ChapterPDF Available

Grēcīgā sieviete 20. gadsimta sākuma latviešu modernistu darbos

Authors:
1
Grēcīgā sieviete 20. gadsimta sākuma latviešu modernistu darbos
Sigita Kušnere
20. gadsimta sākumā latviešu jaunās paaudzes literātiem apgūstot jaunās –
modernisma literatūras principus, par vienu no balsta tēliem kļūst jaunā tipa
sievietes tēls ir seksuāli aktīva, pat agresīva sieviete, kura apzinās savu
seksualitāti spēku. Šā tēla iezīmīgi atveides principi redzami gan sievietes
uzvedības un apģērba, gan viņas sociālā lomas un stāvokļa un garīgās pasaules
aprakstos. Jaunā tipa sievietes tiek atainotas kā grēcīgas sievietes, kas pārkāpj
sabiedrības normas.
Raksturvārdi: modernisms, jaunā tipa sieviete, grēcīga sieviete, prostitūta,
seksualitāte, sociālā loma.
Romantiķu iedvesmotājs Novāliss (Novalis) romānā “Heinrihs fon
Ofterdingens” savulaik rakstīja: “Viņš neredzēja neko citu vien zilo puķi un ilgi
raudzījās uz to ar neizsakāmu maigumu. Beidzot viņš gribēja tai tuvoties, bet tā
sakustējās un sāka mainīties; lapas kļuva mirdzošākas un piekļāvās ziedkātam, puķe
paliecās uz viņa pusi, un ziedlapas atklāja izklātu apmalīti, kurā līgojās maiga seja. [..]
Kas ir īpašā saikne starp Matildi un šo puķi? seja, kas māja man no ziedkausa,
bija Matildes debešķīgā seja, [..]. Esmu dzimis vien tādēļ, lai viņu godinātu, viņai
mūžam kalpotu, par viņu domātu un viņu justu” (Novalis 1802). Romantisma
laikmeta sieviete viens no romantiķu cēlajiem un neaizsniedzamajiem ideāliem
nereti ir mirusī mīļotā, kam vairs nepielips ne nieka no ikdienas pasaules putekļiem un
rūpēm. Mainās laiki, un mainās ne jau tikumi, bet tas, kā sabiedrība uz šiem tikumiem
raugās, tos interpretē. Modernisma priekšvēstnesis Šarls Bodlērs (Charles Baudelaire)
romantiķu idealizētai mīļotajai velta jau pavisam citus vārdus:
Ko, mīļā, ieraudzījām – atcerieties droši!
Rīts bija vasarīgi jauks,
Te pēkšņi acu priekšā maita atbaidoša,
Kur sākas oļiem klātais lauks, –
[..]
Jūs arī kādu dienu būsiet tikpat baisa –
2
Tāds pūžņu perēklis kā šis,
Jūs, manu acu zvaigzne, mana saule skaistā,
Mans alku tēls un eņģelis. (Bodlērs 1989: 47–51)
Ar šādu salīdzinājumu Bodlērs ideālo sievieti no romantiķu zvaigznes un zilās
puķes neaizsniedzamības pārceļ ikdienas cilvēku pasaulē – mirstīgo, netīro un grēcīgo
cilvēku pasaulē, un modernisms sievietei atvēl jau pilnīgi citas lomas un tēlus – ne
vairs pirmtautu auglības dieves vai dievmātes – svētās jaunavas, vai romantiķu ideālās
mīļotās tēlu.
Modernā laikmeta (un te ir runa nevis tikai par modernismu literatūras un
mākslas virzienu, bet par moderno laikmetu kopumā sākot ar 19. gadsimta vidu)
sieviete nereti tēlota valšķīga “vieglas uzvedības” dāma vai prostitūta, vai vīriešu
pasaulei neierasti pašapzinīga un emancipēta sieviete brīvdomātāja. Modernā
sieviete ir CITA no agrāk zināmās atšķirīga, precīzāk formulējot, citādi uztverta un
izprasta vīriešu “lasījumā”, jo te būtiski pieminēt, ka modernisma literatūra Latvijā, ja
neskaita Zemgaliešu Birutas mākslinieciski nebūt ne augstākās raudzes sacerējumus
vai daļu Aspazijas ārpus romantisma tradīcijas rakstīto dzeju, ir vīriešu radīta.
