PreprintPDF Available
Preprints and early-stage research may not have been peer reviewed yet.

Abstract

Arheoloģiski atrastie objekti, artefakti, par tādiem kļūst tikai noteiktas sistēmas ietvaros - sistēmas, kas saistīta ar atraduma vietu un laika skalu. Arheoloģisks atradums ārpus konteksta var būt arī bez vērtības, jo īpaši tad, ja pats atradums nevar tikt datēts, piemēram, pārakmeņotas fosilijas fragments. Datēšanas metodes var būt relatīvas un absolūtas, pirmā attiecas uz ģeoloģisko stratigrāfiju, kur senāki ģeoloģiskie slāņi un artefakti tajos ieguļ dziļāk, bet seklākie ir jaunāki; un absolūtais laiks, kas ir nosakāms ar kādu no ģeohronoloģiskās datēšanas metodēm.
Arheolisko artefaktu datēšana
Aigars Kokins
Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte,
Dabaszinātņu akadēmiskais centrs, Jelgavas iela 1, Rīga
Arheoloģiski atrastie objekti, artefakti, par tādiem kļūst tikai noteiktas sistēmas ietvaros - sistēmas, kas
saistīta ar atraduma vietu un laika skalu. Arheoloģisks atradums ārpus konteksta var būt arī bez vērtības,
jo īpaši tad, ja pats atradums nevar tikt datēts, piemēram, pārakmeņotas fosilijas fragments. Datēšanas
metodes var būt relatīvas un absolūtas, pirmā attiecas uz ģeoloģisko stratigrāfiju, kur senāki ģeoloģiskie
slāņi un artefakti tajos ieguļ dziļāk, bet seklākie ir jaunāki; un absolūtais laiks, kas ir nosakāms ar kādu
no ģeohronoloģiskās datēšanas metodēm.
Pētot aizvēstures procesus - petroloģiju, stratigrāfiju, ģeoloģiskos procesus, kā vulkānu darbību,
izsīkušas upju gultnes un paleoveģetāciju - izmantojot atbilstošu tehniku un metodiku, veidojas
savstarpēji korelējama izpratnes kopa, ko projicēt uz pagātnes notikumiem, interpretējot vēstures
secīgumu plašākā Zemes mērogā un lineāra laika griezumā, nosakot piederību noteiktam vēsturiskajam
laikam, kas iekļaujas kā posms evolūcijas teorijās.
Dažādas datēšanas metodes var izmantot tikai noteiktu laika intervālu pētniecībā, kur tās pārklājas, ir
iespēja izmantot vairākas metodes viena parauga datēšanai. Savstarpēji korelējamas metodes daļēji ir
radioaktīvā oglekļa izotopa 14C un koka gadskārtu skaitīšana, kā arī termoluminiscences metode;
relatīvās datēšanas metodes var korelēt ar absolūtās datēšanas metodēm radiometriskā datēšana.
Zinot kāda stratigrāfiskā slāņa absolūto vecumu, var droši pieņemt, ka seklāk iegūlušies paraugi būs
jaunāki.
Simboliskās domāšanas atveidi - rituāli, zīmju un dekoru lietojums, petroglifi - ir interpretējoša zinātne,
un fizisku gada skaitļu konteksts nav noteicošs ar tūlītēji paskaidrojošu nozīmi.
Datēšanas metodes
Paleomagnētisms
Radiometriskā datēšana (radioaktivitāte)
Termoluminiscences datēšana
Ģeoloģiskā stratigrāfija; Petroloģija
Paleoveģetācijas novērtēšana
Petroglifu datēšana
Paleomagnētisms
Paleomagnētisms ir metode, kura mēra magnētiskā lauka izmaiņas ģeoloģiskā laikā magmatiskajos
iežos.
Mūsu planētu apņem magnētiskais lauks, magnetosfēra, kura rodas Zemes kodola šķidrās daļas un
cietās daļas dinamikā. Zemes dzīlēs 2900-5150 km dziļumā atrodas pusšķidra ārējā kodola daļa, kas
sastāv no dzelzs, niķeļa un citiem vieglākiem elementiem, kas ieskauj dziļāk esošo rotējošu iekšējo
Zemes cieto kodolu. Šķidrās daļas konvencionālās plūsmas ir spēcīgas gravitācijas, spiediena un
temperatūru starpību rezultāts, kas kā labs elektrovadītājs, rotējot ap Zemes cieto, iekšējo, metālisko
kodolu, rada elektromagnētisko indukciju - magnētisko lauku [
1
]. Šis magnētiskais lauks gan nav
[
1
] Busse, et al.2007. Planetary Dynamos
vienīgais, kas ietekmē Zemes magnetosfēru, paleomagnētismu,- vēl magnētismu veido Zemes garozas
daļa - slānis virs mantijas, elektriskās plūsmas caur zemi un jūrām, arī Saules, vēju ietekme uz
augšējiem atmosfēras slāņiem - magnotasfēru, jonosfēru [
2
].
