākslas avangarda vēsture ir paralēla un mijiedarbojas ar
subkultūru vēsturi. Marsela Dišāna “strūklaka” - ready made mākslas avangarda
vizuālā ikona (7. att.) arī tiek pārnesta uz mājas sienu kā sacelšanās simbols - tā
tika izstādīta galerijā vienlaicīgi ar 1917. gada revolucionāru ieņemtajā Ziemas
pilī iereibušo matrožu nokārtošanos antīkās ķīniešu Čaņ dinastijas vāzēs.
Savukārt, “This is not graffiti” - “šis nav grafiti” stensils (7. att. pa labi) ir alūzija
uz sirreālista Renē Magrita gleznu “Šī nav pīpe” ar Pablo Pikaso portretu jūrnieka
kreklā.

Kozlovs & Skulte, 2020. Vizuālā ielu māksla: Rīgas stensilu grafiti vēstījumi
703
7.attēls. Atsauces uz avangarda mākslu
Figure 7 Refferences to avantgarde art
([Pictures accessed 30 October 2019]. Access through Internet: jeremy.lv/stencils)
Subkulturālā dzīves-māksla tuvinās modernisma jeb avangarda mākslai, jo
arī tajā ir sapņi par brīvību, kas tiek nodoti intriģējošos, provokatīvos, dažkārt
izaicinošos vēstījumos. Līdzīgi avangarda māksliniekiem subkultūru grafiti autori
izmanto esošos pilsētvidi kā materiālu, lai to pārveidotu pēc savas gramatikas,
ietverot līdz galam neizzināmo, par ko tomēr vērts domāt. Avangards smeļas no
folkloras un popkultūras, politikas, zinātnes un mitoloģijas, piedāvājot visas šīs
alternatīvas ikdienas dzīvē (Turchine, 1993, 4). To pašu var teikt arī par grafiti
stensilu mākslu.
Secinājumi
Conclusions
Komunikatīvā aspektā katra subkultūra sevi pirmkārt definē pret valdošo
(meinstrīma) kultūru, bet tā arī piedalās sarunā (tostarp grafiti medijā - gan
savstarpēji iekšienē, gan arī ar to kas, līdz šim ieņēmis vēsturiski vadošo
kontrkultūras vietu. Kontrkulturālo vēstījumu ražotājiem/patērētājiem būtiski ir
ne tikai nolasīt/aprakstīt (ornamentēšanas nevis teoretizēšanas nozīmē) telpu, bet
aktīvi veidot- producējot marķierus, kultūrpiederības zīmes- alternatīvas un
kritiskas, attiecībā uz tehnokrātisko kapitālismu,- utopijas. Prakse tiek neapzināti
pārdzīvota sākotnēji un tad- pēcāk pārdomāta (tai tiek piedēvēta jēga). Tādējādi
pati cilvēka sabiedriskotās darbības forma top par īpašas darbības priekšmetu-
gribas un priekšstata/apzināšanās nozīmē.
Pilsētas telpas transformācijā jāizšķir stihiskais pretēji plānotam. Kad urbānā
telpā saduras konfliktējošā opozīcijā naudas varas ideoloģija ar grafiti nesto
utopiju zīmēm, šī telpa ir, marksistiskās urbānistikas terminos runājot: gan
abstrakta, gan reāla. Attēls grafiti, ne tikai atbalsta savdabīgu dekorativitāti, kas
iekaro pilsētu traibāli stihisti, bet arī piedāvā racionālu, skaidru lasījumu citādi
nenododamām idejām.

