Conference PaperPDF Available

Dievatziņa Andreja Eglīša pirmajos dzejas krājumos

Authors:

Abstract

Jau kopš pirmajiem dzejas krājumiem Dieva tēls ir viens no būtiskākajiem Andreja Eglīša daiļradē. Līdzās reliģiska satura dzejoļiem pirmajā dzejas krājumā "Kristus un mīla" iekļauti arī teksti, kas runā Edvarta Virzas pirmā dzejas krājuma "Biķeris" līdzīgā tonalitātē-drūmums, sāpes, tumšā mīlestība. Sākot ar otro krājumu, kristīgās morāli ētiskās vērtības kļūst par Andreja Eglīša dzejas dominanti. Since the first collection of poetry image of God is one of the most important in Andrejs Eglītis creative works. In addition to religious poems first poetry collection "Kristus un mīla" (The Christ and Love) also includes texts that speak in a similar tonality with Edvarts Virzas first poetry collection "Biķeris" (The Goblet)-gloom, pain, dark love. Starting from the second poetry collection, the Christian moral and ethical values becomes a dominance of Andrejs Eglītis poetry.
Dievatziņa Andreja Eglīša pirmajos dzejas krājumos: “Kristus un mīla”
un “Zelta vālodze”
Sigita Kušnere
Kopsavilkums
Jau kopš pirmajiem dzejas krājumiem Dieva tēls ir viens no būtiskākajiem
Andreja Eglīša daiļradē. Līdzās reliģiska satura dzejoļiem pirmajā dzejas krājumā
“Kristus un mīla” iekļauti arī teksti, kas runā Edvarta Virzas pirmā dzejas krājuma
“Biķeris” līdzīgā tonalitātē – drūmums, sāpes, tumšā mīlestība. Sākot ar otro krājumu,
kristīgās morāli ētiskās vērtības kļūst par Andreja Eglīša dzejas dominanti.
Abstract
Ever since the first collection of poetry image of God is one of the most
important in Andrejs Eglītis creative works. In addition to religious poems first poetry
collection “Kristus un mīla” (The Christ and Love) also includes texts that speak in a
similar tonality with Edvarts Virzas first poetry collection “Biķeris” (The Goblet)
gloom, pain, dark love. Starting from the second poetry collection, the Christian moral
and ethical values becomes a dominance of Andrejs Eglītis poetry.
Raksturvārdi
Andrejs Eglītis, Edvarts Virza, Dieva tēls, reliģiozitāte, daba, panteisms,
panenteisms
Key words
Andrejs Eglītis, Edvarts Virza, God, religiosity, nature, pantheism, panentheism
Parasti par Andreju Eglīti runā par dziļi patriotisku, nacionāli domājošu
dzejnieku, kas aktīvi iesaistījies arī sabiedriskajā dzīvē. Tomēr jāpiebilst, ka vienlīdz
svarīgs dzejniekam bijis arī ticības jautājums, un arī šajā ziņā viņš savos izteikumos
nebūt nebija mērens vai pieklusināts. Esmu bijusi lieciniece kādai visnotaļ skaļai un pat
sarunas dalībniekiem neierasti asai diskusijai, kurā Andrejs Eglītis un viņa Rakstu
sastādītāja Dzidra Vārdaune diskutēja par kāda latviešu dzejnieka darbu izlasi, kam uz
aizmugurējā vāka bija uzlikti vārdi, ka šajā grāmatā apkopotā dzeja veltīta Dievam un
sievietei. Andrejs Eglītis pārsteidzoši tieši un neieslīgstot pārrunās, neļaujoties pierunāt
un neņemot vērā Dzidras Vārdaunes diplomātiski izteiktos mēģinājumus nogludināt
asumus paziņoja, ka cilvēks nav tiesīgs likt līdzās Dievam neko – pat visskaistāko un
mīlētāko sievieti pasaulē, pat savu māti ne, jo “Tev nebūs citus dievus turēt manā
priekšā.” Pārfrāzējot A. Eglīša teikto: “Arī līdzās ne!”