Magnētiskais lauks pasargā planētu no augsti jonizētu daļiņu nokļūšanas atmosfērā - kosmiskās un
Saule radiācijas, neļaujot apstarot dzīvos Zemes organismus. Augsts radiācijas starojums nepieļautu
normālu bioloģisko šūnu attīstību, novestu pie to bojāejas, ietekmētu to DNS uzbūvi gan tiešu jonizēto
staru iedarbības rezultātā, gan arī bioloģiskās aprites ciklā [
3
].
Magnētiskajam laukam piemīt virziens pozitīvs un negatīvs – Ziemeļi un Dienvidi, kas Zemes
pastāvēšanas laikā ir mainīgs un, Zemei atdziestot, kļūst arvien biežāks[
4
], šo orientācijas maiņu ir
iespējams noteikt mērot magmatiskos iežos ieskauto dzelzs daļiņu orientāciju attiecīgā ģeoloģiskās
formācijas kontekstā. Magmatiskie ieži ir vulkāniskas izcelsmes magmas produkts, kas reiz izkusušā
stāvoklī ļāva magnētiskām dzelzs daļiņām* noorientēties pret magnētisko lauku.
*Dzelzs (Fe), Kobalts (Co), Niķelis (Ni) savas iekšējās atomu uzbūves un elektronu konfigurācijas
rezultātā var būt feromagnētiski - to nukloni nav nedz par lielu, nedz arī par mazu, tie ļauj formēt
vienāda elektronu spina domēnus, pastiprinot spēkus, kas veido magnētismu [
5
]. Magnētisms gan ir
iespējams zem noteiktas materiāla temperatūras (Kirī punkta), tāpēc feromagnētisko dzelzs daļiņu
orientācija izkusušos magmas iežos notiek, tikai tai pakāpeniski atdziestot.
Dzelzs magnētisko īpašību rezultātā, tām atrodoties brīvi izkusušā šķidrumā notiek orientācija pret
Zemes magnētisko lauku. Iežiem atdziestot, šo daļiņu orientācija tiek fiksēta un, tiem nogulsnējoties
kādā no ģeoloģiskiem slāņiem, tiek saglabāta liecība par Zemes magnētiskā lauka stāvokli noteiktā
ģeoloģiskā laikā. Izmantojot Kālija - Argona datēšanas metodi, ir iespējams noteikt šo magmatisko iežu
senumu kopš to atdzišanas brīža. Ievērojot ģeoloģisko stratigrāfiju no jaunākiem uz senākiem
paraugiem, var noteikt gan Zemes absolūto vecumu, gan arī magnētiskā lauka izmaiņas piesaistīt laikā.
Zinot mainīgā magnētiskā lauka virzienu paraugā un magnētisko polu atrašanās vietu laikā [
6
],
ģeoloģiskie slāņi var tikt piesaistīti ģeoloģiskam laikam, papildus indikators absolūtā laika datēšanas
metodēs [
7
]. Parauga orientācijai ir jābūt nemainīgai, tas kopš sava atdzišanas brīža nedrīkst būt ticis
kustināts kādu ģeoloģisku procesu rezultātā. Mērot paleomagnētismu ģeoloģiskās sedimentācijas
slāņos, kas nav magmatiskie ieži, piemēram, jūru baseina sedimentācijas gultne, ir jāraugās, lai
magnētisko elementu orientācija ir bijusi laikā stabila un nav mainījusies ģeoloģisko apstākļu ietekmē.
Magnētiskās orientācijas mērīšanas paraugu iekārta - Magnetometrs (Molspin Spinner Magnetometer,
vai SQUID -magnetometer) [
8
].
Radiometriskā datēšana (radioaktivitāte)
Pastāv vairākas Absolūtā laika datēšanas metodes, kas izmanto ķīmisko elementu nestabilo formu,
izotopu, īpašību sabrukt stabilākos elementu atomos, izstarojot radiāciju - daļiņas, vai enerģiju. Dažādu
elementu izotopiem ir dažāds pussabrukšanas periods (𝑇1
2) un sabrukšanas konstante λ. Pussabrukšana
ir puse no elementa mūža un variē no sekundes mikroskopiskākās daļas līdz laikam, kurš neskaitāmi
lielāks par laiku kopš Universa pastāvēšanas brīža. Radiometrisko datēšanu veic ar atbilstošu iekārtu
palīdzību - masas spektroskopiem, kas skaita individuālu elementu atomus un nosaka to attiecības
[
2
] Chulliat et al., 2015. The US/UK World Magnetic Model for 2015-2020, pp. 21
[
3
] Veselības inspekcija, Jonizējošais starojums
[
4
] Russell, et al.1997. Earth: Magnetic field and magnetosphere.