Protams, arī agrākie gadsimti ir pazinuši dažādās sievietes lomas, tomēr tieši
modernajā laikmetā tiek piedāvāts jaunais lasījums, saucot sievieti un tās pasauli
vārdos, kas ir atšķirīgāki no tiem, kuri tika pausti agrākos laikos, šos vārdus no
sadzīves sfēras un apziņas tālākos nostūros aizvirzītas marginalitātes pārnesot literārā
tekstā. Jo spilgti šī pārnese atspoguļojas tieši modernisma literatūrā, kas, atsaucoties
uz Arturu Rembo, padara savu dvēseli briesmīgu un “visos mīlestības, ciešanu,
ārprāta veidos; viņš [dzejnieks] meklē sevi, viņš izsmeļ visas indes, lai paturētu tikai
to kvintesenci” (Vērdiņš 2005: 10).
Aizrāvušies ar jauno mākslu un literatūras tēlainību, 20. gadsimta sākumā
šajās “indēs un dvēseles plosīšanā” metas arī latviešu literāti, līdztekus pasaules lielo
jautājumu atbilžu meklējumiem cenšoties izprast arī sievieti un modernā laikmeta
vaibstos saskatot arī jau minēto citādo attieksmi pret sievieti. Vilis Plūdons
simbolisma poētikā veidotajā darbā Fantāzija par puķēm” (1911), kurā redzams jau
no Novālisa romāna zināmais sievietes–zieda tēls, raksta: “Viņi nāca lopu kupči,
kas nāk uz tirgu govju pirkt. Viņi aptaustīja rupji savām milzīgajām ķepām puķu
daiļos augumus, apošņāja tos kārīgi, kā jaktssuns apošņā medījumu; dažreiz pat
saspieda tos tik dikti, ka tiem radās skrambas un vātis. Puķu māju dārznieks izlietoja
kā peļņas avotu, dzīdams ar to veikalu. [..] nebija vairs puķu smarša tā bija līķu
3
smaka, dzīvu līķu smaka…” (Plūdonis 2005: 22, 42) Plūdons runā par sievietes
nocelšanu no romantisma laikmeta pjedestāla, padarot to par ikdienišķi nobružātu, pat
par preci, ar ko var “dzīt veikalu”.
Prostitūtas, kuras pēkšņi parādās 20. gadsimta sākuma latviešu literatūrā, kur
līdz tam nav ierasts tik atklāti analizēt šādus morāli ētiskos jautājumus, ir lasītājam
kas jauns un nebijis. Jau agrāk tiek runāts par sievietēm, kuru morālā stāja ir
apšaubāma, piemēram, Andrievs Niedra romānā “Līduma dūmos” kandidātam
Stautmalim liek asi kritizēt baronu Zandenu, kurš izmanto latviešu zemnieku meiteņu
ja ne pilnīgi beztiesisko, tad nebūt ne brīvo tiesību stāvokli, pavedot tās un jau
“palietotas” izprecinot kādam kalpam, kas kāro pēc viegli iegūstamas zemes un
mājām, taču Niedra parāda arī Vītiņu Annas atvieglojumu un pat pateicību, kad viņa
tiek nošauta un līdz ar to tiek atbrīvota no grēka kauna un sabiedrības nosodījuma. Tik
atklāti tēlota sievietes miesas pārdošana latviešu literatūrā ir jauna tēma.
Modernisti tēlo pērkamās sievietes, kuras pašu slinkums un izvirtība vai
apstākļi padarījuši par prostitūtām par preci. Modernisti mēģina skaidrot šās izvēles
iemeslus, kā arī to, vai tikumības normu pārkāpums ir uzskatāms par grēku, kas
iznīcina šo sieviešu dvēseli un garīgo satvaru. Fallija garstāsts “Nellija” ir viens no
šādai izpētei veltītiem darbiem. “Lomaņa konditoreja atradās pašā pilsētas centrā,
netālu no magazīnas, [..] ap pusnakti visraibākā publika saradās. Vīrieši, kas meklēja
sev draudzenes, ne tik daudz pa prātam, pa makam. [..] Dārgās [šeit un turpmāk
aut. izcēlums. S. K.], visas vēl jaunas, vēl padsmito gadu meitenes, pa lielākai daļai
savrup sēdēja [..]. Lētās turpretim bāzās virsū vīriešiem, [..] gāja no viena pie otra [..],
smējās un jokojās, un tik uzkrītoši skaļi, tik rupji pārdroši, ka reizēm arī tādi sarāvās,
kas jau ar visu, likās, bija apraduši” (Fallijs 2009: 83–84). Sievietes atklātā, zemā,
tumšā un nekautrīgi aktīvā seksualitāte ir viena no aktuālākajām modernisma
literatūras – gan prozas, gan dzejas tēmām.