Bībeles un ticības, dievatziņas un reliģijas tēma caurvij visu Andreja Eglīša
daiļradi. Pirmajam A. Eglīša dzejas krājumam likts nosaukums “Kristus un mīla”.
Krājums nāk klajā 1934. gadā autora izdevumā, kad Andrejam Eglītim ir tikai
divdesmit divi gadi. Vēlāk dzejnieks pats šo krājumu uzskatījis par pirmo mēģinājumu,
kam vieta viņa radošās biogrāfijas vēstures lapās, tomēr tas nav tik nozīmīgs un
mākslinieciski vērtīgs, lai to iekļautu dzejnieka Rakstos, līdz ar to, respektējot autora
vēlmi, Rakstos ir pārpublicēti vien daži dzejoļi (seši) no šā krājuma, bet pilnībā tas
atrodams tikai lielākajās bibliotēkās un ļoti retā privātā kolekcijā.
Krājumā “Kristus un mīla” iekļautajiem dzejoļiem raksturīga iemīlēšanās,
iespējams, nelaimīgas, radītā drūmi pesimistiskā noskaņa, biežs nāves piesaukums:
“Es nomirtu bez nāves baismas,
No Dieva, mīlas, sāpēm brīvs –
Man slāpa Tavu acu gaismas,
Kaut miris, tomēr biju dzīvs.” (Eglītis 1934: 4)
Dvēsele ir nogurusi, slima, iztukšota. Bieži tiek pieminēts kaps: “Es nākšu,
draugs, pie Tevis sērot, / Kad smiltīs jauksies ziedu sniegs.” (Turpat, 17), iznīcība, sāpes
un slogs.
Drūmajā noskaņā, saistītā ar mīlas radītām mokām, dažbrīd pat ieskanas kāda
atblāzma no Edvarta Virzas “Biķera”, kas pirmajā brīdī, domājot par tik atšķirīgo agrīnā
Edvarta Virzas un Andreja Eglīša literāro rokrakstu, lai arī vēlākos krājumos paustie
E. Virzas uzskati A. Eglīša daiļradē rod tiešu turpinājumu, šķiet pārsteidzoša un teju
neiespējama:
“It kā sapnī sūkdams
Lūpas, ko man devi.” (Turpat, 15)
vai
“Lej manās lūpās nāves zāles,
Viss ir izdzert, viss ir sauss...
Tur aiz gaišās debess tāles,
Šalkdams pludo grēku kauss.” (Turpat, 62)
Tomēr jau pirmajā krājumā ieskanas arī vēlāk Andrejam Eglītim raksturīgās
tēmas – lūgšana, grēksūdze, Dieva apzināšanās un atzīšana.
Viens no svarīgiem tēliem jau pirmajā A. Eglīša dzejas krājumā ir mātes tēls, šā
tēla sakralizācija māte jūt sava dēla sāpes un mokas un lūdz par viņu, kad dēlam spēki
ir zuduši un domas saistās tikai ar nāvi un iznīcību, ir zaudēta ticība lūgšanas spēkam:
“Māt’, vai šonakt miegā jūti,
Cik man sāpju dvēs’le nes? [..]
Kaut es spētu tikai dusēt
Mūžam nezinot, ka esmu miris.” (Turpat, 24)
Otra Andreja Eglīša dzejai būtiska tēma ir dabas dievišķošana, kas šajā krājumā
atklājas nevis panteisma uzskatā, kur, citējot Janīnu Kursīti: “[..] nav novelkama robeža
starp cilvēku, dabu un dievību [..],” (Kursīte 2002: 288) bet gan panenteisma principā,
kur: “[..] kosmoss pastāv Dievā, kas ar savu spēku aptver, valda pār to, bet nesaplūst ar
to vienā veselumā. Atšķirībā no panteisma panenteismā Dievs tiek priekšstatīts
personāla būtne.” (Turpat)
“Klusēdams liecos pār ceriņiem ziliem,
Dvēsele runā un klausās – kur Dievs?