[
5
] Enghag, 2004. Encyclopedia of the Elements, pp. 679
[
6
] NOAA, 2015. Wandering of the geomagnetic poles.
[
7
] Butler, 1992. Paleomagnetism: Magnetic Domains to Geologic Terranes.
[
8
] Ojala, 2015. Basics of palaeomagnetism and dating of the Holocene soft sediments using palaeosecular
variations.
paraugos (mātišķo (sākotnējais radioaktīvais elements) un meitas elementu attiecību (sabrukušais
elements)). Masu spektroskopi vai AMS - akseleratora masas spektrometrija (Accelerator Mass
Spectrometry) nosaka elementa atomus, izmantojot magnētisko spēku. Lādētu elementu atomi ar
lielāku nuklonu ir smagāki, tāpēc tie var tikt detektēti pēc to uzvedības kustoties caur magnētiskā lauka
spēku iedarbībai - elementu noliece no to kustības trajektorijas ir tieši proporcionāla elementa svaram.
Kālija - Argona datēšanas metode (K-Ar)
Urāna - Svina datēšana (U-Pb); kā arī citu izotopu pussabrukšanas attiecības
Radioaktīvā oglekļa datēšana 14C
Kālija Argona datēšanas metode (K-Ar)
Arheoloģiskā slāņa datēšana vai pārakmeņotu fosiliju datēšana ne vienmēr ir iespējama, tāpēc ir jālieto
ģeohronoloģiskās datēšanas metodes, kas nosaka absolūto laiku ģeoloģiskajam slānim, kurā ieguļ
artefakts. Par datēšanai piemērotu ģeoloģisko slāni var izmantot magmatiskos iežus vai vulkāniskos
pelnus, ja tādi ir sastopami. Šo iežu vērtība ir to prognozējamība - iežu cikls sākas līdz ar to atdzišanu,
kad tāda īpašība magnētisms vai elementu izotopi tiek fiksēti, un, iezim pilnībā atdziestot, tiek
uzsākta tā vienmērīga sabrukšana. Šie ieži satur dažādus minerālus, kas ir datējami, piemēram, ar kāliju
bagātie laukšpati. Radioaktīvs kālija izotops ir 40K, kas pussabrūk gāzē - argona gāze (40Ar). Argons
nesavienojas ar citiem elementiem, jo ir cēlgāze, tāpēc paliek nemainīgs, ieskauts iezī. Vulkānam, aktīvi
darbojoties, gaisā tik izmesti vulkāniskie pelni, kā arī visa argona gāze tiek izlaista atmosfērā, bet, šiem
pelniem nosēžoties un sākot sacietēt - tiek ieslēgta laika atskaite. Jo vecāki ir ieži, jo vairāk tajos ir
argona gāzes. Nosakot argona koncentrāciju paraugā, kālija izotopa un argona gāzes attiecību,
iespējams noteikt vulkānisko pelnu senumu no to pēdējās aktivitātes brīža - jo vairāk argona atomu, jo
senāks iezis ģeoloģiskā kontekstā. Datēšanai tiek izmantotas specifiskas iekārtas, kas spēj izkausēt
paraugu un mērīt argona gāzes atomu skaitu, arī citu elementu atomu kopskaitu. Šāda parauga
kausēšana ir vieglāka, ja tiek pielietota individuāla kristāla datēšanas iekārta - SCLF (Single-Crystal
Laser-Fusion). Individuālu kristālu kausē ar lāzera palīdzību vākuumā, mērot izkausētā parauga
elementu atomus un nosakot to attiecības - pussabrukšanas pakāpi - nosaka laiku.
Urāna - Svina datēšana (U-Pb); kā arī citu izotopu pussabrukšanas attiecības
Ģeohronoloģija var izmantot visas iežos sastopamo elementu nestabilās formas - izotopus un to īpašības
pāriet stabilos elementos vai pussabrukt citos izotopos. Urāns sabrūk svinā, kur pussabrukšanas periods
(235U) ir 704 miljoni gadu. Urāns - Torijs, Rubīdijs - Stroncijs u.c. elementu formas, kā arī kosmiskā
starojuma radīto radioaktīvo elementu nukleotīdu izotopi, 14C, 26Al, 10Be, 36Cl un citus. Visiem šiem
elementiem ir noteikts sabrukšanas laiks, kuru var attiecīgi mērīt, piemēram, skaitot ar speciālu iekārtu
palīdzību no parauga izstaroto Beta daļiņu (β ) skaitu/ minūtē vai nosakot mātišķo un meitas elementu
attiecības.