Viens no sievietes grēcīguma aspektiem ir tēlots sievietes seksualitātes un
tā spēka apzināšanās sieviete iznīcina vīrieti, pakļauj to, lietojot seksualitātes
“atvērto formu”, proti, ne vairs latviskās sedzacītes kautrīgais skaistums ir tas, kas
valdzina vīrieti. Jaunā sieviete valda pār vīrieti ar pāri morāles normām stāvošu aktīvo
seksualitāti un “atvērtajām pozām”.
Es atvērusies tā, kā sarkans zieds
Ap pusnakti, un sveicu gaismu vēlo;
Un zemes kaisles, it kā uguns siets,
4
Man dziļi klēpī kaist un deg, un kvēlo.
Un krūtis kailās atsedzu es sev,
Kā Gangus lotosu, ar mēness lēktu,
Un rokas savas izstiepju, lai tev’
Puspamirdamu mīlas brīdī slēgtu.
Tu asinis iz sevis manī lej,
Pats pīšļos sakrizdams ar bālu seju,
Es tālāki, kur ziedons jauns man smej,
Kā melna liesma ņirgādamās skreju. (Virza 2005: 40)
Sieviete ieņem “atvērto pozu” gan apģērbā, gan klaji un pat daudz
pieredzējušiem “vīriešiem–lietotājiem” pārsteidzoši atklātā uzvedībā. Sieviete ir tā,
kura izsaka nepārprotamu tuvošanās un erotiska piedzīvojuma piedāvājumu.
Viena no aktīvās seksualitātes atvērtību raksturojošajām zīmēm ir sievietes
apģērbs un matu sakārtojums. Laikmeta un apģērba modes izmaiņām seko arī
rakstnieki, ietērpjot savu tekstu varones piegulošos vai, tieši pretēji, nepieklājīgi
vaļīgos un valšķīgos tērpos. Pretstatā lauku sievietes vienkāršajam apģērbam tiek
tēlots pilsētnieces tērps, kas spēj sievieti pārvērst no kautrīga un klusa maigā
dzimuma par skaļu un pašapzinīgu, seksuāli aktīvu būtni. Šādas tērpa un matu
sakārtojuma pārvērtības savos darbos atklāj nebūt ne tikai modernisti, to dara arī,
piemēram, stabilā reālisma tradīcijā rakstošais Andrejs Upīts (1914 per., gr. 1921)
romānā “Zelts”, talkā ņemot arī naturālisma principus: “Izģērbusies ilgi mazgājās.
Smaržīgās glicerīna ziepes, silts, smaržojošs ūdens prāvu šalti parfīma viņa tam
pielēja klāt. Vēl ilgāk sukāja matus. Vidū pāršķīra celiņu, uz abām pusēm izbužināja
sprogotos viļņos, uz pakauša savija smagā mezglā. Pelēkais, smagais matu kuplums
apēnoja seju, kaklu, plecus visu, kas tuvumā. Matu atēnā seja vairs neizskatījās tik
kalsena, ne kakla iedobums tik liels. Zilās, nesmukās dzīsliņas parāvās dziļāk un
nozuda zem ādas. vēl viņa nebija ne tik veca, ne neglīta. Uzvilka tumši brūno
zīda apģērbu [..]” (Upīts 1989: 112). Rakstnieks ataino, jaunās modes līdzekļi un
paņēmieni ļauj sievietei ne tikai vairot savu fizisko skaistumu un pievilcību, bet arī
gūt augstāku pašapziņu. Sievietes seksualitātes apzināšanā un vēlmē būt mīlētai –
vienalga, grēcīgi vai šķīsti izglītības vai literārās gaumes jautājumiem, šķiet,
nevajadzētu būt lielai nozīmei. Un tomēr. Upīts vien ar dažiem īsiem komentāriem