Tvanainās vēsmiņas atnāk no siliem
Stāstot, cik klajumos puķains ir Dievs.” (Eglītis 1934: 34)
Dievs pieņem dabas tēlu veidolu, greznojas tajos un ar tiem, tomēr ir un paliek
pāri esošs spēks – pasauli un cilvēkus pārvaldošo spēku hierarhijas piramīdas augstākā
būtne.
Pirmajā dzejas krājumā A. Eglītis vien retu reizi pie Dieva vēršas tiešā uzrunā,
lielākoties dzejas tekstā lasāms, ka liriskais Es atzīst un norāda uz Dieva pārākumu
mūžību, pārlaicību, pāri cilvēkam esošo spēku un varu, kas tomēr ir atsvešināta no
grēcīgā cilvēka, kurš savās šaubās nespēj rast ceļu, nespēj izteikt lūgsnu, kas atbalsotos
Dieva žēlastībā, jo cilvēks nav savā ticībā un pārliecībā pietiekami stiprs, skaidrs,
pārliecināts, nav savā grēku un maldu ceļu apziņā nonācis līdz tīrā skaidrajai atziņai.
“Sen Dievs man piedevis, es tikai mokos –
Un nevaru vairs piedod sev.” (Turpat, 7)
Viens no iespējamiem iemesliem, kādēļ dzejnieks savu pirmo krājumu ir
uzskatījis par neveiksmīgu mēģinājumu, nebūt nav krājuma drūmā noskaņa, jo arī
turpmāk A. Eglīša dzeja nereti ir smagnēja, tajā bieži pieminētas sāpes, ciešanas un
mokas, dažbrīd, jo īpaši vēlākos krājumos, kad par A. Eglīša dzejas centrālo asi kļūs
latviešu tautas skarbais liktenis, šī drūmā noskaņa kļūst vēl sakāpinātāka un tumšāka,
citējot Jāni Andersonu: “Arī Andreja Eglīša vēlākajos trimdas dzejoļu krājumos (Uz
vairoga, 1946; Nesaule, 1953; Lāsts, 1961; Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā,
1972; Caur daudzām zemju zemēm, 1982 u.c.) apmēram puse dzejoļu ir ar vairāk vai
mazāk izteiktiem reliģioziem motīviem, tēliem vai priekšstatiem, kas pārsvarā lietoti
tautas posta un iznīcības gadu tēlojumam. Tas arī bija par iemeslu, lai tā laika
ievērojamais literatūras kritiķis Jānis Grīns nodēvētu visu Andreja Eglīša dzeju par
eshatoloģisku, respektīvi, par pastardienisku, par tādu, kas runā par pastaro, t. i., par
galējo, pēdējo, par iznīcību un bojāeju, bet arī par augšāmcelšanos – radniecīgu
senākajiem šādas dzejas paraugiem Vecajā Derībā (Jesajas, Jeremijas u. c. grāmatās).”
(Andersons 1994: 5)
Tas, kas dzejnieku mudina atteikties, vai, pareizāk sakot, nepieminot paslēpt un
novirzīt ēnā savu pirmo krājumu, ir šo krājumā atainoto sāpju un drūmās kapu noskaņas
iemesls, tātad iemesls, kādēļ krājuma liriskā Es dvēsele ir tukša, tumša, nogurusi, nāvi
alkstoša. Šīs ciešanas nav radījis cēls pārdzīvojums – dievišķā alkas vai tautas liktenis
šīs sāpes ir jaunības mīlestības un ilgu sāpes, kas, iespējams, dzejniekaprāt, nav
pietiekami augstas, cēlas un skaidras, lai būtu cienīgas vērsties lūgšanā pie Dieva,
meklējot atbalstu un atvieglojumu, piedošanu un apskaidrību. Liriskais Es, apzinoties
savu, atkal jau atsaucoties uz E. Virzu, “grēka slogu”, vēršas pie Dieva ar lūgumu
atbrīvot viņu no šiem necienīgajiem maldu ceļiem:
“Ak Dievs, es atkal šonakt ciezdams
Tik sāpēs krustu pārmest spēju,
Un tomēr sirdi klusu spiezdams
Es Tevi vēl reiz atminēju.