Radioaktīvā oglekļa datēšana / C-14 / 50,000 1950.g.
Radioaktīvā oglekļa datēšana balstās nestabilā oglekļa izotopa 14C spontānā radioaktīvā sabrukšanā,
izdalot Beta daļiņas(β ), vidējais mūžs ir 𝑇1
2 = 5,730 gadi. Radioaktīvais ogleklis 14C veidojas
atmosfērā kosmisko staru un slāpekļa kolīzijas rezultātā, veidojot izotopu, kurš oksidējas un kļūst par
radioaktīvo CO2, kas ar fotosintēzes palīdzību nonāk biosfērā. Dzīvo organismu barības ķēde nodrošina
šī radioaktīvā izotopa nonākšanu dzīvnieku un cilvēku organismā, kur tiek uzkrāts organismam dzīvam
esot un turpina savu pussabrukšanu atpakaļ slāpeklī (14N). 50,000 gadu laikā radioaktīvais ogleklis ir
pilnībā sabrucis, un izmantošana datēšanai nav iespējama. Radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi
nevar izmantot paraugiem, kas jaunāki par 1950.g., jo pēc šī laika tika uzsākti aktīvi eksperimenti ar
atomieročiem. Šie atomu sprādzieni izjauca oglekļa izotopa 14C daudzumu atmosfērā, to vairākārtīgi
palielinot. Kaut 14C daudzums atmosfērā arī pirms 1950. gada nav bijis nemainīgs[
9
], [
10
], tas mainās
tādos Zemes procesos kā vulkānu aktivitāte un magnētisms, kosmisko procesu ietekmē - Saules
dinamiskā darbība, kosmiskais starojums u.c. [
11
], tāpēc ir jālieto metodes kalibrēšana atkarībā no vietas
uz Zemes, kur paraugs ir ņemts un jārēķinās ar kļūdas procentu. Radioaktīvā oglekļa datēšana ir
korelējama ar dendrohronoloģiju - koka gadskārtām, un daļēji arī Termoluminiscences datēšanas
metodi. Kļūdas procentu var mazināt, izmantojot vairākus paraugus no viena un paša ģeoloģiskā
konteksta. Šī metode (14C) ir pielietojama tikai organiskiem paraugiem, kā koks, kauls, ogle, audums
u.c. materiāli.
Termoluminiscences datēšana
Paraugs, atrodoties atklātā vidē, tiek pakļauts elektromagnētiskai iedarbībai (Saules apstarots),
kosmiskā starojuma ietekmei (elektroni, protoni, mioni), kā arī mākslīgi ietekmēts, piemēram, karsējot
ugunskurā. Visa rezultātā - materiālam tiek pievadīta papildus enerģija, kas, paraugam kļūstot par
sedimentācijas slāni, tiek ieslēgta materiāla struktūrā. Šo materiāla kristālu jau kā sedimentācijas
matricu sāk ietekmēt apkārtējās vides un iekšējās struktūras dabiskas radiācijas no sabrūkošiem,
nestabiliem elementu atomiem, palielinot ieskautās enerģijas potenci. Brīdī, kad paraugs tiek sakarsēts,
atbrīvojas no vides uzņemtie elektroni un šī enerģija izpaužas kā gaisma (luminiscence). Jo ilgāks ir
laiks, kopš parauga saskares ar apkārtējo vidi, jo lielāka atbrīvotā enerģija, spilgtāka parauga izstarotā
gaisma.
Termoluminiscence (TL) ir materiāla parauga mērīšana, pakļaujot to karstumam (500 700 0C), Optiskā
luminiscence (OSL) - materiālu pakļauj lāzera gaismas iedarbībai, infrasarkanās gaismas iedarbībai
(IRSL) vai zaļās gaismas iedarbībai (GLSL). Izstaroto gaismu mēra speciālas iekārtas, salīdzina dabiska
parauga izstarojumus, to karsējot, un sedimentācijas slāņa izstarojumu. Pārbaudāmie paraugi parasti ir
kvarca (quartz) smilšu graudi vai laukšpata (feldspar) kristāli. Māla izstrādājumi, apdedzināta krama
datēšana - izstrādājumi, kas pakļauti temperatūrai virs 250-300 0C. Var mērīt materiālu, kas ticis
pakļauts Zemes dzīļu karstumam. Iežu atdzišana līdz ~ 50-250C nodrošina spēju uzņemt papildus
enerģiju no apkārtējās vides - materiāls tiek ieslēgts datēšanai.