raksturo Mades garīgo pasauli: “Plauktā patiešām diezgan daudz grāmatu – visas
greznos, zeltītos sējumos. Starp latviešu rakstnieku darbiem arī pa kādam
5
lubinieciskam tulkojumam tāpēc, ka skaistos vākos iesiets. Visas smuki pēc lieluma
saliktas, zeltītām mugurām uz āru. Vairākums vēl tāpat salipušām, nepāršķirstītām
lapām” (turpat: 114). Šie daži teikumi vērīgam lasītājam par Madi pasaka pietiekami,
un varētu pat iztikt bez viņas brāļa studenta piebildes, kas nu šo aprakstu padara
nepārprotamu: “– Tu esi dumja pavisam dumja [..]. Tev šitādi belķi plauktā, tu pat
savas mātes valodu pareizi neproti” (turpat: 115). Roberts šādi norāda, ka Made, lai
cik saposta un ar sevi apmierināta būtu, nav iecerētā jaunskunga Lodziņa cienīga, jo
bez savas miesas un brāļa naudas viņai vairāk nav nekā cita, ko piedāvāt līdz ar to
viņa kā “prece” ir mazvērtīga, jo nav izglītota, inteliģenta, nav garīga būtne. Vairākos
šā laikmeta tekstos, ja arī sievietei tiek it kā piedots miesas grēks, tad gara kuslums un
aprobežotība ir tā, kas joprojām ideālās sievietes meklējumos esošajam vīrietim liek
no viņas novērsties vai arī viņu novērtēt zemāku, vīrieša necienīgu preci
ātram lietojumam, bez ilgstoša lietojuma garantijas.
Modernistu dzejā dominē seksuāli pievilcīgā, iekārojamā sieviete. Arī Viktors
Eglītis, kas ikdienas cilvēka dzīvē uzskata sevi par latviešu dzejas attīstības procesa
virzītāju un arī savas sievas un savu citu sieviešu audzinātāju un vadītāju, dzejā tomēr
runā par to, ka sievietei piemīt dabas dziņu nevaldāmais spēks, kas spēj lauzt un
pakļaut vīrieti, kam viņš nevar pretoties.
Es mīlu tavu ārprātību
Tvert, turēt mani savās rokās,
Grimt bezdibeņos, šaubās, mokās
Un mani liekt ar savu gribu. (Eglītis 2004: 12)
Iespējams, tieši šī sievietes gribas un spēju apzināšanās ir tā, kas viņam liek
savai sievai Marijai teikt vārdus: “[..] es viens iztikšu, tamdēļ, ka tu man esi tikai
līdzeklis, manas debesis, mani spārni, mana saule, bet tu neesi mans mērķis” (pēc:
Vāvere 2012: 94). Iespējams, tieši šī sievietes seksualitātes varenā spēka novērtēšana
Viktoru Eglīti mudina noniecināt savas sievas garīgās spējas un tajā pašā laikā,
cenšoties iedzīvināt modernistu principu “dzīve kā mākslas darbs”, kādā vēstulē
Marijai rakstīt: “Tevi es nesaistu. Dzīvo, kā gribi, – mīli Poruku vai Jēkabsonu,
pajaktē ar vienu vai otru viņi tevi man neatņems” (pēc: Vāvere 2012: 125), arī
mudināt viņu veidot attiecības ar Edvartu Virzu, atsaucoties uz Veras Vāveres teikto:
“Iespējams, ka, veicinot Marijas tuvināšanos ar Virzu, Viktors domāja arī par tādas
literārās leģendas radīšanu, kāda apvija viņa dievināto krievu simbolistu Aleksandra
6
Bloka, viņa sievas Ļubovas Mendeļejevas un Andreja Belija attiecības” (Vāvere
2012: 152).