Kā vulkāns, gaišu lavu mezdams,
Es klusot lūdzu Tevi, Dievs, –
Lai naktīm cauri liesmas mezdams
Es spētu, Tēvs, reiz apstāties.” (Eglītis 1934: 18)
vai
“Dievs, es mīlu, maldos stigdams,
Sāpju mirklis man ir dārgs.
Viens bez dziļas laimes migdams,
Dzīvei cauri eju vārgs.” (Turpat , 12)
Šī Dieva piedošanas necienības atziņa atklājas vairākos dzejoļos, bet jo spilgti
dzejolī “Es nolādēju mīlu...”:
Šonakt mani nolādēs zvaigznes un zeme,
Šonakt man pravieši svētumu liegs –
Liegs!... bet es pastiepšu rokas pret māti,
Un tā mani aizliegs, – nolādot stundu,
Stundu, kad dzimu!... [..]
Un nesīs pār kapsētām mūžības šalkas
Vārdus, kas cilvēcei iesviedīs sejā
Atzīšanos! –
Mīla nav pasaules pilnības zieds...
Mīla ir izgaistošs malds –” (Turpat , 65)
Vēl jo vairāk pārliecību, ka A. Eglītis pirmo krājumu vēlējies lasītājiem padarīt
nezināmu un nepamanāmu ne zemās kvalitātes, bet tieši šī ticības vājuma – cilvēciskā
vājuma, kas ļaujas mīlas ilgām, sāpēm un pašiznīcināšanai, – dēļ, stiprina dzejas teksta
mākslinieciskās veiksmes un vērtības, vien ar atsevišķiem vājākiem dzejoļiem, kuros,
piemēram, rodamas salīdzinoši neveiklas atskaņas kā: “ciezdams spiezdams;
spiediens sviediens, prieks nieks; audzis žņaudzis” u. c. Dažviet krājumā lasāmas
ritma dēļ pārveidotas vārdformas vai apastrofētie īsinājumi, kas tomēr nevedina
krājumu uzlūkot “pirmā kucēna” kļūdu un neveiksmju kopojums. Arī vienīgajā
krājumam veltītajā anonīmajā recenzijā norādīts, ka dzeja nav mākslīgi konstruēta, tajā
jaušama nopietna attieksme pret dzīvi un ticība Dievam. (Vārdaune 2002b: 336)
Nākamais Andreja Eglīša dzejas krājums “Zelta vālodze” izdots 1939. gadā jau
nopietnā izdevēja A. Gulbja apgādībā. Šis krājums izpelnās gan iesācējam dzejniekam
visnotaļ plašu recenzentu ievērību, gan lasītāju uzmanību un atzinību. Recenzenti, lai
arī piesauc dažas aizķeršanās, mudina attīstīt talantu un teju vienbalsīgi norāda uz
iezīmīgāko krājumā – reliģiskajiem motīviem un dievatziņas meklējumu ceļu, kurā
apvienojies individuālais skatījums ar latvisko tradīciju gan literāro, gan folkloras,
gan kristīgās ticības latvisko uztveri.
Sasaiste un atsauce uz iepriekšējo krājumu un tajā aprakstītajiem “maldu
ceļiem” un kļūdām mīlestību, ilgām pēc tuva cilvēka, pēc mīļotās sievietes, nostatot
to līdzās vai pat augstāk par ticību Dievam, atklājas krājuma devītajā nodaļā,
piemēram, dzejolī “Mīlestībai”.
“Reiz raudzījās uz mani Dievs,
Es redzēju tik tevi, –
Reiz runāja ar mani Dievs,
Es dzirdēju tik tevi, – [..]
Un tad tu pagaisi
Kā viegla migla, [..]
Un nu es nejutu
Vairs it nekā, –
Ak Dievs, vai mīlestība
Tik bij tā?” (Eglītis 2002: 145)
Mīlestība tiek saistīta ar maldiem (dzejolis “Mīlestība”), reibumu (“Reibums”),
izzušanu un izgaišanu (“Skūpsts”) un pat “neko” (“Nekas”):
Ar sapni atnāci,
Ar sapni aizgāji;
Kas nu man palicis?