Termoluminiscences datēšana ir viena no tām metodēm, kurai nepieciešams ļoti niecīgs materiāla
paraugs vai pat daži minerālu graudi <10μm. Jāuzmanās no parauga izgaismošanas. Termoluminscence
var tikt lietota, datējot laika intervālu no 500 - 400,000 gadiem [
12
], [
13
].
Ģeoloģiskā stratigrāfija; Petroloģija
Zemes zinātnēm aizvēstures pētniecībā ir ļoti būtiska loma, un, lai noteiktu kāda artefakta senumu, bieži
pat izšķiroša. Pētot arheoloģiskos paraugus ārpus to ģeoloģiskā konteksta, ārpus dziļuma, kurā tie ieguļ,
ārpus liecībām par paleoklimatu, paleoveģetāciju,- kas ir nosakāma, pētot stratigrāfisko slāni -, ārpus
iežu veidošanās apstākļiem un Zemes procesiem, - tiek ignorēta liela daļa savstarpēji korelējamu
informācijas vienību, izjaukta procesu sistēma, un artefakts var palikt arī ārpus secinājuma un laika
skalas.
Ģeoloģiskā stratigrāfija ir Zemes slāņu sedimentācijas vērtēšana. Iežu dabiska slāņu veidošanās, Zemes
garozas veidošanās. Upes un ezeri, purvāji vai tuksneši ataino atmosfēras procesus un Zemes
[
9
] CDIAC, 2015. 800,000-year Ice-Core Records of Atmospheric Carbon Dioxide (CO2)
[
10
] Luthi et al., High-resolution carbon dioxide concentration record 650,000-800,000 years before present.
[
11
] Zunde, 2011. Par radioaktīvā oglekļa (14C) datēšanas metodi un tās pielietošanu arheoloģijā, lpp. 101
[
12
] Jensen, 1998. Luminescence techniques: instrumentation and methods
[
13
] Roberts, 1997. Luminescence dating in archaeology: from origins to optical.
ģeoloģisko procesu darbību - zemestrīces, nogruvumus, vulkānisko aktivitāti u.c. Ģeoloģiskā slāņa
izpēte, kur dziļākie slāņi ir senāki un seklākie jaunāki, ļauj tūlītēji secināt relatīvo paraugu senumu, kā
arī izdarīt secinājumus par reģiona pieejamību noteiktā ģeoloģiskā laikā. Un, ja pats arheoloģiskais
artefakts nav datējams, jo ir pārakmeņojies vai pārāk sens, vai pārāk niecīgs savos izmēros -
stratigrāfiskais slānis ir tas, pēc kura tiek noteikts relatīvais laiks, un, ja iespējams, arī parauga absolūtais
laiks, izmantojot kādu no ģeohronoloģijas metodēm. Ģeoloģiskā stratigrāfija ir veids kā paplašināt
datēšanai pieejamo reģionu, jo, apzinot ģeoloģisko vides kontekstu, ģeoloģiskajā slānī var iegulēt vēl
citi datējami objekti, kuru relatīvais senums ir identisks.
Petroloģija ir iežu noteikšana, to izcelsme, kompozīcijas matricas un ģeoloģisko slāņu korelācija.
Petroloģija restaurē dabas procesus, veidojot dabas procesu griezumu un salīdzinot zemes slāņus
reģionā. Iežu veidojošie apstākļi nav lokāli, tāpēc var restaurēt reģiona izmaiņas laikā - fiziskas,
ķīmiskas. Nosakot iežu kompozītu, var noteikt tā piederību ģeoloģiskam slānim, kurš var tikt izmantots
absolūtā laika datēšanai.
Akmens darbarīku sakarā petroloģiskā analīze var palīdzēt noteikt seno cilvēku migrācijas ceļu,
piemēram, ja akmens darbarīks no krama ir atrasts reģionā, kurā šāda kompozīta materiāls nemaz nav
sastopams.
Paleoveģetācijas novērtēšana
Paleoveģetācijas novērtēšana stratigrāfiskajos slāņos ir vērtīga vairāku iemeslu dēļ, šī metode spēj
sniegt gan absolūtā laika datējumu, gan arī klimata (paleoekoloģijas) un sugu dzīves interpretāciju.
Bioloģiskie paraugi var tikt pakļauti radioaktīvā oglekļa datēšanai 14C, ja to vecums nepārsniedz 50 000
gadus, paleoveģetācija var tikt korelēta ar stratigrāfisko slāņu absolūtiem datējumiem vai interpretēta
biostratigrāfiski (indekss fosīlijas). Makroskopiskās atliekas, aļģu novērtēšana, sporu-putekšņu analīze,
dendrohronoloģija, biostratigrāfija var tikt lietotas, lai vērtētu apdzīvotības iespējas konkrētā laika telpā
un nodalītu laika periodus, klimata pārmaiņas, bioloģiskās evolūcijas posmos, piemēram, Holocēns vai
pēcledus laikmeta posmi: preboreālais un boreālais klimatiskais periods ap 11,7 - 9ka, hipsitermālais
un altitermālais klimatiskais optimums, kā arī ledus laikmeta pēdējā trešā fāze - subboreālais,
subatlantiskais periods[
14
].