Varbūt tieši ar šo modernistu principu “dzejot dzīvo un dzīvot dzejo”
saistās arī dažādo morāles principu pārskatīšana viņu darbos, piemēram, Haralds
Eldgasts romānā “Zvaigžņotās naktis. Vienas dvēseles stāsts” saka: “Bet kādēļ tad šis
mīlestības izsalkums, šīs mokas, šīs ilgas!... Kādēļ tas, kas viņu sauc, glāsta un vilina,
aizvien pieņem sievietes tēlu?... Kādēļ tā kā spoks stājas viņa visur ceļā un liedz
pilnīgi nodoties kaut kam citam, kā citi darba ļaudis to dara?...” (Eldgasts 1999: 129)
Eldgasta radītais varonis romānā iepazīst plašu sieviešu klāstu gan prostitūtu, par ko
sākotnēji saka: “esmu atradis sievieti, kuru es varu cienīt brīvu un spēcīgu
personību. Pirmo starp viņām, kas būtu ko vērts” (turpat: 92), un no kuras gan
drīzumā novēršas, jo tai “apnicis lasīt un mācīties” un viņa atgriezusies pie sava vecā
amata; gan aktrisi Zireniusu, ko sākotnēji redz kā “baltu sievietes tēlu”, bet tad tā
viņam kļūst netīkama, jo viņš uzzina par Zireniusas civillaulību ar “slaveno” liriķi
Verezu viņš bija cerējis atrast sievieti, kam nav “nekāda tuvāka sakara ne ar vienu
vīrišķu, ka dzīvo savai mākslai, kalpo kā pašaizliedzīga priesteriene” (turpat: 108).
Tātad Eldgasta romāna varonis meklē ideālo un ro sievieti, kas atteiktos no savas
seksualitātes un instinktiem par labu garīgajai izaugsmei mākslai, literatūrai, tomēr
nonāk pie secinājuma, ka “viņas visas ir vienlīdz vērtas. Tas nav sastapis nevienas
stipras personības, nevienas, kura turētu sevi cik necik vērtu… Visas padotas sava
dzimuma instinkta vajadzībai” (turpat: 117). Mermanis romānā atklājas kā divkosīgs
egoists, kurš meklē ideālo sievieti, neizvirzot sev līdzvērtīgus ideālā vīrieša standartus
viņš ir izbaudījis dzīves piedāvātos priekus visā pilnībā, izmantojis prostitūtu
pakalpojumus un viesojies pie vešerienēm, kam nav jāmaksā, un tās arī “no slimībām
tīrākas”, uzsācis studijas un tās vieglprātīgi pametis novārtā, viņa spriedumi par
pasaules kārtību, par mākslu un literatūru ir virspusīgi un iedomīgas vīpsnas pilni,
tomēr sievietei viņš izvirza teju vai nesasniedzama augstuma prasības būt skaistai,
valdzinošai, atturīgai un koķetai vienlaikus, būt zinošai un izglītotai, tomēr ne pār
mēru nenonākt pretrunās ar viņa, vīrieša, vēlmēm un uzskatiem. Viņam palaimējas
atrast šo ideālo sievieti izglītotu mājskolotāju ar augstiem morāles principiem, bet
nu viņš pats to cenšas pavest, nonākdams kārtējās pretrunās un mokās ko gan ar
cilvēku dara šie dzimuma instinkti, par ko Edvarts Virza savukārt saka: “Tik
dzimuminstinkts manējs vergs un cars” (Virza 2005: 125). Līdz ar to var secināt, ka
ļaušanās dzimuminstinktiem ir viens no sievietes lielākajiem grēkiem, tomēr par
7
nepiedodamu tas kļūst vien apvienojumā ar nevēlēšanos garīgi augt un attīstīties,
veltīt sevi mākslai vai zinību apguvei un savam vīrietim (!).
Iedragāta garīgā veselība ir vēl viens aspekts, kas mazina sievietes vērtību,
atsevišķos gadījumos padarot viņu pat par grēcinieci. Interesants ir Fallija skatījums
uz grēcīgo sievieti – grēks un izlaidīga dzīve, piemēram, pārmērīga alkohola lietošana
vai smēķēšana, var kļūt par garīgās veselības apdraudējumu. Fallijs stāstā “Bairona
galva” saka: “Es vājprātību lāgā nepanesu. Tāpat izvirtušu nabadzību, kroplību un
noziedzību ārpus tikumiskās cēlonības” (Fallijs 2009: 49). Līdzās tiek nolikta fiziska
kroplība, noziegums, nabadzība, garīgas slimības definējot tās nepieņemamas,
pretdabiskas, pretīgas, savā ziņā uzskatāmas arī par grēcīgām.