Nekas...” (Turpat, 149)
Turpinot citas, ar reliģioziem motīviem saistītās krājumā “Kristus un mīla”
aizsāktās tēmas, A. Eglītis jau detalizētāk un precīzāk izstrādā sakralitātes hierarhijas
principu, kurā augstāko vietu, protams, ieņem Dievs kristīgās ticības Dievs, kam
tomēr ir latviski vaibsti, no pasākam un dainām zināmais sirmais vīrs, kurš iet pār
rudzu druvu, kurš pārvalda un kopj debesu sētu.
Jau krājuma tituldzejolī “Zelta vālodze” Dievam matos dūc kamene, Dievs
sniedz rasu, ko vālodzei padzerties, un cilvēkam “Galva jāatsedz, / Kad pa mākoņiem /
Dievu ejam redz. / [..] Debess skaistumu / Dievs kad zemei sniedz.” (Turpat, 73) Šajā
dzejolī Dieva vārds tiek minēts piecas reizes. Līdzīgs Dieva, debesu, dvēseles
pieminējuma sablīvējums raksturīgs visam krājumam.
Dievs ir visvarens, visam cilvēkam, pat dabai pāri stāvošs, to valdošs un
vadošs. Dievs liek izplaukt rozēm (“Rožu laiks”), liek gadskārtām mīties un debess
ķermeņiem kustēties.
“No sudraba caurausta mākoņa
Dievs vasarai pagalvi taisa;
Trīs rozes, trīs sarkanas rozes
Vējš zumot tai pagalvī kaisa.” (Turpat, 80)
Krājumā “Zelta vālodze” vietām vēl jaušamas iepriekšējā dzejoļu kopojuma
“Kristus un mīla” drūmās atskaņas nāves un kapa pieminējums (piemēram, dzejoļi,
“Vectēva nāve”, “Kapu suņi”, “Zvani dun”), sāpes un izmisums, domas par izzušanu,
iznīcību (piemēram, dzejoļi “Savs laiks”, “Sāpes”: “Sāpes man no cilvēkiem / Un ko
Dievs man devis”; arī dzejolis “Ne tumsai izkliegt”):
“Viss paliek pie manis,
Viss smagums un sāpes.
Neviena, kam atdot,
Neviena, kas ņem, –
Tik vārga jau miesa
Un izmisis
Gars.” (Turpat, 110)
Tomēr otrā Andreja Eglīša dzejas krājuma noskaņa kopumā ir krietni gaišāka –
vasaras, gaismas un ziedu pārpilna:
“Ai, mana vasara dziļā,
Mūžīga gaišuma skārta,–
Ziedi tu dvēselē manā
Zilgana, zaļa un sārta.” (Turpat, 83)
Gaisma ir svēta, tai piemīt putna vieglums (“Vasaras vainags”), un to visu
cilvēkam, dabai ir devis Dievs, jo šis gaišums pār zemi nolīst, “no Dieva atstarojies”.
Mainījusies arī krāsu tonalitāte no tumšajām nakts un nāves melnās, asiņu
sarkanās uz ziedošas pļavas raibo, uz debess zilgmes gaišzilo un rožu sārto, tā padarot
dzeju vieglāku, gaisīgāku, priecīgāku.
Dievs “baltas kaķpēdiņas pļavā lasa” (“Dienvidū”), zeme ir “kā Dieva galds”
(“Zemei”), Dievs, pārejot druvas, tās svētī, par sakrālu, svētu padarot gan druvā no
graudu smaguma līgstošās vārpas, gan dzēlīgo biti, gan sarkanu ābolu, kas “Stāsta par
augšanu / Svētu” (“Druvu briedā”).