Paleoveģitācija, piemēram, putekšņu spektrs var pateikt, vai vide ir bijusi dzīvības bagāta, vai skarba
un neapdzīvojama; vai tundra; vai ziemeļbriežu takas; kāds bijis klimats, koku, puķu un sēņu sugas;
nokrišņu daudzums un temperatūra, radot pilnīgu ainu par reģiona izdzīvošanas iespējām.
Dendrohronoloģija koki katru gadu veido vienu koksnes kārtu - gadskārtu, kuru iespējams vērtēt,
skaitīt un datēt ar radioaktīvā oglekļa metodi 14C. Vēlams datēt koka stumbra ārējo koka masu, jo serdes
daļa, atkarībā no koka sugas, var būt pat simts vai tūkstoš gadu senāka. Koka gadskārtas norāda uz
klimata un atmosfēras īpašībām katra gada robežās. Gadskārtas, konkrēta gada koksnes uzaugums var
tikt korelēts ar citiem kokiem, jo vienā laikā dzīvojušiem kokiem gadskārtas ir līdzīga biezuma -
sezonālās pārmaiņas. Šādā veidā koka gadskārtas var tikt pārbīdītas relatīvi pret references biezumiem
un aizpilda trūkstošos gadus, kas kopā veido ne tikai mitruma un klimata izmaiņu karti, bet arī ļoti
precīzu gadskārtu kolekciju līdz pat 12 500 gadiem.
Indekss fosīlijas - vērtē laiku no ģeoloģiskā slānī atrastajām rakmeņotām fosilijām - izmirušām
sugām. Kur noteiktas fosīlijas var atrastas tikai noteiktā ģeoloģiskā slānī/ laikā, ārpus tā šīs reiz dzīvās
dabas formas nav sastopamas. Ja tiek atrasta kāda no šīm izmirušām fosīlijām - tas liecina par laiku,
kurā šis ģeoloģiskais slānis ir bijis pieejams - jūrā vai uz sauzemes, dažādo sugu fosīlijas ir dzīvojušas
[
14
] Ozola, 2013. Holocēna organogēnie nogulumi un to uzkrāšanās apstākl
̦u izmain
̦as purvos
Ziemel
̦vidzemē, lpp. 54)
un pārstājušas dzīvot noteiktos laika intervālos - dzīves cikla korelācija attiecībā pret ģeoloģisko laika
griezumu.
Tafonomija - dzīvo būtņu mirstīgo atlieku pētniecība ģeoloģiskā slānī, to saglabāšanās pakāpe un
fragmentāras pārvietošanās izpēte.
Petroglifu datēšana
Petroglifi ir zīmes akmenī, pārsvarā paleolītu alās [
15
], atklātā dabā, arī arheoloģiskas nozīmes
mobilos artefaktos kā kaulā vai kokā. Petroglifu interpretācija var būt kompleksa - ģeometriskas līnijas,
zoomorfi atveidi, kas paleolītā bieži tiek projicēti daudzos slāņos viens virs otra, arī dekoratīvi
motīvi. Petroglifi to labākai atpazīstamībai bieži tika iekrāsoti ar okeri, bet atmosfēras iedarbības
rezultātā dabā esošie petroglifi ar laiku zaudē savu krāsainību. Pētnieki nereti, meklējot zīmes dabā,
izmanto viegli mazgājamas krāsas, lai iekrāsotu zīmes to atpazīstamībai [
16
]. Petroglifu datēšana var
būt kompleksa un bieži netieša, jo, datēt ieskrāpētu akmeni, kas tūkstošiem gadu atradies atmosfēras
iedarbībā, nesaglabā datējamu materiālu, izņēmums ir petroglifi, kurus ir pārklājuši vulkāniskas
izcelsmes pelni vairāku milimetru biezumā - tos var datēt pielietojot radiometriskās datēšanas metodes
[
17
], bet pārsvarā petroglifi tiek datēti, jo īpaši alās, pēc to tuvumā atrastiem priekšmetiem vai organiskā
materiāla nogulām (cilvēku vai dzīvnieku kauli). Šādos gadījumos ir iespējams izmantot radioaktīvā
oglekļa datēšanu. Petroglifi ir datējami, ja to tuvumā tiek atrasta olas čaumala vai gliemežvāks, kas
izmantots krāsas glabāšanai, ogle, koka fragments, bet var, izmantojot termoluminiscences metodi,
datēt arī okera krāsu.