Apģērbs gan raksturo sievietes sociālo stāvokli, viņas pašapziņu un
seksualitāti, gan arī kļūst par zīmi, kas liecina par sievietes garīgo veselību. Fallijs,
aprakstot garīgi slimo bērnu pansionāta iemītniekus, stāsta arī par kādu jaunu sievieti:
“Cauri zālei kāda jauna dāma gāja. Tumšos zilos svārkos, savalkātā baltā blūzē,
izspūrušiem melniem matiem, nejauki uz gūžām ļodzīdamās. uzmeta man skaisti
padzirkstošu mirkli, šķelmīgi, kā pazīstamam pārgalvīgā sievišķībā jautri uzsmaidīja”
(turpat). Sieviete tiek nosaukta par dāmu, kas prot koķeti smaidīt un ir apveltīta ar
“pārgalvīgu sievišķību”, tomēr izspūrušie mati un savalkātā blūze ir zīme, kas liecina,
ka ar viņu “kaut kas nav kārtībā”.
Runājot par modernisma autoru pievēršanos tabu tēmu atklāšanai, nereti
vienkopus tiek savienoti vai salīdzināti dažādi “grēki” vai tas, kas par grēku tiek
uzskatīts. Te vietā šķiet pieminēt vārda “grēks” skaidrojumu, ko piedāvā interneta
vietnē tezaurs.lv pieejamā latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca, kurā apkopoti vārdu
skaidrojumi (šim konkrētajam šķirklim) no vairākām vārdnīcām Latviešu literārās
valodas vārdnīcas un vairākiem žargona vārdnīcas izdevumiem. Zīmīgi, ka pirmā šā
vārda nozīme tiek saistīta tieši ar reliģisko izpratni: “1. rel. Reliģisko normu
pārkāpums” (tēzaurs), par ko Virza savulaik rakstījis: “Es nezinu, kur sākas netikums.
/ Man visa pasaule kā netiklības māja [..] / Vissvētākais priekš sievas kails ir rāvies,
[..] / No muļķiem grēka spoks mums sirdīs dzīts.”
Es nezinu, kur sākas netikums.
Man visa pasaule kā netiklības māja [..]
Vissvētākais priekš sievas kails ir rāvies, – [..]
No muļķiem grēka spoks mums sirdīs dzīts. (Virza 2005: 113)
8
Viens no piemēriem vārda nozīmes izpratnei un frazeoloģiskajam lietojumam
ir “Grēku krekls vēst. – garš rupja auduma krekls, ko uzvilka (līdz 18. gs.) uz kailas
miesas sievietēm, kas bija dzemdējušas bērnu bez laulības, un lika viņām stāvēt
publiskā vietā vispārējam apsmieklam” (tēzaurs). Lai arī minēts, ka šāds kauninājuma
veids ticis izmantots līdz 18. gadsimtam, tomēr arī vēlāk atbildību par grēcīgajiem
ārlaulības sakariem lielākoties jāuzņemas sievietei. Un atkal jāsaka ārlaulības bērni
pieminēti latviešu literatūrā jau agrāk, piemēram, tajā pašā Niedras romānā “Līduma
dūmos”, interesanti, ka Zandena ārlaulības bērna māte Ilze ir stipra, varētu teikt – pat
pārsteidzoši emancipēta sieviete ar pašcieņu un drošu stāju, kas, pretēji vārgajiem
vīriešiem, spēj tikt galā ar šo sabiedrības uzvilkto “grēka kreklu”. Šādas sievietes
parādās arī vēlāko gadu prozas darbos, piemēram, Upīša romānā “Zelts” tēlotā kreisi
orientēto ideju nesēja Aina, kas atkal un atkal apklusina sava “piedzīvotāja” Lauska
runas par nepieciešamību apprecēties, līdz beidzot patriec viņu pavisam, lai arī Lausks
vēl mēģina iebilst: “– Neprātīgā! Ko tad tu īsti domā iesākt, kad tev būs bērns?