SOCIETY. INTEGRATION. EDUCATION
Proceedings of the International Scientific Conference. Volume V, May 22th -23th, 2020. 694-705
704
Pateicības
Aknowledgements
Pateicamies Džeremijam Smēdem (Jeremy Smedes) par iespēju izmantot viņa sakrāto
Rīgas stensilu attēlu kolekciju.
Thanks to Jeremy Smedes for letting to use his Riga stencils' pictorial collection.
Summary
The discourse of messages created using the medium of graffiti undoubtedly belongs to
subculture, because, even though it is found in the public space - on the façades of surfaces
forming urban space, the majority of the public fails to notice it or else interprets it, contrary to
culture’s ordered world of meanings, as chaotic “dirt” more closely related to nature than
culture. However, messages of visual this kind of visual communication often include criticism
that has no other place to be expressed - countercultural rebellion against the technocratic order
of society as a given totality is directed against the hegemony of one-sided rationality
(functioning in the scheme of goal-means and subordinate to the imperatives of efficiency and
productivity). This totality has outgrown the initially reasonable institutes of its rationality and
now embodies pure irrationality - the shallowness of consumption and the subordination of
technological and scientific progress to military and control objectives, etc. Thus, the upper
hand is gained by trends that slow down human progress and/or cause it to stagnate, inviting
corresponding opposition from worldview systems loaded with countercultural values.
In the case of the subculture of graffiti, a battle is taking place for the aesthetization of
the public space. This is the answer provided by the rebellious sons to the “fathers of the city”,
who possess money and power with which to design urban public space using architectural
means.
This utilization of the street as an alternative and independent medium in the form of civil
disobedience manifested through the translation of radical political ideas, thus to a certain extent
performing the work of propaganda, is an example of creative idealism. It is important to
remember that graffiti is a non-violent protest, whose theoretical basis is Henry David
Thoreau’s treatise on “Civil disobedience”, which has become an essential part of anthologies
of political and social philosophy.
Literatūra
References
Bennett, A. (1999). Subcultures or Neo-tribes? Rethinking the Relationship Between Youth,
Style and Musical Taste. Sociology, 33, 599-617. DOI:10.1177/S0038038599000371
Boluža, I. (2013). Is Graffiti Art a Crime or a Protest of the Society against Law Enforcement.
In Public Security Studies. (vol.2, pp. 69-73).
Bordijārs, Ž. (2000). Simulācija un simulakri. Rīga: Omnia mea.
Bourdieu, P. (1991). Language and Symbolic Power. Retrieved from monoskop.org/images/
4/43/Bourdieu_Pierre_Language_and_Symbolic_Power_1991.pdf
Colebrook, C. (2004). Irony. New York: Routledge.
Cultural Crossroads, Vol. 13. (2019). Riga: LKU.
Derrida, J. (1997). Of Grammatology. Baltimore: John Hopkins University Press.
Hebdige, D. (1998). Subculture: the Meaning of Style. London: Routledge.

Kozlovs & Skulte, 2020. Vizuālā ielu māksla: Rīgas stensilu grafiti vēstījumi
705
Jewitt, C., & Oyama, R. (2004). Visual Meaning: A Social Semiotic Approach. In Van Leewen,
T. and C. Jewitt (Eds.), The Handbook of Visual Analysis. London: Sage.
Jordan, T. (2002). Activism! London: Foci.
Kozlovs, N. (2004). Artist’s Role in the Local Context: Latvian Case. In S. Krese (Ed.), Artists
as Producers. Transformation of Public Space. (pp. 5-8). Riga: LMC.
Kozlovs, N. (2005). Transformation of Public Space; Artist’s Role. In R. Šmite (Ed.), Reader
on Mixed Reality “Space and Perception” (pp. 66-71). Riga: RIXC.
Kress, G., & Van Leewen, T. (1996). Reading images. New York: Routledge.
Lannert, C. (2015). The Perpetuation of Graffiti Art Subculture. In Butler Journal of
Undergraduate Research. (Vol. 1, pp. 47-66). Retrieved from https://digitalcommons.
butler.edu/bjur/vol1/iss1/5
Lefebvre, A. (2015). Proizvodstvo prostranstva. Moskva: Strelka press.
Markoff, J. (2005). What the Dormouse Said: How the Sixties Counterculture Shaped the
Personal Computer Industry. New York: Penguin.
Routledge, P. (1997). The Imagineering of Resistance: Pollok Free State and the Practice of
Postmodern Politics. In Transactions of the Institute of British Geographers. (Vol.3, pp.
359-376).
Toro, H.D. (2004). Voldena jeb Dzīve mežā. Rīga: Zvaigzne ABC.
Turchine, V. (1993). Po labirintam avangarda. Moscow: MGU.
Turner, F. (2006). From Counterculture to Cyberculture. Chicago: University of Chicago
Velikonja, M. (2019). Post-Socialist Political Graffiti in the Balkans and Central Europe.
London: Routledge.
Voloshinov, V. (1930). Marksizm i filosofija jazyka. Retrieved from http://www2.unil.ch/slav/
ling/textes/VOLOSHINOV-29/I-1.html#1