Izmantotā literatūra
1. Busse, F.H., Simitev, R.D. 2007. Planetary Dynamos. arXiv:0904.1795 [physics.flu-dyn] DOI:
10.1016/B978-044452748-6.00160-7
2. Chulliat, A., Macmillan, S., Alken, P. et al. 2015. The US/UK World Magnetic Model for 2015-
2020. National Geophysical Data Center, NOAA, 106 p.
3. LV Veselības inspekcija, 2016. Jonizējošais starojums. http://www.vi.gov.lv
4. Russell, et al. 1997. Earth: Magnetic field and magnetosphere. // Encyclopedia of Earth
Science.
5. Enghag, P. 2004. Encyclopedia of the Elements. Wiley-VCH, Germany, 1309 p.
6. NOAA 2015. Wandering of the Geomagnetic poles. National Centers for Environmental
Information. www.ncei.noaa.gov
7. Butler, R. F. 1992. Paleomagnetism: Magnetic Domains to Geologic Terranes. Portland,
Oregon: University of Portland, 238 p.
8. Ojala, A.E.K. 2015. Basics of palaeomagnetism and dating of the Holocene soft sediments
using palaeosecular variations. Geological Survey of Finland, 52 p.
9. CDIAC, 2015. 800,000-year Ice-Core Records of Atmospheric Carbon Dioxide (CO2). Oak
Ridge National Laboratory, U.S. Department of Energy.
http://cdiac.ornl.gov/trends/co2/ice_core_co2.html
10. Luthi, D., Le Floch, M., Bereiter, B. et al. 2008. High-resolution carbon dioxide concentration
record 650,000-800,000 years before present. Nature, 453(7193), 379-382
[
15
] Silva, 2011. Escoural, uma gruta pré-histórica no Alentejo, 2ª edição.
[
16
] Gjerde, 2010. Rock art and landscapes: studies of Stone Age rock art from northern Fennoscandia.pp.70
[
17
] Bednarik, 2003. The earliest evidence of palaeoart. pp. 94
11. Zunde, M. 2011. Par radioaktīvā oglekļa (14C) datēšanas metodi un tās pielietošanu
arheoloģijā. Rīga: LU Latvijas vēstures institūta žurnāls, 4(81), 25.
12. Botter-Jensen, L. 1998. Luminescence techniques: instrumentation and methods. Radiation
Measurements, 27(5/6), 749-768.
13. Roberts, R.G. 1997. Luminescence dating in archaeology: from origins to optical. Radiation
Measurements, 27(5/6), 819-892.
14. Ozola, 2013. Holocēna organogēnie nogulumi un to uzkrāšanās apstākl
̦u izmain
̦as purvos
Ziemel
̦vidzemē, LU ĢZZF, lpp. 101
15. Silva, A.C. 2011. Escoural, uma gruta pré-histórica no Alentejo, 2ª edição. Portugal:
Ministério da Cultura.
16. Gjerde, J.M. 2010. Rock art and landscapes: studies of Stone Age rock art from northern
Fennoscandia. University of Tromsø, Norway, 505 p.
17. Bednarik, R. 2003. The earliest evidence of palaeoart. Rock Art Research, 20(2), 3-28.
This work is licensed under a Creative Commons Attribution 4.0 International License.
CC BY 4.0
ResearchGate has not been able to resolve any citations for this publication.
Full-text available
Article
A comprehensive review of evidence of very early palaeoart covering all continents reveals significant misconceptions in the dominant models of 'art' origins. The traditional preoccupation with predominantly zoomorphic, figurative traditions of south-western Europe is examined, as well as the closely related concept of an endemic cave art of the Upper Palaeolithic period. The existence of much earlier non-utilitarian traditions is demonstrated, including bead making and pigment use in the Lower Palaeolithic, and the widespread uniformity of Middle Palaeolithic palaeoart traditions is noted. The review of this global Pleistocene evidence suggests that the oldest and symbolically most sophisticated palaeoart is that of Asia rather than Europe.