Tas būs mans bērs. [..] Tikai mans! [..] Labāk bez tēva nekā ar tādu. Priekš viņa labāk,
ja es viena esmu viņam” (Upīts 1985: 252–253). Šāda sievietes pozīcija latviešu
literatūrā ir vienlīdz jauna ar atklātu prostitūcijas tēmas iztirzājumu. Turklāt Aina savā
“kreisajā emancipācijā” ir gājusi krietni tālāk par Niedras tēloto Ilzi viņa atsvabinās
no visa, kas to varētu ierobežot un saistīt ar, iespējams, novecojošām tradīcijām – gan
no prasības bērnu laist pasaulē, esot laulībā, gan no pienākuma pret vecākiem, ko viņa
izprot jau pilnīgi citādi: “Maizi viņi no manis var prasīt, bet vairāk nekā. [..] Desmit
gadu es esmu cīnījusies pati ar sevi asiņainiem pirkstiem pa saknītei, pa šķiedriņai
rāvusi laukā visu, kas tur viņu dziļi ieaudzēts…” (Turpat: 253)
Otra vārda “grēks” nozīme: “2. sar. Nosodāms nodarījums; noziegums; arī
netikums” (tēzaurs). Šai nozīmei sniegts arī lietojuma paraugs vārdu savienojumā
blondais grēks izaicinoša, kairinoša blondīne” (turpat). Modernistu dzejā un prozā
lotas gan valdzinošas blondīnes, gan tumšmates, taču tieši mati ir tie, kam pievērsta
ļoti liela nozīme mati ir vienīgie, kas sedz seksuāli aktīvās un dažbrīd pat agresīvās
sievietes kailo ķermeni. Izspūrušie mati liecina par neprātu, arī kaislību, no folkloras
nāk vaļā palaistu matu saistība ar raganas dabu.
Jānis Jaunsudrabiņš garstāstā “Vēja ziedi” vairākkārt pievēršas tieši matu
tēlam, piemēram, runājot par Rasmas mātes atvēršanos mīlestībai: “[..] man likās, ka
māte ir par vecu, lai rotātos ar puķēm. Tomēr manīju, ka šogad viņa sevišķi mīl puķes
un jūtas jaunāka nekā pērn un aizpērn. Matus arī viņa nepina vairs divās bizēs un
9
nesavija pakausī kā agrāk, bet tāpat vaļēji sagrieza uz virsgalvja” (Jaunsudrabiņš
1981: 47). Tieši matu tēls ir viens no tiem, kas tiek izmantots kā Rasmas seksualitātes
apzināšanās zīme: “Es vēl par jaunu viņam [Spodrim]. Man mati vēl bizē. Es eju un
pinu matus vaļā. Bet, kad tieku pie meža, man ienāk prātā Absaloms [ar zināmu
atsauci uz Vecā Stendera “Svētie stāsti”: Nāciet, bērni, šurp ar bariem, / Skataities uz
ozolu, Redziet pie tiem kupliem zariem / Absalonu pakārtu. / Mācaties tur visi klāt /
Tēv’ un māti godināt. S. K.] un es steidzīgi matus atkal sapinu bizē un apsienu
lakatiņu cieši ap galvu” (turpat: 95). Absaloma tēlā apvienota gan sava skaistuma
apzināšanās, gan pārlieku lielās patmīlības un iedomības potenciālās briesmas, kas,
līdzīgi kā mītā par Narcisu, draud ar bojāeju. Jaunas meitenes seksualitātes, sava
spēka un instinktu apzināšanās – pubertātes noslēdzošais posms saistīts ar briesmām
pārkāpt grēka robežu. Šajā gadījumā ne tikai ar seksualitāti, bet arī ar vienu no
nepiedodamajiem grēkiem ar augstprātību saistīto robežu. Šai ziņā simboliska ir
arī stāsta pēdējā aina, kurā Rasma izpin savus matus un iezvana mīlestības beigas, bet,
iespējams, jaunas mīlestības un kaislību sākumu.
Saskaņā ar modernisma principiem morāles aspekts pētījumā aplūkotajos
tekstos tiek skatīts minimāli, piesaucot vien apkārtējās sabiedrības nicīgo attieksmi,
novērstos skatienus vai sačukstēšanos, tas ir klusējošais akcepts, vien dažbrīd
pašausminoties vai izsakot kādu piezīmi. Modernisms cenšas izprast cilvēku
nenosodot, lai arī autoru pozīcija lielākoties ir viegli nolasāma – šķīsta sieviete ir
pārlieku auksta un tāla, nedzīva un neaizsniedzama, savukārt grēcīgā sieviete
biedējošs spēks, kam nav iespējams pretoties.
Izmantotā literatūra
Bodlērs, Š. (1989) Ļaunuma puķes. Rīga: Liesma.
Eglītis, V. (2004) Izlase. Sast. Vera Vāvere. Rīga: LU LFMI, Zinātne.