Šajās dabas ainavās atspoguļojas gan Andreja Eglīša zemnieka daba, gan tiešā
un ciešā saistība ar dzimto zemi, ar savu novadu, ar savu Ļaudonu. 1943. gadā periodikā
publicētā apcerē “Maliena” Andrejs Eglītis raksta: “Cilvēki še staigā, stipri ar savām
dvēselēm turēdamies misiņa apkaltās Bībelēs, no bērna kājām līdz lielam vecumam
elpodami tīrumu un meža pļavu dvesmu.” (Eglītis 1943: 467)
Dzidra Vārdaune plašajā apcerē, kas ievietota Andreja Eglīša Rakstu pirmajā
sējumā, norāda gan uz nenoliedzamo dzejnieka piederību savai zemei, gan arī uz to, ka
šī dabas un Dieva vienotība un Dieva pašatkāsme dabā ir idejas, kas dzejniekā
ieaudzinātas jau no bērnības tās ir mātes dotas: “Māte ir tā, kas, būdama dziļi
reliģioza, iedēstī un iekopj dzejniekā uzskatu, ka Dievs ir visā, kas patiess, skaists un
ētiski pilnvērtīgs; Dievs valda dabā un cilvēkos, šajā saulē un Aizsaulē.” (Vārdaune
2002a: 9)
Vairāki mātei veltīti dzejoļi, kas apstiprina šo Dzidras Vārdaunes izteikumu,
atrodami krājuma desmitajā nodaļā, piemēram, dzejoļi “Mātei”, “Ir māte mani
mācījusi”:
“Ir māte mani mācījusi:
Ar saldu līgsmi Dievu lūgt,
Bez prieka puķi nenoplūkt.” (Eglītis 2002: 155)
Krājumā bieži lietotas ar reliģiju saistītas leksikas vienības, kas sevī nes
vairākslāņu jēgu un nozīmi, piemēram, piedošana, lūgšana, mūžība, atpestīšana,
atdzimšana, arī slāpes, ilgas, cerības, kalpošana, pateicība, svētība u. c.
Par vienu no krājuma spilgtākajiem dzejoļiem un arī vienu no Andreja Eglīša
zināmākajiem un citētākajiem dzejoļiem kļuvis šajā krājumā iekļautais teksts “Es vārgu
sakni aplēju” (turpat, 119) kas līdzīgi iepriekš minētajam par panenteisma uzskatu
izpausmi krājumā “Kristus un mīla” norāda uz Dieva atklāšanos dabas tēlos (“Mans
Dievs ir viss ap mani” no dzejoļa “Mans Dievs” (turpat, 118)), tomēr saglabā dievišķā
pārākuma apziņu, augstāko pozīciju hierarhiskajā pasaules kārtību nosakošajā sistēmā,
kur katrs cilvēka solis tiek ievērots, pierakstīts un novērtēts, un cilvēks, vienīgi
pieņemot un akceptējot šādu lietu kārtību, nožēlojot grēkus un cenšoties dzīvot
piepildītu un kristīga cilvēka cienīgu dzīvi, spēj iekļauties sistēmā, kļūt par tās dabisku
daļu.
Jauna tēma, salīdzinot ar iepriekšējo krājumu, ir savas dzimtās zemes savas
Latvijas sakralizācija. Krājumā “Zelta vālodze” jau ieskanas nākamajos krājumos
spilgtāk un detalizētāk izstrādātā tautas lūgšanas par savu zemi tēma, piemēram,
dzejoļos “Latvija”, “Latvijas saule” u. c. Šī tēma kļūst par vadmotīvu visiem
turpmākajiem dzejnieka krājumiem.
Pasaulstvēruma un dievapziņas atklāsmē un noskaņā Andreja Eglīša pirmie
krājumi ir tuvi gan jaunromantisma atslēgā skatāmajiem Friča Bārdas un Kārļa Skalbes,
gan neoklasicisma principā radītajiem vēlīnajiem Edvarta Virzas dzejoļiem (pirmā
krājuma “Kristus un mīla” drūmajās noskaņās saskatāma arī sabalsošanās ar E. Virzas
pirmo dzejas krājumu “Biķeris”). Sasauce redzama arī ar Zinaīdas Lazdas, trimdas
periodā arī ar Elzas Ķezberes dzeju.