Full-text available
Article
This book explains the concepts, techniques and applications of palaeomagnetism. Following an introductory chapter on the nature and origin of the geomagnetic field, a further seven chapters cover the following topics: ferromagnetic minerals; the origin, sampling, measurement and display of natural remanent magnetism; palaeomagnetic stability; statistical analysis of palaeomagnetic data; palaeomagnetic poles; and rock magnetism. The final three chapters are devoted to the applications of palaeomagnetism to geochronology, palaeogeography and regional tectonics, respectively. Derivations referred to in the text are given in an appendix. -G.E.Hodgson
Full-text available
Book
The thesis focuses on rock art and landscapes of the Stone Age of northern Fennoscandia, between about 10000BC until 2000BC. Five areas with rock art are selected for in-depth case studies where rock art is studied in relation to time and landscape. The five areas are Ofoten and Alta in northern Norway, Kanozero on Kola Peninsula and Vyg by the White Sea in northwestern Russia and Nämforsen in northern Sweden. Important has been studying rock art both from the west and from the east, crossing administrative borders. The rock art has been studied through new documentation during extensive fieldwork in northwestern Russia, northern Norway, northern Sweden and northern Finland. The thesis investigates how rock art interacts with the landscape at different levels, showing how natural features are intertwined with the rock art, telling the stories in the rocks. The studies suggest that the cracking landscapes of rock art included natural elements from the tiniest crack to the wider landscape. Several places, the rock art are deliberately placed in relation to the miniature landscape of the rock surface and an argument is put forward that the rock art act as geographical references to the hunter-fisher-gatherer landscape from the deliberate choice of the rock art site to the placing of the rock art on the actual rock surface. Moving back in time to the Stone Age, reconstructing lost relations of landscape, an interdisciplinary approach is advocated, where rock art are discussed in relation to circumpolar ethnographic sources to shed light to Stone Age hunter-fisher-gatherer landscapes, and geology is applied to visualize the lost relations of Stone Age hunter-fisher-gatherer landscapes in time and place. Ønsker å legge den ut på Munin etter disputas Har samtykke ph.d. Nå
Full-text available
Article
Changes in past atmospheric carbon dioxide concentrations can be determined by measuring the composition of air trapped in ice cores from Antarctica. So far, the Antarctic Vostok and EPICA Dome C ice cores have provided a composite record of atmospheric carbon dioxide levels over the past 650,000 years. Here we present results of the lowest 200 m of the Dome C ice core, extending the record of atmospheric carbon dioxide concentration by two complete glacial cycles to 800,000 yr before present. From previously published data and the present work, we find that atmospheric carbon dioxide is strongly correlated with Antarctic temperature throughout eight glacial cycles but with significantly lower concentrations between 650,000 and 750,000 yr before present. Carbon dioxide levels are below 180 parts per million by volume (p.p.m.v.) for a period of 3,000 yr during Marine Isotope Stage 16, possibly reflecting more pronounced oceanic carbon storage. We report the lowest carbon dioxide concentration measured in an ice core, which extends the pre-industrial range of carbon dioxide concentrations during the late Quaternary by about 10 p.p.m.v. to 172-300 p.p.m.v.
Article
Luminescence dating has a proud history of association with archaeology, beginning almost half a century ago. The subsequent decades of research have seen a range of archaeometric applications of luminescence dating: from fired pottery and burnt flints to sediments incorporated into occupation deposits and earthen constructions. Important contributions have been made to topics as diverse as modern human origins, continental colonisations and the dating of prehistoric rock art. This paper provides an overview of these applications, with a particular focus on recent findings such as those from Tabun Cave in Israel, Diring Yuriakh in Siberia, and Jinmium in Australia.
Article
This paper describes techniques, instruments and methods used in luminescence dating and environmental dosimetry in many laboratories around the world. These techniques are based on two phenomena – thermally stimulated luminescence and optically stimulated luminescence. The most commonly used luminescence stimulation and detection techniques are reviewed and information is given on recent developments in instrument design and on the state of the art in luminescence measurements and analysis.
Article
The theory of planetary dynamos and its applications to observed phenomena of planetary magnetism are outlined. It is generally accepted that convection flows driven by thermal or compositional buoyancy are the most likely source for the sustenance of global planetary magnetic fields. While the existence of dynamos in electrically conducting fluid planetary cores provides constraints on properties of the latter, the lack of knowledge about time dependences of the magnetic fields and about their toroidal components together with the restricted parameter regions accessible to theory have prevented so far a full understanding of the phenomena of planetary magnetism.
000-year Ice-Core Records of Atmospheric Carbon Dioxide (CO2)
CDIAC, 2015. 800,000-year Ice-Core Records of Atmospheric Carbon Dioxide (CO2). Oak Ridge National Laboratory, U.S. Department of Energy. http://cdiac.ornl.gov/trends/co2/ice_core_co2.html
Par radioaktīvā oglekļa ( 14 C) datēšanas metodi un tās pielietošanu arheoloģijā
  • Zunde
Zunde, 2011. Par radioaktīvā oglekļa ( 14 C) datēšanas metodi un tās pielietošanu arheoloģijā, lpp. 101
The US/UK World Magnetic Model for 2015-2020
  • A Chulliat
  • S Macmillan
  • P Alken
Chulliat, A., Macmillan, S., Alken, P. et al. 2015. The US/UK World Magnetic Model for 2015-2020. National Geophysical Data Center, NOAA, 106 p.