Eglītis, V. [2012] Vēstule Marijai Eglītei. Pēc: Vāvere, V., Eglītis, V. Rīga: Zinātne,
2012, 125. lpp., bez avota norādes.
Eldgasts, H. (1999) Zvaigžņotās naktis. Vienas dvēseles stāsts. Rīga: Valters un Rapa.
Fallijs (2009) Nellija. Grām.: Fallijs. Man dziesminieka gaita. Rīga: Jaunā Daugava,
57.146. lpp.
Fallijs (2009) Bairona galva. Grām.: Fallijs. Man dziesminieka gaita. Rīga: Jaunā
Daugava, 44.56. lpp.
Jaunsudrabiņš, J. (1981) Vēja ziedi. Rīga: Liesma.
Novalis, (1802) Heinrich von Ofterdingen. Erstausgabe 1802. Pieejams:
http://gutenberg.spiegel.de/buch/heinrich-von-ofterdingen-5235/1 (skatīts
10.11.2014.).
Plūdonis, V. (2005) Fantāzija par puķēm. Jūrmalas leģenda. Rīga: Valters un Rapa.
10
Tezaurs.lv. Pieejams: http://www.tezaurs.lv/sv/?w=gr%C4%93ks (skatīts
04.12.2014.).
Upīts, A. (1985) Zelts. Rīga: Liesma.
Vāvere, V. (2012) Viktors Eglītis. Rīga: Zinātne.
Vērdiņš, K. (2005) “… un man būs ļauts iemantot patiesību”. Grām.: Rembo, A.
Sezona ellē. Iluminācijas. Rīga: Atēna, 7.–21. lpp.
Virza, E. (2005) Biķeris. Grām.: Virza, E. Raksti. 1. sēj. Sast. Anda Kubuliņa. Rīga:
Zinātne, 37.–125. lpp.
Summary
At the beginning of 20th century new generation of Latvian writers unlocking
new principles of the literature modernism literature. One of the most significant
characters is a new type woman sexually active, even aggressive woman, who
announce their sexuality as a force. In literary texts important is representation of new
type women's behavior, clothing, social roles, spiritual life. The new type women are
displayed as sinful, societal norms transgressive.
ResearchGate has not been able to resolve any citations for this publication.
Ļaunuma puķes. Rīga: Liesma
  • Š Bodlērs
Bodlērs, Š. (1989) Ļaunuma puķes. Rīga: Liesma.
Bairona galva. Grām.: Fallijs. Man dziesminieka gaita. Rīga: Jaunā Daugava
  • Fallijs
Fallijs (2009) Bairona galva. Grām.: Fallijs. Man dziesminieka gaita. Rīga: Jaunā Daugava, 44.-56. lpp.
Vēja ziedi. Rīga: Liesma
  • J Jaunsudrabiņš
Jaunsudrabiņš, J. (1981) Vēja ziedi. Rīga: Liesma.
Fantāzija par puķēm. Jūrmalas leģenda. Rīga: Valters un Rapa
  • V Plūdonis
Plūdonis, V. (2005) Fantāzija par puķēm. Jūrmalas leģenda. Rīga: Valters un Rapa.
… un man būs ļauts iemantot patiesību
  • K Vērdiņš
Vērdiņš, K. (2005) "… un man būs ļauts iemantot patiesību". Grām.: Rembo, A. Sezona ellē. Iluminācijas. Rīga: Atēna, 7.-21. lpp.
  • E Virza
Virza, E. (2005) Biķeris. Grām.: Virza, E. Raksti. 1. sēj. Sast. Anda Kubuliņa. Rīga: Zinātne, 37.-125. lpp.
Zvaigžņotās naktis. Vienas dvēseles stāsts. Rīga: Valters un Rapa
  • H Eldgasts
Eldgasts, H. (1999) Zvaigžņotās naktis. Vienas dvēseles stāsts. Rīga: Valters un Rapa.
Jūrmalas leģenda. Rīga: Valters un Rapa
  • V Plūdonis
Plūdonis, V. (2005) Fantāzija par puķēm. Jūrmalas leģenda. Rīga: Valters un Rapa. Tezaurs.lv. Pieejams: http://www.tezaurs.lv/sv/?w=gr%C4%93ks (skatīts 04.12.2014.).