Edvarts Virza, savulaik runājot par latviešu jaunāko dzeju, atzīmējis Andreja
Eglīša veikumu, norādot: “Var sacīt, ka latviešu lirikā ienākusi jauna zvaigzne. “Zelta
vālodze” mums atnesusi patieso un ļoti īsto dzejnieka balsi.” (Bez aut. 1939: 18) No
literāriem mēģinājumiem krājumā “Kristus un mīla” izaug dzejnieks, kas uzraksta
tautas lūgšanas “Dievs, Tava zeme deg!” vārdus.
Andersons Jānis (1994). Andreja Eglīša reliģiskā dzeja. Svētdienas Rīts. 12.06.1994., Nr. 16(1173),
5. lpp.
Bez aut. (1939). Pagājušā gada lirika. Magazina. 26.05.1939. Nr. 367, 18. lpp.
Eglītis Andrejs (1934). Kristus un mīla. Rīga: autora izdevums.
Eglītis Andrejs (1943). Maliena. Laikmets. 23.07.1943, Nr. 30, 467. lpp.
Eglītis Andrejs (2002). Raksti. 1. sēj. Rīga: Valters un Rapa.
Kursīte Janīna (2002). Dzejas vārdnīca. Rīga: Zinātne.
Vārdaune Dzidra (2002a). Ar zobenu zem galvas, ar mīlestību dvēselē. Grām.: Eglītis Andrejs. Raksti.
1. sēj. Rīga: Valters un Rapa, 5.–63. lpp.
Vārdaune Dzidra (2002b). Komentāri. Grām.: Eglītis Andrejs. Raksti. 1. sēj. Rīga: Valters un Rapa,
2002, 335.–362. lpp.
ResearchGate has not been able to resolve any citations for this publication.
) No literāriem mēģinājumiem krājumā "Kristus un mīla" izaug dzejnieks, kas uzraksta tautas lūgšanas "Dievs
  • Edvarts Virza
Edvarts Virza, savulaik runājot par latviešu jaunāko dzeju, atzīmējis Andreja Eglīša veikumu, norādot: "Var sacīt, ka latviešu lirikā ienākusi jauna zvaigzne. "Zelta vālodze" mums atnesusi patieso un ļoti īsto dzejnieka balsi." (Bez aut. 1939: 18) No literāriem mēģinājumiem krājumā "Kristus un mīla" izaug dzejnieks, kas uzraksta tautas lūgšanas "Dievs, Tava zeme deg!" vārdus.
Kristus un mīla. Rīga: autora izdevums. Eglītis Andrejs (1943). Maliena. Laikmets. 23.07.1943, Nr. 30, 467. lpp
  • Andersons Jānis
Andersons Jānis (1994). Andreja Eglīša reliģiskā dzeja. Svētdienas Rīts. 12.06.1994., Nr. 16(1173), 5. lpp. Bez aut. (1939). Pagājušā gada lirika. Magazina. 26.05.1939. Nr. 367, 18. lpp. Eglītis Andrejs (1934). Kristus un mīla. Rīga: autora izdevums. Eglītis Andrejs (1943). Maliena. Laikmets. 23.07.1943, Nr. 30, 467. lpp. Eglītis Andrejs (2002). Raksti. 1. sēj. Rīga: Valters un Rapa.
Dzejas vārdnīca. Rīga: Zinātne
  • Kursīte Janīna
Kursīte Janīna (2002). Dzejas vārdnīca. Rīga: Zinātne.
Ar zobenu zem galvas, ar mīlestību dvēselē. Grām.: Eglītis Andrejs. Raksti. 1. sēj. Rīga: Valters un Rapa
  • Vārdaune Dzidra
Vārdaune Dzidra (2002a). Ar zobenu zem galvas, ar mīlestību dvēselē. Grām.: Eglītis Andrejs. Raksti. 1. sēj. Rīga: Valters un Rapa, 5.-63. lpp.
Komentāri. Grām.: Eglītis Andrejs. Raksti. 1. sēj. Rīga: Valters un Rapa
  • Vārdaune Dzidra
Vārdaune Dzidra (2002b). Komentāri. Grām.: Eglītis Andrejs. Raksti. 1. sēj. Rīga: Valters un Rapa, 2002, 335.-362. lpp.